Pastāvu uz galvas 1
Istabas vidū paklājs. Tas nepieciešams vingrošanai, arī stāvēšanai uz galvas. Šo vingrojumu Guntis Eniņš apguvis jaunībā un izpilda joprojām. 82 gadu vecumā!
Jaušot skatienā neticību, viņš gatavs tūlīt mesties uz grīdas. Vienojamies, ka galvas stāju demonstrēs fotogrāfam Matīsam. Tomēr Eniņam nav miera. Paķer no kaudzes senāku žurnālu 36,6 °C un rāda interviju ar dakteri Juri Ērenpreisu. Fotogrāfijā ārsts redzams jogas pozā, pāva asanā, ķermeni turam tikai uz rokām. Eniņš zibenīgi noliekas uz paklāja un paveic tieši to, kas attēlā redzams.
Ne kripatu neaizelsies, viņš rāda rīta veikumu – apčubinājis istabas puķes, pelargoniju atbrīvojis no nogurušajiem ziediem. Bet tūlīt pat jau ir gatavs līdz ausīm iegrimt stāstos par saviem braucieniem, gājieniem, atklājumiem un piedzīvojumiem. Ceļ no plauktiem fotoalbumus, šķir vaļā senus pierakstus un izgriezumus no preses, zīmē akmeņu krāvumu un alu shēmas.
Nelielā rakstā nav iespējams kaut vai tikai pieminēt paveikto. Tas nav vaļasprieks, bet visa dzīve. Tāpēc vērts izlasīt Gunta Eniņa jauno grāmatu un arī pirms vairākiem gadiem iznākušo 100 dižākie un svētākie par dižkokiem. Citas grāmatas no padomju laikiem jau sen kļuvušas par bibliogrāfisku retumu. Izzinošos rakstus turpina publicēt žurnāls Mājas Viesis.
Esmu starp divām stihijām
“Kā un kāpēc sākās Latvijas izzināšana? Laikam tas bija manī iekšā, līdz pienāca brīdis, kad varēja izpausties,” sāk stāstīt Guntis Eniņš.“Esmu audzis pie mātes māsas, mēs viņu saucām par Lielo mammu. Viņai pašai bērnu nebija, paņēma mūs ar jaunāko brāli Andri, jo uzskatīja ka Rīgā pie vecākiem nebūs tik labi. Viņas laulība ar bagāto krodzinieku nebija laimīga. Lielā mamma bezgalīgi mīlēja mūs, savus māsas bērnus. Viņa dzīvoja nemitīgās raizēs par Ķonānu māju, mūsu dienišķo maizi Rīgā pēckara gados un arī mīlestības ilgās, kad pienāks vasaras brīvdienas bērniem.
Lielā mamma mūs sargāja no citiem bērniem, lai mēs neiesaistītos baros un kautiņos. Viņa teica – slikta sabiedrība samaitā labos tikumus. Tā nu biju tāds labais tikums, paipuisītis, luteklītis. Biju slimīgs zēns. Tagad šķiet – vārgu no pārliekas lološanas.
Ar Daugavu esmu sācies – tā parasti saku. Es vienmēr esmu tiecies ceļot starp divām stihijām – zemi un ūdeni. Man bija kādi 15 gadi, kad abi ar brāli skrējām skatīties ledus iešanu Daugavā. Ūdeņi norima, bet mēs sākām iet gar krastu, pret upes tecējumu. Aiz Ķengaraga ieraudzījām, kā puto krāces. Pie Doles salas makšķernieki stāvēja gumijniekos pašā upes vidū, tajā vietā Daugava bija sekla, pārbrienama. Gājām vēl uz priekšu. Ieraudzījām dolomītu klintis, pamanījām sikspārni klinšu spraugā… Viss šķita tik interesants, ka iegājām azartā. Gājām un gājām, bez ēšanas, bez atpūtas. Tikām līdz Salaspilij, bija jādodas mājās. Bet vai nu mums nebija kapeiku, vai nezinājām, kā braukt, bet čāpojām tos 20 kilometrus atkal atpakaļ. Brālim bija baigās tulznas uz kājām. Tā bija īsta avantūra, un tieši šo gājienu uzskatu par grūdienu, kas ļāva sajust piedzīvojuma garšu un dabas skaistumu tuvplānā.
Nākamajos divdesmit gados izstaigājām abus Daugavas krastus visā to garumā. Skatīju Pērses ūdenskritumu un ieleju, tagad tas viss applūdināts. To laiku Daugava zudusi, bet tas ir brīnišķīgākais, ko redzēju un kas palicis visam mūžam. Turpmākajos gados gājienos devāmies regulāri – gar Gauju, gar jūru un citiem krastiem.”
Guntis Eniņš ceļ galdā lielu, brūnu fotoalbumu un šķir lapu pēc lapas: 1951. gads. Ekskursija Nr. 1. Ekskursija Nr. 2… Tolaik jau bijis kopā ar Ingrīdu, vēlāk apprecējušies. Dēvē viņu par savu mūža mīlestību, lai gan pēc tam šķīrušies.
Ģimenē dzimusi meita Lāsma un dēls Andis. Bērni braucienos vienmēr ņemti līdzi. Nu jau Ingrīda aizsaules dārzos. Bērni ir pieauguši, savā dzīvē. Guntim ir septiņi mazbērni un trīs mazmazbērni.
