Kā apliecinādama savu teikto, Mārīte braši piecērt, un uz āķa spārdās kārtējais treknais grundulis, bet Mārīte turpina savu stāstu: 0
“Šodien jau nekas prātīgs neķeras, tik vien būs, ka minkas laidīs mājās bez kašķa, vakar bija krietni labāk, ņēma prāvas karūsas. Es jau uz ostu rudeņos braucu bieži, lauku darbi apdarīti, ogas un sēnes Engures mežos salasītas un sagatavoti krājumi ziemai, bet veļu laika melnumu gaiņāju prom ar copes brīžiem. Man gan šķiet, ka agrāk zivju bija vairāk. Engures ezerā zvejnieki lika tīklus, noteikts daudzums zivju bija jānodod valstij, bet pietika arī visiem copēt gribētājiem. Tagad tīklu kļuvis krietni mazāk, bet zivis nav ne copmaņiem, ne zvejniekiem.
Kā es tiku pie savas lielākās zivs izvilkšanas, es atcerēšos visu mūžu. Tā nejauki bija sagadījies, ka pamanījos salauzt roku. Mājās sēdēt, protams, negribējās, un devos uz Vaskari pamakšķerēt. Pirksti kustējās, tārpu uz āķa uzdabūt varēju, bet makšķeri nācās valdīt ar vienu roku. Nebija ilgi jāgaida, kad pludiņš sakustējās, vairākas reizes noraustījās un sāka braši slīdēt prom. Piecirtu un sajutu pamatīgu pretestību, grūti gāja, bet pēc kāda laika izdevās uz dēļu platformiņas uzdabūt varen lielu līni. Man par nelaimi, bet sev par laimi, līnis atkabinājās no āķa un lēkāja pa dēļiem. Metos tam virsū ar visu augumu un centos sagrābt ar veselo roku, bet kur nu tādu glumekli noturēsi.”
Mārīte izvelk kārtējo grunduli, ieslidina spainītī un nobeidz savu stāstu:
“Neko darīt, sava laime makšķerniekam, sava zivij. Šodien jau laikam būs jābeidz, sīkaļas vien ķeras, pašiem un suņam nāksies gaidīt uz labāku lomu.”
Saku Mārītei paldies par sarunu un dodos atpakaļ pie savas makšķeres, fīdera spice līkumā, uz sistēmas trīs brangas reņģes, pievienoju tās spainītī pie pārējām un pošos uz mājām arī es.
