Nagi niez uzmērīt 1
Sākumā Guntis Eniņš bijis parasts ceļotājs, kas priecājas par dabu. Taču jau tolaik gribējis visur ielīst, uzkāpt, visu pamanīt. Pamazām sācis pierakstīt zīmīgus faktus vai vērojumus, vecie bloknoti vēl saglabājušies. Ekskursija pārvērtusies ekspedīcijā.
Par pirmo nopietnākas ievirzes gājienu viņš uzskata Gaujas iztekas meklēšanu 1967. gadā. Mugursomas plecos, gājuši pret straumi. “Kā okšķeri sekojām, no kurienes nāk Gaujas ūdeņi. Ūdens ceļu labirints bija gana piņķerīgs. Bet mēs atradām vislatviskākās upes pirmavotu,” – tā viņš raksta savā grāmatā un dzejiski piebilst: “Sakiet, no kurienes, pa kādiem ūdensvadu ceļiem lielpaugurā, Elkas kalnā, var sakāpt ūdens, kas sāk barot Gauju… Vai tas ūdens tur kāpj kā pa milzīgu dakti gan dienu, gan nakti?”
Toreiz Guntis Eniņš uzrakstīja pirmo rakstu Kur dzimst Gauja, to nodrukāja žurnāls Zvaigzne. “Uz vāka bija paša uzņemta fotogrāfija. Biju lepns, tas sildīja sirdi.”
Vēlāk sākās dižkoku ēra. “Reiz ieraudzīju Māra Kundziņa fotogrāmatu par Latvijas upēm. Rādīju Ingrīdai un sajūsminājos. Kam es varētu ķerties klāt – varbūt klintīm?! Reiz pamanīju milzīgu egli. Šķita tik varena, ka nagi niezēja izmērīt, lai gan nebija ne jausmas, kā tas jādara. Kad Literatūrā un Mākslā izlasīju mežkopja un zinātnieka Staņislava Saliņa rakstu par dižkokiem, uzreiz aizskrēju pie viņa. Teicu, ka man patīk daba, ir nodrukāti daži raksti, vai viņš varētu iedot dižkoku sarakstu pa rajoniem, tad zinātu apbraukāt. “Ko jūs, kolēģi! Tas taču nepublicēts darbs!” – tā Saliņš. Viņam bija liela taisnība. Tagad redzu, kā manus atradumus un pētījumus aizņemas, izvazā un publicē savos garadarbos.
Staņislava Saliņa 1974. gadā izdotā grāmata Latvijas dižkoki un retie koki radīja jaunu pacēlumu dabas draugiem. Pēc Saliņa grāmatas ne jau es viens, bet simti dažādu profesijas ļaužu sāka meklēt un mērīt lielos kokus. Izveidojās Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas grupa. Stiprinājās gribēšana dabu sargāt.
Esmu piedzīvojis simtiem saviļņojuma brīžu, mērīdams atrastu, vēl nezināmu resnāko, garāko, kuplāko vai skaistāko dižkoku. Arī satikšanās ar vēl neredzētu lielu laukakmeni vai peldošu salu ir piedzīvojums un vienlaikus atklāsme. Tā nav tikai pētnieka interese, vienmēr ir klāt emocijas.”
Par vienu no lielākajiem mūža sasniegumiem Guntis Eniņš sauc izglābtos ozolu tūkstošus. Milzīgie koki traucēja padomju laiku meliorācijas uzvaras gājienu, tos grasījās likvidēt. Taču, ja ozols apkārtmērā bija pārsniedzis trīs metrus, to nevarēja ne nozāģēt, ne ar traktoru izgāzt, nācās aicināt talkā spridzinātājus. “To nu nevarēju pieļaut! Steidzos uz meliorācijas institūtu. Viņi apstiprināja, ka gadā veic vairāk par tūkstoš spridzinājumiem. Uzrakstīju niknu, asu rakstu Padomju Jaunatnē. Publikācijai atsaucās zinātnieki un rakstnieki. Nāca kaudzēm vēstuļu! Čeka arī tās lasīja – sak, kaut kam tur jābūt, ja jau cilvēki tā sašūmējušies. Ozols taču ir latviskuma simbols! Republikas līmenī tika nodibināta īpaša komisija. Veselais saprāts uzvarēja – dižkoku spridzināšanu apturēja. Atmoda Latvijā sākās ar dabas aizsardzību. Ar Daiņa Īvāna Daugavas izglābšanu. Bet vēl pirms tam – ar ozolu glābšanu.”
Lienu kā tārpa alā
Eniņš uzsver, ka iešana dabā iemāca atmest raizes par nebūšanām. “Ej rīta agrumā, un piepeši vairs neuztrauc aukstā rasa un zāle, kas līp pie kājām. Tā ir veselīga sajūta, ka pēkšņi vari nebēdāt par lietām, par kurām līdz šim vienmēr bijis jāuztraucas. Tu esi ticis kaut kam pāri.” Atklājumi dabā – tā nav rāma pastaiga pa sakoptu parku. Ielīst alas nezināmajā dziļumā, kur māli kļuvuši lipīgi kā dubļi, vai stindzinošs ūdens klājiens, kurā nākas ienirt, lai saprastu, vai alai ir turpinājums. Nobrūk griesti, smilšu bluķis piespiež zemei… Ir lieki vaicāt, kāpēc jāriskē. Uz to atbild pats stāstnieks: “Katras nezināmas vai ilgāku laiku aizbrukušas alas atklājums man deva enerģiju un lielu interesi jauniem meklējumiem. Turklāt pazemē iepazinos ar interesantiem spēcīga rakstura cilvēkiem. Daudzi jaunieši azartiski devās alās, nāca arī meitenes.
Interesanti, ka smilšakmens ir tik trausls un burvīgs, ka alas griesti nobrūk gan, bet jau kritienā nereti sabirst un notek kā ūdens. Rāpot alā – tā būtu ļoti ērta poza. Nogulties uz vēdera un tad vilkties arī nav tik traki. Pa šķidriem māliem var šļūcināties un labi slīdēt. X alās un Līvu Upuralā gāja daudz grūtāk. Līvu alā būtu gājis bojā pirmajā pētniecības trakumā, ja vien Jānis Lasmanis mani neizvilktu ārā. Māli pirms sakalšanas bija vislipīgākajā konsistencē. Šaurajā tārpa alā varēju ielīst tikai izstiepies. Ja guli uz sāna, vienu roku pastiepis priekšā, kļūsti vistievākais. Tā aizlīdu četrus metrus, tad iesprūdu. Tolaik vēl nebija hidrotērpu, biksēm biju piešuvis dermatīna sloksni. Jānis sāka vilkt mani atpakaļ, bet drošinājuma striķis ap kājām tikai savilka bikses krokās. Skābekļa kļuva arvien mazāk. Intensīvi domāju, ko darīt tālāk. Saku Jankam: vai tomēr nevari aizsniegties līdz bikšu staras apakšai? Viņš sagrāba un vilka. Izdevās. Citādi diez vai mēs te runātos.
Cik gan cilvēks ir izturīgs, ja var atrasties tur, kur gandrīz nav skābekļa! Kad filmā par zemūdens piedzīvojumiem rāda, kā skābekļa izsīkumā cilvēki plēš krūtis un lokās, man jāsmaida. Protams, bez skābekļa cilvēks aiziet bojā, bet moku nav, vienkārši iemieg.”
