Zigfrīds Dzedulis: Ēnu “sērga” iet plašumā 3
Ilggadējie ēnu ekonomikas “mērnieki” – Rīgas Ekonomikas augstskolas mācību spēki Arnis Sauka un Tālis Putniņš –, balstoties uz pašu jaunāko, gadskārtējo pētījumu par ēnu ekonomiku, nule atzinuši, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, uzņēmējdarbības peļņas un darbinieku skaita slēpšana, ierēdņu piekukuļošana, kas raksturo šo “sērgu”, Latvijā gājusi plašumā.
Pētījuma autori reizē gan atzīst, ka ēnu ekonomikas procentuālais īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP) vairs neesot tik graujošs, kā bijis pirms desmit gadiem, kad tas sasniedza 36,6%. Finanšu ministrijas un Valsts ieņēmumu dienesta sasparošanās pēdējos gados to mazinājusi (2017. gadā – 22,0% no IKP). Tomēr tas ir vājš mierinājums, atceroties, ka aizvadītā gada budžetu galvenokārt plānoja papildināt no ieņēmumiem, apkarojot ēnu ekonomiku. Taisot pagājušā gada budžetu, kalkulēja, ka ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumi, tostarp riska vadības sistēmas ieviešana Uzņēmumu reģistrā, solidārās atbildības noteikšana ģenerāluzņēmējiem būvniecības nozarē, ātra naudas piedziņa no parādnieku banku kontiem, nodrošinot datu operatīvu apmaiņu starp bankām un Valsts ieņēmumu dienestu, papildus dotu 12,1 miljonu eiro. Ja ēnu ekonomikas “mērnieki” nav alojušies ēnu ekonomikas īpatsvara procentuālajos aprēķinos, tad tie par kaut ko liecina.
Pirmkārt, valsts pārvalde ne tikai nespēj atrast pietiekami iedarbīgus līdzekļus ēnu ekonomikas mazināšanai, bet arī to nemaz negrib. Valsts pārvaldes pārlieku uzpūstais aparāts ar ministriju paspārnēs dibinātajām aģentūrām, valsts un pašvaldību SIA un gadiem veidotā pārlieku birokrātiskā sistēma ir cieši saaugusi ar visu to, ko vienā vārdā sauc par ēnu ekonomiku. Otrkārt, valsts pārvaldes aparāts, vārdos paužot apņēmību cīnīties pret šo “sērgu”, patiesībā ir ieinteresēts neko kardināli nemainīt un nelabot, ja nu vien kaut ko kosmētiski. Kā to atzinuši arī pētījuma autori, par to liecina valsts pārvaldes iestāžu īstenotā gaužām vāja uzraudzība pār ēnu ekonomikas izpausmēm.
Būtībā valsts pārvaldes aparāts un tā radītā birokrātiskā sistēma barojas no nelegālās naudas, kas ik gadu aizplūst garām valsts kasei no nereģistrētajiem uzņēmumiem. Tik bieži dzirdēts par “procentiņiem” no līgumu summām, kas tiek maksātas, lai nodrošinātu valsts un pašvaldību pasūtījumus.
Valdībai gan ir izstrādāts valsts iestāžu darba plāns ēnu ekonomikas ierobežošanai, vai katrā teikumā piebāzts ar darbības vārdiem “pilnveidot”, “uzlabot”, “ierobežot”, “nodrošināt”, stipri vien atgādinot padomju laikos sērijveidā ražotos piecgadu plānus. Bet rodas iespaids, ka šis plāns ir sagatavots nevis operatīvai rīcībai, bet atskaitei un darbības imitēšanai. Lielākā daļa pasākumu 60 šī plāna punktos nav īstenoti noteiktajos termiņos vai sākti īstenot ar lielu novēlošanos.
Tāpēc pieminēto pētnieku atzinums biedē. Bet nudien nepārsteidz. Vien kārtējo reizi apliecina, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, krāpšanās ar peļņas un darbinieku skaita rādītājiem, kukuļošana gājusi un, visticamāk, arī pašlaik iet plašumā.
