“Eolus”: Latvija ir vāja elektroenerģijas ražošanas valsts. Situāciju var mainīt 11
Zviedrijas vēja parku attīstītājs “Eolus”, kas jau kopš 2011. gada darbojas Latvijā cerībā attīstīt vēja parku projektus Zemgalē, vasarā no Vides pārraudzības valsts biroja saņēma ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu, kurā uzņēmumam Dobeles un Tukuma novadā atļauts būvēt 35 vēja stacijas no sākumā cerētās 51 turbīnas. Vistuvāk realizācijai gan ir 22 turbīnas projektā “Pienava” Tukuma novadā, savukārt projekts “Dobele” palicis neatrisināts. Nesen notikušajā enerģētikas konferencē “Eurogas” Latvijā viesojās vairāki “Eolus” valdes locekļi no Zviedrijas. “Latvijas Avīzei” izdevās uzņēmējus noķert pēc konferences.
Šīs atļaujas saņemšana, šķiet, nebija pārāk vienkārša…
Ingvars Sventesons: Šis ir liels projekts, pat salīdzinot ar Zviedriju. Esam ļoti priecīgi, ka saņēmām atļauju parka būvniecībai divos novados – Tukuma un Dobeles. Šobrīd gan vairāk koncentrējamies uz Tukuma novadu. Tur plānots uzbūvēt 22 vēja turbīnas.
Tukuma vēja parka jauda būs apmēram 0,4 teravati gadā ar iespēju turbīnu skaitu vēl palielināt. Cerams, ka iegūsim akceptu arī no pašiem novadiem. 22 turbīnās aptuvenās investīcijas varētu būt ap 100 miljoniem eiro, bet tas ir aptuvens minējums.
Gatis Galviņš: Tukuma vēja parka jauda būs vairāk nekā 5% no kopējā Latvijā patērētā enerģijas daudzuma jeb apmēram 400 miljoni kWh enerģijas. Ar šī vēja parka saražoto elektrību varēsim nodrošināt apmēram 150 000 mājsaimniecību. Tas ir liels apjoms, kas ietekmēs elektroenerģijas tirgu Latvijā un Baltijā.
Nesen runāju ar Ekonomikas ministrijas pārstāvi Eināru Cilinski, kurš norādīja, ka Latvijā tuvāko gadu laikā varētu uzstādīt vēja turbīnas ar kopējo jaudu ap 800 MW. Kā vērtējat šo mērķi, un cik lielu daļu no mērķa varētu palīdzēt īstenot “Eolus”?
Saimons Landkvists: Vēl grūti teikt, jo turpinās tehniskā projekta izstrāde, bet vēja turbīnas, kuras būvējam Zviedrijā un Norvēģijā, ir ar 4–5 MW jaudu. Pēc pāris gadiem tirgū sāks ienākt 6–7 MW jaudīgas turbīnas. 800 MW – tas ir apmēram 100–150 turbīnas. Kopumā Latvijas mērķis ir pilnīgi saprātīgs, bet uzskatām, ka iespējams uzbūvēt arī vairāk.
Kāpēc Zemgale?
S. Landkvists: Kad 2011. gadā sākām plānošanu, mēs pārbaudījām faktiski visu Latviju cerībā atrast vējam vispateicīgākās vietas, tostarp arī meža teritorijas. Beigās nonācām pie slēdziena, ka Tukuma un Dobeles reģions ir vispiemērotākie vēja parku būvniecībai – tie ir līdzeni, plaši, ar atbilstošiem vēja parametriem un samērā reti apdzīvoti, kas ļauj vienkāršāk izpildīt visas prasības, tostarp par attālumu, kādā vēja turbīnas drīkst būvēt apdzīvotu vietu tuvumā.
Mēs zinām, ka Zemgale ir slavena ar savu auglīgo zemi un lauksaimniecību, taču vēja parki nekādā būtiskā veidā to neietekmēs – vēja enerģija lieliski sadzīvo ar lauksaimniecību.
Vācijā un citās valstīs populāra prakse ir būvēt vēja parkus mežos. Vai kas tāds ir iespējams arī Latvijā?
Jā, noteikti, tāda iespējamība pastāv. Latvijā ir mežainas vietas, kur varētu attīstīt vēja parkus, taču būvniecībai mežos ir daudz vairāk ierobežojumu tieši attiecībā pret vidi. Piemēram, mežos ir daudz vairāk dzīvo radību, mēs nedrīkstam izjaukt to dabisko vidi. Vēl jo vairāk, ja šajā vietā ir retu putnu ligzdošanas un migrācijas vietas. Tas bieži vien pārvelk svītru iespējai šādās vietās būvēt turbīnas.
Kādi signāli nāk no valdības puses?
G. Galviņš: Premjerministrs Krišjānis Kariņš nesenajā “Eurogas” konferencē teica, ka Latvija dodas zaļās enerģijas virzienā, tostarp vēja enerģijas virzienā un gāzes samazināšanā. Jauni vēja parku projekti Latvijā nav īstenoti jau desmit gadus.
Tādēļ esam saskārušies ar daudzām problēmām, par tām esam ziņojuši arī valdībai cerībā, ka tās risinās. Prieks, ka premjers un prezidents pateikuši, ka gribam būt zaļi. Ir pavisam skaidrs, ka ar laiku atteiksimies no krievu gāzes, un tas ir signāls visiem pārējiem.
Jāsaprot arī, ka, lai uzbūvētu vēja parku, paiet zināms laiks. Nav tā, ka mēs gribam būvēt, nākamajā dienā saņemam visas atļaujas un jau aiznākamajā dienā sākam būvēt.
“Dobeles” un “Pienavas” vēja parkus esam plānojuši jau kopš 2013. gada. Pa to laiku mainījušās valdības, novadu vadības, pilsētu mēri, ierēdņi u. c. faktori, kas ietekmējuši attīstību, taču mēs arī uzskatām, ka tam nevajadzētu ietekmēt biznesa projektu attīstību.
Atceros, kad 2011. gadā sākām runāt par mūsu plāniem, visi bija par, kad sākām vērtēt staciju ietekmi uz vidi – arī visi bija apmierināti. Kad jāsāk būvēt, tad rodas problēmas, jo vietējie deputāti sāk apšaubīt projekta lietderību.
Viņi sāk ticēt dažādām baumām, kuras turklāt ar laiku tikai pieņemas spēkā. Piemēram, ka mēs īstenībā neveicam ietekmes uz vidi novērtējumu, bet gan to esam nopirkuši utt. Mēs neesam pārkāpuši nevienu likumu, esam ņēmuši vērā visus iebildumus un jautājumus, kas skar dzīvniekus, vidi un apkārt dzīvojošos cilvēkus.
Šobrīd esam tajā pārrunu procesa daļā, kurā mums bija jābūt jau ilgu laiku iepriekš. Īstenībā šajā posmā jau bijām, taču dažādu iemeslu dēļ viss atkal bija jāsāk no jauna.
Vai arī Zviedrijā ir tik grūti attīstīt vēja parkus? Arī tur sastopaties ar iebildumiem un bailēm?
S. Landkvists: Vienmēr ir sagaidāmas diskusijas. Īpaši vietās, kurās iepriekš vēja parki nav bijuši. Tas cilvēkiem ir kas jauns, un mēs viņus respektējam, tāpēc cenšamies viņus maksimāli izglītot un informēt par visiem pieņemtajiem lēmumiem un mūsu plāniem.
Vienmēr jāņem vērā vēja parku pozitīvā ietekme – ka tā ir zaļā enerģija, kas palīdzēs Latvijai sasniegt mērķus klimata un enerģētikas jomā, ļauj radīt darba vietas, samazina importētās elektrības daudzumu utt. Protams, pretestība ir sastopama arī citās valstīs, tostarp Zviedrijā, Norvēģijā u. c. Tas nav nekas neparasts, bet redzam, ka brīdī, kad turbīnas ir uzbūvētas, cilvēku domas par projektu mainās.
I. Sventesons: Arī Zviedrijā ne visi ir sajūsmā par turbīnām, bet tāpat tur izdevies izbūvēt apmēram 4000 turbīnas.
G. Galviņš: Zviedrija vēja parku dēļ ir enerģētiski pašpietiekama valsts un enerģiju arī eksportē. No elektrību importējošas valsts par eksportējošu valsti Zviedrija kļuvusi pēdējo desmit gadu laikā. Tas Zviedrijas ekonomikai pēdējos gados piesaistījis lielas investīcijas.
Latvijā mēs paši saražojam tikai apmēram 30% no valstī patērētās enerģijas. Es speciāli neskaitu TEC, jo to darbina krievu gāze, kas mums ir jāimportē. Un pat ar Krievijas gāzi mēs neražojam pietiekami.
Normālai valstij būtu jāspēj saražot tik daudz enerģijas, lai varētu nosegt visu patēriņu. Ja mēs paši saražojam tikai 30%, tad mums atklāti jāatzīst, ka esam vāja elektroenerģijas ražošanas valsts, un situācija būtu jāmaina. Nesekojot Zviedrijas piemēram, mēs sev paši zāģējam kājā.
S. Landkvists: Potenciāls Latvijai ir, jautājums – vai jūs to vēlaties. Investīciju dēļ Zviedrija saglabās elektrību eksportējošas valsts statusu arī tad, kad Zviedrijā pārstās izmantot kodolenerģiju.
Bet mēs taču lepojamies, ka Latvija ir viena no līderēm Eiropā pēc saražotās elektrības apjoma no zaļās enerģijas…
G. Galviņš: Latvijā gadā patērē ap septiņām teravatstundām elektrības. Kopā ar TEC paši varam saražot ap piecām teravatstundām. Protams, neņemot vērā to vienu gadu, kad HES spēja nosegt visu apjomu. Tātad no desmit gadiem deviņos gados mums elektrība ir jāimportē. Atņemot TEC saražoto elektrību, paliek manis teiktie 30%. Kā saka – ir mazi meli, lieli meli un statistika.
S. Landkvists: Nekas slikts jau nenotiks, ja Latvija izvēlēsies būt par elektrības importētāju arī nākotnē, taču baidos, ka to izmantos kāds cits, uz Latvijas rēķina uzlabojot savas valsts ekonomiku.
G. Galviņš: Es pat teiktu skaļāk – neizmantot vēja resursus ir nolaidība.
Vēsturiski jau mums paveicies – ja mums nebūtu uzbūvētas HES, mēs šobrīd varbūt būtu sliktākā enerģētiskajā situācijā nekā lietuvieši…
Starp citu – kā mēs nesen uzzinājām, pirmo HES Latvijā uzbūvēja tieši zviedru kompānija. Ir labi, ka Latvija vēsturiski izmantojusi Daugavu kā resursu, taču ar to nepietiek.
Vēlāk izšķīrāmies par labu TEC būvniecībai, ko darbina ar krievu gāzi. Lai sabiedrība vērtē – tas bija labi vai slikti, bet šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka ir jāatbalsta vēja enerģija, jo tas atrisina virkni problēmu – elektrība vairs nav jāimportē, uzlabojam klimata situāciju, atkrīt CO2 kvotu jautājums utt. Jāsaprot, ka, neimportējot elektrību, valsts gan ieekonomē līdzekļus, ko varētu lietot citiem mērķiem, gan ražo elektrību eksportam, no kā arī var iegūt papildu līdzekļus, – ir dubults labums.
Saprotu, ka nav neparasta prakse ar projektā gūtajiem labumiem dalīties ar vietējo sabiedrību. Vai arī “Eolus” plāno darīt ko līdzīgu?
Protams, vēja enerģijas industrijā ir pieņemts dalīties peļņā ar vietējiem iedzīvotājiem. Šajā ziņā mēs neatšķiramies no citām valstīm un kompānijām Vācijā, Zviedrijā u. c., arī mēs nodarbojamies ar peļņas dalīšanās politiku, bet tieši ar visu vietējo sabiedrību, nevis kādiem atsevišķiem cilvēkiem. Tā ir liela atšķirība. Visi domā, ka uz mūsu rēķina iedzīvosies kādi daži cilvēki, bet tā nebūs. Labumu gūs visa sabiedrība. Kā labumu mēs saredzam arī elektroenerģijas cenas samazināšanos.
S. Landkvists: Skaidrs, ka vēja parku dēļ elektrības cena mazināsies. Tas ir noticis Zviedrijā, Dānijā u. c., kur ir daudz jaunu vēja parku. Latvija nebūs izņēmums. Kaut arī tajās valstīs vēja parkus subsidē un subsīdijas tomēr kaut ko maksā.
Bet jūs sakāt, ka jums nevajadzēs subsīdijas
G. Galviņš: Mēs varam projektu attīstīt bez subsīdijām, bet mūsu attīstības iespējām ir dažādi scenāriji. Joprojām ir jāskatās no biznesa puses. Būtu muļķīgi apsolīt, ka mēs noteikti nepretendēsim uz subsīdijām, ja valdība tās piedāvās. Turklāt, ja citi ražotāji tās saņem.
Kādi ir nākamie projekta soļi?
Runājot par Tukuma parku “Pienava” – ja šodien saņemam pozitīvu atzinumu no pašvaldības, tad rīt sākam veidot tehnisko projektu un pēc visu atļauju iegūšanas būvniecība varētu sākties pēc kādiem diviem gadiem. Tehniskā projekta sagatavošana varētu aizņemt līdz gadam.
Vai plānojat būvēt daudz lielākas turbīnas nekā Latvijā esošās? Tas izskanējušais augstums – 241 metrs – ir pat lielāks nekā parkos Eiropā.
S. Landkvists: Vēja tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, staciju izmēri arvien palielinās, kas ļauj vienai turbīnai saražot arvien vairāk elektrības – efektivitātes palielināšanās turbīnas padara izdevīgākas. Zviedrijā mēs šobrīd būvējam apmēram 200 metru augstas turbīnas, bet jaunie projekti paredz jau 220 metru augstas un vēl augstākas turbīnas. Tas nav tāpēc, ka mums vienkārši patīk lielākas turbīnas, runa ir par efektivitāti.
Jāuzsver, ka mēs vēl īsti nezinām, cik augstas turbīnas Latvijā būvēsim. Pie tā mums būs vēl rūpīgi jāstrādā un jārēķina, kāds turbīnas augstums Zemgalē būs visizdevīgākais. Ne visās situācijās lielāka stacija būs efektīvākais risinājums. Bet kopumā tā ir – jo augstāka turbīna, jo labāk. Bet, protams, vienmēr jāievēro vides prasības.
Vai šo gandrīz deviņu gadu laikā ir bijuši mirkļi, kad esat domājuši par to, ka plāniem Latvijā jāmet miers?
I. Sventesons: Jā, pāris reizes par to esam domājuši.
S. Landkvists: Kaut arī šobrīd ir pāris izaicinājumi, mēs ticam, ka ilgtermiņā vēja parkiem Latvijā ir liels potenciāls un šobrīd, mūsuprāt, mūsu atrastās vietas ir labākās iespējamās.
Starptautiskās atjaunojamās enerģijas aģentūras (IRENA) pētījumā teikts, ka vēja enerģija ir lētāka par fosilo kurināmo.
Jau sen.
Bet kur tad ir problēma?
G. Galviņš: Tas nav jautājums mums, mēs uzdodam to pašu jautājumu.
S. Landkvists: Vācijā, Dānijā zaļo enerģiju subsidēja jau tad, kad to pavisam noteikti vēl nebija izdevīgi darīt, taču tagad jauno tehnoloģiju dēļ cenas nokritušas ievērojami.
I. Sventesons: Dānija un Vācija šajā biznesā ir jau sen. Tā kā viņi sāka vēja enerģiju atbalstīt tik agri, tagad var plūkt laurus, jo tur tolaik radās kompānijas, kuras tagad vēja parkus būvē visā pasaulē.
G. Galviņš: Viņi tādā veidā faktiski atrada savu “Nokia”. Jā, ieguldīja lielu naudu, bet tas novedis pie tā, ka Dānija ir līdere pasaulē pēc uzstādīto vēja turbīnu skaita. Ja Latvijā tagad gribētu sākt ražot vēja turbīnas, to vairs nevarētu – vilciens ir aizgājis.
Patīkami, ka varēsim te uzbūvēt visefektīvākās turbīnas, bet sliktā lieta, ka nekad Latvija nevarēs attīstīt turbīnu ražošanu. Tehnoloģiju attīstību iezīmē viens no mūsu projektiem ASV, kurā demontējam 1980. gadā būvētas 400 stacijas, to vietā uzbūvējot 13 jaunas turbīnas, kuras spēs saražot trīsreiz vairāk nekā šīs 400 turbīnas. Kad 1990. gadā tika dibināts “Eolus”, visi smietos, ja kāds ierunātos par 225 metru augstām turbīnām.
I. Sventesons: Tolaik 500 kWh jaudīgas turbīnas jau šķita pārāk lielas. Tagad 12 MW ir lielākā zināmā turbīna, ko izstrādājis “General Electric”. Tā ir piekrastes turbīna.
Kā ir ar piekrastes staciju potenciālu Latvijā?
G. Galviņš: Piekrastes projekti šobrīd ir divreiz dārgāk realizējami par sauszemes projektiem.
S. Landkvists: Bet arī piekrastes projektu realizēšanas izmaksas arvien pazeminās.
Bet par piekrastes projektiem neviens taču neiebildīs.
G. Galviņš: 2011. gadā Baltijas jūras piekrastē gribēja attīstīt piekrastes projektu, bet ikviens piejūras novads bija pret to. Pretinieki atradīsies visiem projektiem.
Cilvēki satraucas par vēja parku ietekmi uz veselību. Vai tam ir pamats?
S. Landkvists: Žēl, ka cilvēku vidū konspirāciju teorijas un nepatiesības ir tik izplatītas. Eiropā izbūvēti desmitiem tūkstoši turbīnu. Latvijā vienkārši nav tik daudz turbīnu, tāpēc cilvēkiem ir bažas. Bet vides novērtējums parāda, ka tam nav nekāda pamata.
G. Galviņš: Troksnis nav problēma. Vēja turbīnu troksni rada rotējošie asmeņi. Kilometra attālumā troksni vairs nevar dzirdēt, jo to slāpē citi apkārtnes trokšņi. Pie turbīnas tās skaļums ir 110 decibeli, bet pēc 450 metriem dzirdamā skaņa ir apmēram ledusskapja līmenī.
Un jāsaprot, ka mēs būvēsim turbīnas 1,2 kilometru attālumā no tuvākajām viensētām – tātad attālumā, kurā turbīnu skaņa nebūs dzirdama pat tad, kad tās strādās ar pilnu jaudu. Mēs pat netuvojamies Latvijā spēkā esošajām noteikumu minimālajām prasībām. Nesen tikāmies arī ar “Eesti Energia” pārstāvi, kurš norādīja, ka jūras viļņu skaļums ir daudz lielāks nekā turbīnu radītais troksnis.
Kādi kopumā ir “Eolus” mērķi Latvijā?
S. Landkvists: Mēs gribam attīstīt vēja parkus. Cik daudz, tas atkarīgs no daudziem faktoriem. Iesim soli pa solim. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā mums veiksies Dobeles un Tukuma novadā.
Šobrīd deviņu gadu laikā esat vistuvāk finiša līnijai?
Salīdzinot ar mūsu pārējiem projektiem, pie kuriem strādājam, šis ir vistuvāk būvniecībai.
