Domas 10
Ļoti daudzas lietas piepildās, tiklīdz padomāju. Tāpēc cilvēkiem savas vēlēšanās jāizsaka atbildīgi. Jo tās piepildās nešķirotas. Kad bija vissmagākais laiks – piedošanas un pateicības laiks, bija vasaras vidus, bet man sala. Viena draudzene ziemā uzadīja man zeķes. Viņa teica: neesmu nekāda adītāja, bet Dieviņš man lika tev adīt zeķes. Tā arī tās saucu par Dieva adītām zeķēm. Tajā vasarā man tās noderēja, es šīs zeķes vilku un jutos ļoti labi. Sarkanīgi rozā, skaista krāsa un ļoti siltas. Pirms grāmatas “Eņģeļu acis” atvēršanas svētkiem paskatos – manām Dieva adītajām zeķēm papēži izdiluši, vajadzētu jaunas. Vakarā pārbraucu mājās, starp dāvanām – jaunas vilnas zeķes! Bet es pat nezinu, kuram pateikt paldies. Es dzīvoju ļoti labi. Bez bailēm par eksistenci, jo vajag tikai padomāt.
Vakar ar mazo meitu upes malā redzējām balto gārni. Enciklopēdijā izlasījām, ka tas paceļas gaisā bez trokšņa, tāpēc to dēvē arī par eņģeli.