Iespraužu Eniņa knopku 1
Guntim Eniņam ir inženiera izglītība, to var pamanīt viņa pieejā dabas pētīšanai. Izveidojis īpašu sistēmu, kā precīzi izmērīt dižkoku, alu vai milzu laukakmeni. Vai tam nepieciešami īpaši rīki? Ko Eniņš ņem līdzi, dodoties dabā?
Pētnieks uzreiz rauj vaļā skapīšus. Plauktos sakrauti gan virvju rituļi un mērkoki, gan hidrotērps un kompasi, lukturi un tā dēvētie apgaismošanas ciklopi. Arī spaiņi esot ļoti vajadzīgi. Tāpat labs zāģis un zaru griežamais.
“Re, te paciņa ar naglām. Kuplam dižkokam grūti noteikt augstumu, tajā neuzrāpjoties. Sagriežu slaidus alkšņus, sanagloju trepes un varu kāpt. Koka vecuma aprēķināšanai izmantojam īpašu Preslera svārpstu. Ieurbj un izvelk tievu stumbra daļiņu – gadskārtu serdeni. Dižkoku noteikšanai pamatā ir Saliņa sistēma, bet esmu to papildinājis, ieviesis absolūti precīzo mērīšanu. Mērlenti lieku 1,30 m augstumā, esmu iemanījies – tas ir pret manu krūšu bedrīti. Iespraužu kokā nagliņu. Citi to nodēvējuši par Eniņa knopku.
Man ir svarīgi dabas dārgumus apzināt konkrētā sistēmā un ārkārtīgā precizitātē. Kā izmērīt alu? X alas, kas tagad jau zināmas kā Dauģēnu alas Salacas krastā, mērījām nedēļu no vietas. Lielā ala bija 350 metru gara, līkumiem vien. Nostiepj auklu, pēc kompasa nosaka azimutu, dzen mietiņu ik pa metram un mēra – pa labi, pa kreisi un augstumu. Alas līkumā pagriežas un atkal sāk to pašu… Pēc tam lien laukā un zīmē precīzu plānu.
Tagad man visvairāk gribas atrast to, kur ir kāds noslēpums. Savulaik pirmais ievēroju senās buramzīmes klintīs. Esmu priecīgs, ka pētnieks Sandis Laime nopietni pieķērās šai tēmai, jau ir tuvu atminējumam. Ja nav zināšanu, var uz dabas objektu skatīties, cik grib, neko nesaskatīsi. Bet, ja zini, ieraugi, un asinis sāk straujāk riņķot – esmu atradis, atklājis!
Man ir milzu arhīvs, prātoju, kam to atstāt. Esmu daudz paveicis, bet vēl gribētos, lai Latvijā būtu institūcija, kas rūpētos par latviskās ainavas saglabāšanu. Mūsu dabas daudzveidība, līdzenuma un pauguraines ainava ir skaistākā Eiropā. Tajā ir gan dižmanība un plašumi, gan skaisti paugurīši. Dižkoki tāpēc jau ir svēti, ka tie ļauj saglabāt latvisko ainavu. Pat mežs mums nav tikai biezoknis, bet tajā ir pļavas, laucītes, ieloki.
Es meklēju Latviju joprojām, un tas ir skaistākais, ko man patīk darīt.”
