Kas mani noturēja? 1
Kad vaicāju, vai alās, klintīs un nekurienē, kur nav trūcis bīstamu situāciju, nav baidījies, Eniņš uz brīdi aizdomājas.
“Laikam tā pārdroši visur esmu gājis. Tā jau nedrīkstētu pēc Dieva likumiem, būtu sevi jāsaudzē, jāuzmanās, taču dzinulis ieraudzīt un atrast man vienmēr bijis lielāks par bailēm.
Atceros, filmējām televīzijas raidījumu bērniem Dabas grāmata, ielīdām ar mazajiem alā, kur čalo ūdenskritums. Režisore Ināra Čakste bažīgi vaicāja: vai tiešām nevar nobrukt? Operators arī bažīgi palūrēja. Es mierīgi atbildēju: var, bet atliek cerēt, ka ne šajā reizē.
Ir viena traka ala ar avotu Gaujas krastā, to dēvējam par Nāvīgo alu. Smilšakmens tur ir ļoti irdens un nenoturīgs, nobrūk reizi gadā. Taču, ja šajā alā esmu vien desmit minūtes – kas tas ir pret gadu?! Varbūtība gadīties tur tieši nobrukšanas brīdī nav liela.
Nereti nākas sastapties ar mistiskām būšanām, kam īsti tomēr neticu. Reiz uzkāpu klintī, atspiedos pret koku, lai palūkotos lejā. Nepamanīju, ka koks jau aizkaltis. Piepeši tas lūza un krita lejā. Mans balsts bija zudis, tātad būtu ar galvu pa priekšu jākrīt lejup no klints stāvuma. Bet es plivinājos ar rokām, visādi izlocījos, centos noturēt līdzsvaru, izmantojot vēdera muskulatūru, – un nenokritu. Neticami. Varbūt kāds spēks mani noturēja, neļāva aiziet bojā?”
Lai varu aizsniegt lampu
Šādi pārgājieni taču prasa fizisku izturību! Eniņš smejas – tāpēc tas tepiķītis istabas vidū. Sācis vingrot jau armijā. “Es biju īsts vārgulis, tievs un garš. Viens puisis, kurš mācēja jogu, parādīja, kā pareizi stāvēt uz galvas. Sākumā bija grūti, bet iemanījos. Pēc tam apguvu staigāšanu uz rokām. Uz galvas stāvu joprojām. Tas palīdzēja arī taisnākam kļūt, jo uz galvas jau līki nestāvēsi. Jaunībā māte un vēlāk sieva aizrādīja, lai nemetu kūkumu.
Esmu uzķēris, ka vingrošana ir numur viens veselībā. Ne katru dienu gan iznāk. Pamanīju – ja ilgāku laiku nevingroju, kļūstu stīvs. Man patīk, kā saka profesors Danilāns: ķermeni vajag tricināt, vibrināt, noslogot, tas patīk kauliem.
Viens no vingrojumiem ir tāds, ka kāju iešvunkoju un metu gaisā, lai varu aizsniegt lampu. Reiz tā dūšīgi cēlu, bet otra kāja slīdēja. Pamatīgi sasitos, tomēr neko nesalauzu. Tā ar visiem maniem kritieniem. Iznāk, ka tie bijuši veselīgi. Laikam to vajag manam organismam, jo tam jābūt gatavam, ka visur rāpšos, kāpšu, lēkšu. Reizēm ceļabiedri, ar ko gatavojamies kādai ekspedīcijai, bažījas: kā tiksim tajā klintī vai kalnā. Es saku – šitā,” Eniņš žvidzina garo kāju gaisā un eleganti noliek uz kumodes malas.
Kā ar mietu pa pieri
Bērnībā Guntis daudz slimoja. Arī vēlāk nebija nekāds dižozols, ik pa laikam piemetās kāda liga. Pirms divarpus gadiem saņēma, kā pats saka, nāves diagnozi.
Ilgstoši jutās apaukstējies, smagi klepoja, krēpojās, līdz kādu dienu pamanīja, ka izspļauj asinis. Ģimenes ārste nosūtīja uz izmeklējumiem, izrādās, esot kaut kas nopietnāks.
“Nonācu plaušu klīnikā. Prasu dakterei, kas man īsti kait. Viņa paceļ acis un tā vēsi saka – jums ir vēzis, turklāt neoperējams. Uzreiz kā ar mietu pa pieri. Ziniet, pēc šāda paziņojuma manā vecumā varētu arī sirdstrieka ķert!
Onkologa konsultācija bija jāgaida vairākas dienas. Saku: tad jau varu pagaidām braukt mājās, ko slimnīcā tik ilgi sadarīšu. Ko jūs, nedrīkstam jūs izlaist tādā stāvoklī! Nu tad es stāvēšu uz galvas! Un metos četrrāpus. Daktere bija šausmās. Tā tiku mājās.
Pēc tam plaušu ķirurgs Jāzeps Baško, ar ko draudzējos kopš Ziedoņa koku glābēju laikiem, ieteica veikt papildu izmeklējumus. Kam to vajag, ja jau vairs nevar pat operēt?!
Vēlāk tiku pie onkoloģes Evas Vecvagares. Pēc diviem mēnešiem būšot jāveic atkārtota bronhoskopija. Bet man iegādātas biļetes uz Kaliforniju! Protams, brauciet, daktere smaidot teica, vēža šūnām optimisms nepatīk. Kļuvu dikten priecīgs. Cik gan svarīgi, vai dakteris iedzen zemē vai spārno un uzmundrina.
Kad pēc gada aizgāju pārbaudīt savas beigtās plaušas, izmeklējumi rādīja, ka no slimības skartā plaušu laukuma atlikusi tikai viena trešā daļa, audzējs sarucis un rimies.”
Vīruss mobilizēja organismu
“Ko darīju, lai atveseļotos? Nedzēru piepes vai urīnu, bet lietoju Rigivir. Tas ir unikāls Latvijā radīts pretvēža preparāts, profesores Ainas Mucenieces garabērns. Izstrādāts Eksperimentālās medicīnas institūtā, kur jaunībā arī pats strādāju. Zinātniski un klīniski ir pierādīta preparāta jutība pret melanomu un vairākiem citiem ļaundabīgajiem audzējiem.
Tas ir dabiskas izcelsmes vīruss, kas veiksmīgi apmācīts cīnīties ar vēža šūnām. Es to skaidroju tā – organismam pietrūkst iespēju atšķirt un noķert nelāgās vēža šūnas. Ievadītais vīruss tūlīt metas slimajās šūnās, jo ar tām vieglāk baroties. Savukārt organisms uzreiz ierauga – re, kur slimās šūnas! – un pats mobilizējas, lai tiktu galā. Mucenieces izgudrojumā ir ielikta milzum liela asprātība.
Tērēju šim preparāta diezgan daudz naudas, lietoju aptuveni gadu ik pa divām nedēļām. Valsts to apmaksā tikai ādas melanomas pacientiem. Mediķi, kam stāstīju, ka esmu lietojis Rigivir un kļuvis gana veselāks, tikai raustīja plecus. Bet preparāts taču tapis tepat Latvijā, var glābt vēl kādu!
Draugi par mani lūdza Dievu. Būtu grēcīgs, ja teiktu, ka tas nepalīdzēja. Aizkustinoši, ka kādam mans liktenis ir tik svarīgs. Turklāt man jau nebija laika domāt ne par vēzi, ne miršanu, bija jābrauc ekspedīcijās, jāpēta, jāraksta. Daudz ko var ietekmēt arī domas. Noliec organismu pie vietas un saki – tev jāstrādā.”
