Engures ostā piestāj reņģes. Saruna ar žirgto makšķernieci Mārīti Tembergu 0
Glaunās, žiglās jahtas izvilktas krastā un aiztransportētas uz ziemas guļu, airētāju treniņi beigušies, līdz ar siltajiem saules stariem projām devusies arī atpūtnieku sezona, bet Engures ostā rosība nerimst. Tagad šeit saimnieko makšķernieki, kuri gana brangās, no jūras ienākušās karūsas, brekšu papus un vienmēr žiglās un kustīgās rudens reņģes.
Kādā siltā rudens rītā ar cerībām tikt pie reņģēm uz ostu devos arī es. Nokļuvis Engures ostā, ātri saridāju fīderi, piesēju galā veikalā pirktu reņģu sistēmu ar sešiem āķiem, zem tās piekabināju desmit gramus smagu svina lāsīti un laidu šo parikti ūdenī. Te vietā būtu piebilst, ka tas viss notiek makšķerēšanas noteikumu ietvaros, jo jūras ūdeņos atļauts lietot trīs makšķerēšanas rīkus, ja visu rīku kopējais āķu skaits nepārsniedz astoņus āķus. Trīs četru metru attālumā no jahtu piestātnes betona sienas cilāju sistēmu augšup lejup, palaikam pavilkdams uz sāniem. Elastīgā fīdera spicīte signalizēja par sīkāko copi, bet apmēram pusi no copēm realizēt neizdevās, vai arī reņģes pusceļā uz krastu krita atpakaļ jūrā. Nedaudz uzlaboju sistēmu, apgriezdams garos, spīdīgos pavedienus pie āķiem līdz ar pašu āķa liekumu, un rezultāti kļuva krietni vien labāki.
Brīžos, kad pelēkā mākoņu sega pavērās un tajā savu maigo sejiņu iebāza saulīte, copes apsīka, bet, mākoņdeķītim piesedzot zinātkārā dienas spīdekļa vaigu, atsākās ar jaunu sparu. Ķēru spriganās jūras radības, laiku pa laikam pamezdams acis uz jahtu mājas pusi, kur aizvējā ar īskātiņa makšķerīti rokās, kas bija aprīkota ar paprāvu pludiņu, sēdēja ņiprs sievišķis, laiku pa laikam no jūras izceldams pa treknam grundulim. Ne jau bieži sastopama kombinācija “sieviete plus makšķere”, tāpēc nofiksēju sava fīdera kātu slīpā stāvoklī un devos parunāties ar makšķernieci.
Lūk, ko pastāstīja Engures pagasta iedzīvotāja Mārīte Temberga:
“Dzīvoju netālu no ostas un rudens pusē labprāt ar velosipēdu dodos uz jūru noķert kādu kārumu saviem diviem kaķiem, bet, ja gadās kaut kas brangāks, zivtiņas savāru un gardums tiek arī mūsu suņam. Esmu dzimusi un augusi netālu no Engures ezera, jaunībā bieži gāju kopā ar brāli laivā pa ezeru un makšķerēju. Spiningošanas piekritēja neesmu, patīk lūkoties pludiņa rotaļās ezera vai jūras viļņos, priecājos, ka spēju laicīgi noreaģēt uz zivs ņēmienu un veiksmīgi piecirst.”
