Enigmātiskais Sibēliuss, dramatiskais Sviridovs. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājas simfoniskais orķestris tiešsaistes koncertu ciklu “Tuvāk” sāka ar Volfganga Amadeja Mocarta Četrdesmito simfoniju un diriģentu Gunti Kuzmu; šopavasar gaidāma arī Antonīna Dvoržāka Devītā simfonija ar Gintaru Rinkeviču un Pētera Čaikovska Ceturtā simfonija ar Andri Vecumnieku.
Visi šie opusi pieredzējušam klausītājam ir ļoti labi zināmi un ļoti labi saprotami (cik nu to vispār iespējams teikt par šedevriem, pie kuriem atgriežoties atklājas arvien jaunas un jaunas dimensijas), taču ar Žanu Sibēliusu ir sarežģītāk – ne velti pirmskoncerta sarunā ar Orestu Silabriedi diriģents Normunds Šnē vēstīja, ka vairākām Sibēliusa simfonijām viņš pietuvoties vēl nemaz nemēģina. Tomēr somu autora Trešā simfonija 2021. gada 19. februārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” Normunda Šnē vadībā nu ir atskaņota – turklāt ļoti veiksmīgi atskaņota, un klausītājiem tas deva visas iespējas mēģināt saprast kaut ko vairāk.
Savu Trešo simfoniju no septiņām Žans Sibēliuss komponējis 1907. gadā. Viņš arī diriģējis visu simfoniju pirmatskaņojumus, taču diemžēl Sibēliusa dzīves laikā paša komponista vadītos priekšnesumus neviens neiedomājās ieskaņot, un tā nu mūsdienu diriģentiem ar Sibēliusa uzdotajām mīklām jātiek galā pašiem. Te gan ir vispārzināmas atziņas – atskārsme par to, ka Sibēliusa mūzikā atainojas Somijas daba, arī no mana skatpunkta nav nekāda banalitāte, un tāpat Trešajā simfonijā vēl var atrast saikni ar nacionālromantisma programmatiskajām idejām. Tomēr noslēpumu daudz vairāk – kā mūzikas satura psiholoģiskajās kompleksitātēs, tā formas uzbūvē, kur Sibēliusam pietiek ar trijdaļu ciklu, un tas nozīmē, ka “skerco” te saplūdināts ar episki dramatiskām norisēm.
Katrā ziņā Normundam Šnē šeit izdevās panākt vienotu muzikālās domas ritējumu, ar loģiski uztveramiem kāpumiem un kritumiem, kur simfonijas liriskās vidusdaļas atklāsmei piemita kolorīts valdzinājums, bet malējo daļu risinājumam – gan līdzsvarota gaumes izjūta, gan spriegu afektu ķēdes. Vēl viena enigmātiska pazīme – Sibēliusa laikmetam uzsvērti tradicionāls orķestra veidols (no sitaminstrumentiem tikai timpāni, nekādu papildu krāsu pūtēju grupā), taču simfonijas idejām un tēliem ar klasicismu gan nav nekādas saistības, līdz ar to no orķestra māksliniekiem acīmredzami tiek prasīta īpaša koncentrēšanās. 19. februāra priekšnesumā šai ziņā visvairāk priecēja flautas; arī trompetes un tromboni izcēlās ar pienācīgu intensitāti un tīrību; visu pārējo pūšaminstrumentu un stīgu grupas lokanība un nianšu spektrs liecināja, ka sadarbība ar Normundu Šnē devusi vēlamo rezultātu.
Jāpiebilst tomēr, ka arī Liepājas simfoniskā orķestra interpretācijas sekmes nepalīdzēja uzturēt sajūsmu par Sibēliusa mākslu – otrā svaru kausā liekams formas fragmentārisms, otršķirīgu tēmu ekspluatācija un emocionāla ieraušanās sevī. Sibēliuss tā arī paliek noslēgts kā gliemene, un atlauzt šīs radības vākus ar varu, protams, nav nekādas jēgas. Varu tikai atgādināt par Karla Nilsena simfonijām, varu tikai izteikt minējumu, ka Liepājas simfoniskajam orķestrim nenāktu par sliktu kādreiz ielūkoties Sibēliusa laikabiedru daiļradē, pamanīt kādu vērtīgu Toivo Kūlas vai Lēvi Madetojas partitūru.
Nākamajā vakarā – 20. februārī – Rēzeknes koncertzāle “Gors” nāca klajā ar Georgija Sviridova vokālā cikla “Pēterburga” interpretāciju. To veica baritons Rihards Millers un pianiste Herta Hansena, bet stāstnieka lomu atkal uzņēmās Orests Silabriedis. Un Sviridova mūzika šeit sabalsojās ar iepriekšējā dienā dzirdēto Sibēliusa simfoniju, kas aicināja arī salīdzināt abu komponistu personības. Zīmīgas līdzības ir vairākas: pirmkārt, ilgmūžība, kur četri gadu desmiti pārklājas kā laikabiedriem; otrkārt, savstarpēji tuva politiskā, ģeogrāfiskā, mentālā vide; treškārt, personisko iezīmju kopums, ko toreiz sauca par smagu raksturu, bet mūsdienās definētu kā nepieciešamību pēc iespējas ātrāk doties pie psihoterapeita. Taču vienlaikus arī būtiska atšķirība – Latvijas mūziķu repertuārā atrodas Sibēliusa simfoniskās partitūras, un par viņa vokālo darbu atskaņojumiem te nekas nav dzirdēts, turpretī Sviridovs šeit zināms tieši ar mūziku balsij, un arī komponista mūža otrajā pusē radītais cikls “Pēterburga” droši saucams par meistardarbu.
Laikā, kad Latvijas Nacionālā opera ir slēgta, sastapties kaut vai neklātienē ar kādu no solistiem ir īpašs prieks, un Riharda Millera uzstāšanās bija īsti laikā – Sviridova cikla interpretācija radīja pārliecību, ka viņš ir teicamā vokālā formā, kur solista izkoptais tembrs un tā izteiksmīgums kopā ar emocionālā vēstījuma daudzpusību klausītājam atklāja deviņu dziesmu kopainu patiesā dziļumā un bagātīgumā. Turpat arī Hertas Hansenas priekšnesuma vērtība, kā neatņemamu muzikālā lasījuma sastāvdaļu parādot arī koncertmeistares snieguma tembrālās krāsas un pianistisko līniju spriegumu. Tādēļ arī izvērstā opusa atskaņojums atstāja tik spēcīgu iespaidu, kur atmiņā palika gan vizionāras ainas un dramatiski vaibsti, gan sajūta par gaišu, plašu debesu zilgmi virs monumentālām Pēterburgas ēkām un izmocītiem cilvēkiem, kas nereti triecas pretī varmācīgam galam.
Cikls “Pēterburga” rakstīts ar Aleksandra Bloka dzeju, un salīdzinājumā ar krievu rakstnieka daiļrades drūmo simbolismu un trauksmainajām noskaņu sadursmēm Sviridovs ir apskaidrotāks, liriskāks, harmoniskāks. Varbūt šai mūzikai lielāka radniecība pat ar 19. gadsimta krievu klasiķiem nekā ar Prokofjeva vai Šostakoviča vokālajiem opusiem, taču Bloka Pēterburgas portretējums Sviridovam vienalga padevies īsti suģestējošs. Cits jautājums, cik daudz mēs šeit vispār zinām par komponista un dzejnieka atainoto vidi un laikmetu, jo pirmizdevumus Latvijā joprojām gaida gan Andreja Belija romāns “Pēterburga”, gan Aleksandra Bloka cikls “Pilsēta”, krājums “Nakts stundas”, luga “Roze un krusts”. Arī Sviridovs pelnījis vēl citas interpretācijas, vēl citu skaņdarbu lasījumus, lai Latvijas klausītāji tādējādi uzzinātu ko vairāk par Pēterburgu un par sevi pašu.
