Entuziasts dr. Tārs: puse nav maz 1
Katru otro dienu operācija – tāds ir Onkoloģijas centra galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītāja ierastais darba ritms. Ilgā pieredzē izkoptām prasmēm un iemaņām audzēju ārstēšanā pēdējos gados klāt nākuši nopietni izaicinājumi, piemēram, jauna barības vada izveidošana un pilnīga apakšžokļa rekonstrukcija.
Laikam ejot, šīs komplicētās operācijas no pirmreizēja un unikāla veikuma pārtop ikdienas darbā, atzīst dakteris Juris Tārs.
– Vairums pacientu pie mums nokļūst, kad audzējs ir jau trešajā vai pēdējā, ceturtajā, stadijā un plaša operācija faktiski ir vienīgā iespēja glābt dzīvību. Lai veiktu šādas operācijas, jāsadarbojas LOR speciālistiem, sejas un žokļu ķirurgiem, plastikas un mikroķirurģijas speciālistiem, anesteziologiem reanimatologiem… Vispirms tiek izņemts audzēja skartais orgāns vai pat vairāki orgāni kopā ar blakus esošajām metastāzēm – piemēram, apakšžoklis, mutes pamatne un mēle vai balsene, rīkle, barības vada sākumdaļa un mēles sakne, vai augšžoklis kopā ar aci.
– Izklausās briesmīgi…
– Bet citas izejas nav. Plašais defekts, kas izveidojas pēc tik radikālas operācijas, ir jāslēdz ar pacienta veselajiem audiem. Jādomā par pacienta dzīves kvalitāti, tas ir, vizuālo izskatu, spēju normāli ēst, elpot un runāt. Un te mums, onkologiem, talkā nāk rekonstruktīvās mikroķirurģijas speciālisti.
Man daudzi saka: tu esi pārlieku liels optimists. Jā, visu mūžu – citādi nemaz nevarētu strādāt onkoloģijā.
Onkoloģijā katrs gadījums ir īpašs, un operācijas laikā izveidojušos defektu slēdz ar visdažādākajiem paņēmieniem. Apakšžokļa rekonstruēšanai pārstāda pacienta audus, ko ņem no apakšstilba vai gūžas, savukārt izoperētu balsenes, rīkles, barības vada kakla daļu atjauno ar zarnas fragmentu. Operācijas beigu posmā, lietojot mikroskopu, pārstādīto audu sīkos asinsvadus savieno ar kakla asinsvadiem. Jebkura šāda veida operācija ilgst septiņas līdz desmit stundas.
– Tik sarežģītas un veiksmīgas operācijas ir tādi laimes stāsti?
– Pēdējos trīs gadus mēs tādas veicam gandrīz katru nedēļu. Protams, zināms risks ir vienmēr, bet esam šīs operācijas tiktāl izstrādājuši, ka praktiski visas bijušas sekmīgas, ar minimālām komplikācijām.
Agrāk šādas operācijas likās – un arī bija! – sapnis. Pateicoties tam, ka izveidojusies laba dažādu specialitāšu ārstu sadarbība, tagad spējam tādas veikt. Esam uzkrājuši pieredzi, pilnveidojuši organizētību, trenējuši roku veiklību un iemaņas – tagad tādai operācijai divpadsmit līdz piecpadsmit stundas vairs nevajag.
Tomēr bez entuziasma šādas operācijas veikt nav iespējams. Arī tāpēc, ka Latvijā ķirurgu darbs ir ļoti, ļoti zemu novērtēts. Īpaši sākumā reizēm gadījās, ka operētie pacienti iegūla stacionārā ilgāk, gultas dienas tērējās, izmaksas auga… Taču – nav likuma, kas noteiktu: ārsts drīkst darīt tikai to, kas nav dārgs. Mūsu uzdevums un pienākums ir darīt labāko, kas pacientam nepieciešams un ko spējam.
Diemžēl neatrisināts jautājums ir zobu implantācija – bez tiem gan ēšana, gan runāšana tomēr ir apgrūtināta. Implantu ievietošanu jaunizveidotā žoklī valsts neapmaksā, bet pacienti paši to nespēj segt.
– Šogad veicāt vēl citu sarežģītu operāciju – izveidojāt barības vadu kādam gados jaunam vīrietim.
– Viņš bija iedzēris ķīmisku vielu, apdedzinot rīkli, balseni, barības vadu, kodīgā viela bija bojājusi arī kuņģi. Šis pacients bija ārstējies Stradiņos, kur mēģināja bužēt jeb paplašināt barības vadu, bet tas bija sarētojis, aizaudzis ciet. Nevarēja ne normāli ēst, ne norīt siekalas, ne elpot un runāt. Elpoja pa īpašu trahejā ievietotu caurulīti, šķidru barību uzņēma caur speciālu atveri vēdera priekšējā sienā, – arī kuņģi bojājumu dēļ bija nācies daļēji izoperēt. Nav viegli iedomāties, kā cilvēks jūtas, ja viņam šādi jādzīvo.
Pacients bija devies uz Maskavu, konsultējies vairākās klīnikās, bet tur operāciju neuzņēmās veikt. Tā viņš trīs gadus bija mocījies, līdz nonāca pie mums.
– Uzņēmāties darīt to, ko citi atteica?
– Mūsu slimnīcas ķirurgu konsilijā izdomājām, ka varētu pārstādīt resno zarnu. Operāciju vienlaikus veicām vēdera un krūšu un kakla rajonā. Četrpadsmit stundu laikā izveidojām jaunu barības vadu – ķirurgu brigāde sagatavoja aptuveni pusmetru garu resnās zarnas posmu, kuras vienu galu iešuva kuņģī un otru izvilka cauri krūškurvim līdz kaklam, loru komanda kakla rajonā izņēma saaugumos esošo rīkli, barības vada kakla daļu un atbrīvoja balseni no saaugumiem. Pēc tam resnās zarnas galu piešuva pie balsenes un atlikušās rīkles daļas, pilnīgi atjaunojot barības vadu visā garumā. Mikroķirurgi savienoja sīkākos asinsvadiņus, lai cirkulācija būtu laba un dzīšana pēc iespējas sekmētos.
Tagad šim pacientam klājas labāk – no jauna apguvis spēju norīt siekalas, kas citādi bija ik minūti jāizspļauj, jo tecēja plaušās. Var normālāk ēst – divreiz dienā caur muti, trīs reizes vēl uzturu uzņem caur atveri vēderā. Tas jau ir panākums. Pamazām pieaug svars – pirms operācijas viņš, metru astoņdesmit pieci garš, svēra vien piecdesmit kilogramus. Spēj dabiskāk elpot, runāt. Protams, viss neiet ideāli, gremošanas trakts tomēr trīs gadus nav normāli funkcionējis. Vajag laiku, lai viss normalizētos – pēc statistikas datiem pusotru divus gadus. Taču uzlabojums ir ievērojams.
– Tomēr ciešanu daudz.
– Tā bija izmisuma cīņa, situācija, kādā reti kur pasaulē mediķi būtu uzņēmušies ko mēģināt darīt.
Organisma kompensācijas spējas ir lielas, ja vien pacients ir gatavs cīnīties, būt pacietīgs, neatlaidīgs. Šādi gadījumi ir cīņa arī mediķiem, jo rezultāts ir ļoti grūti sasniedzams un ne vienmēr tik labs, kā gribētos.
– Vai nedusmojaties uz cilvēkiem, kuri pie jums nonāk ar tik ļoti ielaistiem audzējiem? To, ka veidojums izķēmojis seju, ka tāda dēļ grūti parunāt, taču nevar nepamanīt. Un vienā dienā jau dūres izmēra vai vēl lielāks kamols neizaug.
– Jau agrāk bija ļoti daudz pacientu, kam slimība ielaista, bet tagad – gandrīz vienīgi tādi. Protams, daudzreiz ir pamats sacīt: nu, kur bijāt agrāk, kad varētu palīdzēt efektīvāk? Taču vainot par to tikai slimniekus?… Onkoloģisko kaišu ielaistība tomēr ir valsts problēma. Mums ir ļoti daudz trūcīgu cilvēku, kuriem pat ģimenes ārsta apmeklējums ir dārgs, kur nu vēl došanās pie speciālista uz pilsētu, veikt nepieciešamos izmeklējumus.
Gadījies, ka aizbraucu uz laukiem pie radiem un man lūdz: aizej paskaties, kaimiņš ilgu laiku vārgst. Aizeju – cilvēkam sāp auss. Izrādās, tā pilna ar audzēju… Man šķiet, daudzi neapzinās, cik nabadzīgi dzīvo krietna daļa Latvijas cilvēku, īpaši laucinieki. Daudzi kopj zemi, knapu iztikšanu sev sagādā, bet neko vairāk nevar atļauties. Sociālās izolētības dēļ arī veselības aprūpes pieejamība ir problemātiska, nezina, kur un kā saņemt palīdzību, pie kā griezties. Un vēl rindas… Latvieši ir ļoti pacietīgi. Tāpēc nevaram tā atgaiņāties – paši vainīgi, ko nenāca agrāk.
– Bet novēloti slimību atklāj arī cilvēkiem, kam par iztikšanu un sociālu izolētību nebūtu pamats sūdzēties.
– Viens iemesls, kāpēc tā notiek, – vēzis nesāp. Kamēr vien audzējs neskar lielākus nervus, sāpju nav. Un gandrīz neviens nepieļauj domu, ka viņam varētu būt vēzis. Simptomiem, kas liktu aizdomāties par šādu iespējamību, atrod nez cik citu izskaidrojumu.
Medicīnā ir pieņemts darīt arī to, kas nav finansiāli izdevīgi, bet dod labumu pacientam, un mums pie šī principa jāturas.
Un ir arī tādi audzēju veidi, kas par sevi ļauj manīt vien tad, kad slimība jau labu laiku kā pārņēmusi organismu. Tad ārstēšana ir daudz sarežģītāka un iznākums bieži vien ne tik cerīgs.
Varētu domāt: ja pēc laika nāk recidīvs, kas ielaista audzēja gadījumā diemžēl nav retums, esam velti ieguldījuši tik daudz darba, bet ieguvums nav liels. Taču to iegūto laiku pacients ir dzīvojis komfortablāk, nav tik ļoti cietis. Un atkārtota saslimšana lielākoties nav arī tik mokoša un aiziešana – tik smaga kā tad, ja nekas nebūtu darīts. Kā varam neārstēt, ja to iespējams panākt?
– Vai labklājīgākās valstīs šādas sarežģītas operācijas ar transplantāciju un rekonstrukciju veic biežāk?
– Nē, tādas ir retums. Jo tik ielaistu gadījumu tur vienkārši nav vai tie ir ļoti reti. Arī tāpēc, ka tur veselības aprūpe ir daudz sakārtotāka. Ir skaidra sistēma un precīzi deklarēti nosacījumi – ja neesi apdrošināts, par tālāko pēc neatliekamās palīdzības dzīvības risku novēršanai maksā pats. Ja apdrošināšanas vai naudas nav, to, kurš slimnīcā ievests ar ātro palīdzību, jau nākamajā dienā izraksta: cik esi devis valstij un iekrājis savai veselībai, uz tādu ārstēšanu arī vari pretendēt.
Mēs neskatāmies – maksātspējīgs vai trūcīgs, apdrošināts vai ne. Valsts ir deklarējusi, ka onkoloģisko pacientu ārstēšana tiek finansēta no budžeta līdzekļiem, tātad palīdzam visiem. Pacients maksā vienīgi piecus latus dienā par uzturēšanos slimnīcā. Ārsts nevar sākt šķirot, kuru operēs, kuru ne.
Bet ir citas lietas, ar ko attīstītās valstis ir ieguvējas.
– Kādas?
– Plaša audzēja izņemšanas operācija ar žokļa rekonstrukciju, transplantāta ievietošanu pie mums valstij izmaksā dažus tūkstošus latus. Rietumiem tā ir smieklīgi maza summa, tur tā būtu savas desmit līdz divdesmit reizes lielāka – jo ķirurga darbs ir ļoti dārgs. Tāpēc finansiālu apsvērumu dēļ Rietumos meklē alternatīvas ārstēšanas metodes. Vēža terapijā izmanto jaunus medikamentozos preparātus, piemēram, foskānu. Tam ir samērā laba iedarbība, taču viens ārstniecības kurss izmaksā ap seštūkstoš latiem – Rietumos tā ir zema cena. Modernā Londonas klīnikā redzēju – divas palātas pilnas ar pacientiem, kas to saņem, jo kāpēc operēt, ja iespējams ārstēt lētāk? Pie mums ir otrādi – valsts tādu medikamentu neapmaksā, pārlieku dārgi; izdevīgāk ir operēt, jo samaksa par ārsta darbu ir niecīga. Taču lielākais zaudētājs jau ir pacients. Ja rezultāti gan ķirurģiskai, gan medikamentozai ārstēšanai ar šo jauno preparātu ir gandrīz vienādi, kāpēc griezt un kropļot pacientu?
Lai cerētu uz labu efektu, vajag lielu optimismu. Bet, neko nedarot, slimnieks vai nu mirst, vai arī viņa dzīves kvalitāte ir ļoti slikta. Pesimistiski noskaņotais bieži vien zaudē, labāk grib nomirt, nevis cīnīties. Tam, kurš psiholoģiski padevies, palīdzēt ir ļoti grūti.
– Dakterim arī jābūt cīnītājam?
– Jā, bez gatavības mēģināt, riskēt, bet jo īpaši bez sadarbības ar kolēģiem labu rezultātu šajā cīniņā sa-sniegt grūti. Ne katrs ārsts spēj strādāt onkoloģijā, jo tas ir psiholoģiski sarežģīti, brīžam smagi. Vienmēr uzvarēt slimību nespējam, un katrs zaudējums atstāj pēdas.
Attieksme sabiedrībā nereti ir tāda: ja atklāts vēzis, jāmirst nost. Statistika liecina – jā, visus izglābt nevaram, tomēr pusē gadījumu izārstēšanās ir iespējama. Tā tas ir visā pasaulē, un puse nav maz.
Arī attieksme sabiedrībā nereti ir tāda: ja atklāts vēzis, jāmirst nost. Statistika liecina – jā, visus izglābt nevaram, tomēr pusē gadījumu izārstēšanās ir iespējama. Tā tas ir visā pasaulē, un puse nav maz.Turklāt šī proporcija mainās par labu pozitīvākam iznākumam. Pat ja izārstēt nespējam, ieguvums ir arī iespēja kvalitatīvāk, komfortablāk nodzīvot sev atvēlēto laiku.
Esmu ārvalstu kolēģiem jautājis, kā viņiem izdodas panākt, ka cilvēki vairāk rūpējas par sevi. Pamatā to nemanāmi, bez mācīšanas iemāca jau mazotnē – apzināties, kas dzīvē ir pats galvenais, svarīgākais. Veselība, jo, ja būsi vesels, varēsi mācīties un nodarboties, ar ko vien vēlēsies. Lai mainītos attieksme pret sevi, pret cilvēku kā vērtību, jābūt citām prioritātēm, kur nauda vien nav dominante.
– Vai pats tikāt audzināts ar tādām vērtībām?
– Drusku citādi!
Mana mamma ļoti gribēja, lai kļūstu par ārstu. Izvirzīja tādu mērķi, kad es mācījos vēl pamatskolā. Viņas tuvākā draudzene bija Stradiņa slimnīcas ķirurga docenta Brenča sieva. Man bija diezgan labas sekmes, bet, lai varētu domāt par medicīnas studijām, vajadzēja tomēr labākas. Tā tiku uz gadu nodots audzināšanā docenta ģimenē – lai kārtīgi mācos, pierodu pie slimnīcas, redzu, kā tur rit dzīve.
Tolaik daļa ārstu dzīvoja slimnīcas teritorijā divstāvu ēkā, kur vēl nesen atradās ķīmijterapijas nodaļa un ēdnīca. Tur mitinājās docenta Brenča ģimene, profesors Iļjinskis, slimnīcas galvenais ārsts Feldmanis, galvenā māsa…
Es arī tiešām daudz redzēju – tolaik slimnīcā bija, piemēram, vivārijs ar suņiem un trušiem dažādiem medicīniskiem pētījumiem. Dakteriem un medmāsām slimnīcas teritorijā brīvā zemes pleķītī uz dzelzceļa pusi bija dārziņi… Sava pasaule, ļoti interesanti tādam puikam.
– Kas bija jūsu vecāki?
– Tēvs – kultūras darbinieks, kara laikā viņu iesauca vācu armijā, kur jau pirmajā kaujā tika savainots. Viņu transportēja uz aizmuguri, vajadzēja pārciest daudzas operācijas. Kad Rīgā ienāca krievi, baidoties, ka mūs varētu izvest, nācās bēgt no mūsu lepnā dzīvokļa Vidus ielā. Pārcēlāmies uz Torņakalnu pie mammas vecākiem. Tas bija nabadzīgs strādnieku rajons, tur es uzaugu. Mamma strādāja vienkāršu darbu, bet agrākās saiknes bija saglabājušās.
Brencis bija slavens ķirurgs, braukāja pa visu republiku, tomēr skaitījās ne visai uzticams – kā jau saimnieka dēls. Viņa dzīvesbiedre Velta – ķīmiķe, tāda stingra sieviete. Gadu nodzīvoju viņu ģimenē un tiešām tiku uztaisīts par teicamnieku. Kārtība un uzraudzība bija stingra, klasē vajadzēja sēdēt pirmajā solā. Ne pa labi, ne pa kreisi, jāmācās cītīgi! Par katru četrinieku – pēriens. Ja kaut kas misējās, kādreiz vēl dabūju pa mizu tāpat, profilaksei. Vajadzēja būt apaļam teicamniekam!
– Negribējāt tikt atpakaļ pie mammas?!
– Toreiz audzināšana bija citāda, tas likās pašsaprotami – vecāku likto neapsprieda. Un viņi jau centās labu panākt.
Pats savus bērnus neesmu spējis pērt; uz mūžu palikusi tāda psiholoģiska barjera.
Tam bija rezultāts, jo spēju iestāties medicīnas augstskolā, izmācījos par ārstu. Taču, vēl bērns būdams, jutu, ka pareizi tas tomēr nav. Pats savus bērnus neesmu spējis pērt; uz mūžu palikusi tāda psiholoģiska barjera.
– Pašu nekur citur nevilka – tikai medicīna?
– Nē, tas šķita pašsaprotami. Atceros, slavenais profesors Bune reiz teica: tev ir ķirurga rokas, ir vērts mācīties. Arī docents Brencis uz to mudināja.
– Kādām jābūt ķirurga rokām?
– Ar veikliem pirkstiem. Studiju laikā nonācu Stradiņa slimnīcas onkoloģijas nodaļā, kur bija labi skolotāji – profesors Gaudiņš, docents Akeris, LOR onkoloģijas nodaļas vadītāja daktere Grundmane… Gāju tur darboties kā voluntieris, vēl būdams students.
Pēc augstskolas trīs gadus vajadzēja nostrādāt par ausu, kakla un deguna ārstu Jūrmalas slimnīcā. Bet, kad radās vakance LOR onkoloģijas nodaļā Stradiņa slimnīcā, tiku uzaicināts šajā vietā. Darba gaitā apguvu arī sejas un žokļa ķirurģiju.
Jaunībā jau tā nedomā, bet tagad varu sacīt – tās ir dubultsmagas specialitātes. Vissmagāk ārstam, ja pacientu izoperē sekmīgi, bet viņš nomirst ar infar ktu – operācijas laikā, nākamajā dienā vai pēc ilgāka perioda. Vai aiziet bojā trombembolijas dēļ, asins receklim nosprostojot artēriju plaušās, lai gan viss darīts, lai tas nenotiktu. Tādas neprognozējamas nelaimes notiek reti kad, bet ir ļoti šokējošas ārstam.
– Mēdz gan domāt un sacīt, ka ķirurgi ir tādi ciniski, emocijas neatklāj.
– Varbūt zināmas pašaizsardzības dēļ. Tomēr, manuprāt, vismaz pašlaik tādam viedoklim nav īsta pamata. Medicīnā nevar strādāt, ja nav līdzjūtības pret pacientu, spējas iejusties cita sāpēs un pārdzīvojumos. Iespējams, skarbums rodas tāpēc, ka strādājam ļoti daudz un no domām par darbu nav viegli atslēgties.
Esmu bijis diezgan daudzās ārzemju klīnikās, visur medicīniskā aparatūra tāda, ka acis žilbst. Un cik daudz tur personāla! Operācijas rit no rīta līdz vakaram, visi ārsti strādā arī pedagoģisko darbu, veic zinātnisko pētniecību.
Mēs nesalīdzināmi vairāk strādājam praktiski – ārstējam, operējam, bet pārējam nav laika un iespēju. Tik intensīvs darbs, tāpat kā perspektīvas trūkums, ko īpaši izjūt jaunākie kolēģi, nepieciešamība darīt vairāk un vairāk, lai izdzīvotu, par labu nenāk.
– Cik bieži iznāk operēt?
– Katru otro dienu noteikti. Neoperējam piektdienās, kad notiek konsiliji. Tad analizējam izmeklējumu datus, apspriežam, kāds ārstēšanas veids katrā gadījumā piemērotāks. Salīdzinām viedokļus, izdiskutējam iespējamos risinājumus. Tas ļauj pieņemt labāko lēmumu.
Onkoloģijā konsilijs ir ļoti nozīmīgs – tikpat kā tiesas process, kurā izlemj pacienta likteni: ar kādu metodi varam vislabāk palīdzēt, bet kuru diemžēl nespēsim glābt, vienīgi atvieglot ciešanas. Ja slimnieku atved ratiņos, teju mirstošu, brīnumi vairs nav iespējami.
Ja pēc vēža terapijas nodzīvoti pieci gadi, uzskata, ka par deviņdesmit pieciem procentiem pacients ir izārstēts.Šis dzīvildzes laiks ir starptautisks kritērijs. Bet tādu kopumā sasniedz aptuveni puse visu pacientu. Ārstam jārēķinās, ka pusi spēs glābt, pusi – neizdosies.
Ja pēc vēža terapijas nodzīvoti pieci gadi, uzskata, ka par deviņdesmit pieciem procentiem pacients ir izārstēts.
Sava loma ir tam, kad slimību atklāj, kad sāk ārstēt, kādas metodes un zāles lieto. Tomēr vēzis ir stipri individuāla kaite, gan saslimšana, gan veseļošanās katram noris citādi. Un liela nozīme ir arī slimniekam pašam – viņa psihoemocionālajam stāvoklim, spējai cīnīties. Nereti ir divi objektīvi vienādi gadījumi, bet viens izdzīvo un dzīvo vēl gadiem, otrs – aiziet. Racionāli to grūti izskaidrot – varbūt psiholoģiski nespēj saņemties, varbūt imunoloģija atšķirīga vai ietekmē kādi molekulāri, bioloģiski, ģenētiski faktori.
Protams, ir noteikti standarti, vadlīnijas ārstēšanai, bet sava loma arī ārsta intuīcijai.
– Vienam dakterim spēcīga, bet citam varbūt ne?
– Nē, tā nav kāda brīnumaina, teju maģiska spē- ja – kad profesijā nostrādāti daudzi gadi, pieredze ļauj intuitīvi apjaust, ka dažu labāk neoperēt vai jādara citādi nekā vajadzētu pēc iepriekšēju izmeklējumu rezultātiem. Līdzīgi kā mednieks neredz un nedzird zvēru, bet sajūt tā klātbūtni tuvumā, ārsts dažkārt ar kādu grūti apjaušamu maņu secina: kaut kas nav labi, jāoperē ar rezervīti.
Tas ir īpašs ārsta un ķirurga talants. Bieži tādas dotības negadās. Un uzreiz arī ne.
– Kā jūs atslēdzaties no darba domām?
– Mani interesē vēsture, kultūras vērtības, ceļošana. Cik vien varu, braucu – kopā ar ģimeni. Jau iepriekš sagatavojos ceļojumam, internetā izpētu informāciju par valsts vēsturi, kultūru, mākslu – neklātienē iepazīstu visu iespējamo. Vienmēr ieeju baznīcās – esmu audzināts ateistiski, bet allaž tur rodu garīgu līdzsvaru un baudījumu. Izjūtu mieru, paklausos mūziku, apskatu mākslas vērtības.
Šovasar atvaļinājuma trīs nedēļas pavadījām Romā. Dažs jautāja – ko tu tur sadarīji? Varētu arī trīs mēnešus dzīvot un būtu par maz, lai visu iepazītu un apskatītu!
Man patīk fotografēt, filmēt. Dokumentēju arī profesionālas lietas – esmu sakrājis desmitiem tūkstošu fotogrāfiju un diapozitīvu par dažādiem audzēju veidiem, to, kā esam tos ārstējuši, kāds bijis iznākums. Šo kolekciju sāku veidot, domājot par disertāciju. Bet to neizdevās aizstāvēt – tā kā nācu no padomju laikos ne īpaši uzticamas ģimenes, man to neļāva. Tieši neko neteica, bet lika saprast, ka jauno ārstu apmācībai nederēšu. Kādu laiku viss pajuka, neredzot mērķi, nebija entuziasma turpināt. Bet tagad, pēdējos trīs gadus ciešāk sadarbojoties ar jaunajiem kolēģiem, plastikas un mikroķirurgiem, atkal radies uzrāviens ar to nodarboties.
Esmu pieredzējis, ka cilvēki pašizārstējas. Pašlaik nespējam to racionāli izskaidrot un pamatot, bet varbūt ar laiku varēsim.
Kolēģi saka: tev jāuzraksta grāmata par galvas un kakla onkoloģiju, to neizdarījis nedrīksti nomirt! Es arī negrasos, ģenētiskais kods man ir labs! Tēvs dzimis astoņu bērnu ģimenē, kur vairumam bijis ilgs mūžs. Tāpēc ceru iesākto darbu pabeigt un apkopot grāmatā.
Bieži redzu sapņos māti, un tā arī esot zīme par kādu nepabeigtu darbu. Neesmu ticīgs uz tādām netveramām lietām, taču nekad nenoliedzu to, ko nezinu. Esmu pieredzējis, ka cilvēki pašizārstējas. Pašlaik nespējam to racionāli izskaidrot un pamatot, bet varbūt ar laiku varēsim. To, ka optimistiski noskaņoti pacienti atveseļojas labāk nekā depresijā slīgstošie, redzam.
Ja man kāds pacients jautā, ko darīt, kā sevi stiprināt, atbildu: to, kas sirdij tuvāks, ko jūti kā sev piemērotāko. Brīnumlīdzekļu nav – ne vitamīni, ne kādi īpaši produkti kā uz burvju mājienu neglābs. Drīzāk sakārto galvu, pārdomā, kas varēja izprovocēt slimību – un papūlies mainīt to.
