Skolotājs 10
Lielā meita man ir Skolotājs, visu laiku māca mani. Sākumā es ar to nevarēju tikt galā, bet, tiklīdz aptvēru, mums uzreiz izveidojās citas attiecības. Mazā meita nāca īstajā brīdī, plānota bija agrāk, bet atnāca tikai gadu, pirms vīram konstatēja slimību. Viņa atnāca kā Mierinājums.
Viņa acīs, arī tajā neapzinātajā stāvoklī bija tāds viegls smaids. Cilvēks skatās tev virsū, bet it kā redz tev cauri. Tagad es apzinos, ka viņš bija perfekts Skolotājs, lai mani noliktu uz mana ceļa. Un es varbūt biju pietiekami spēcīga dvēsele, lai ietu cauri viņa pieredzē un kā cilvēks nesalūztu.
Satikšanās
Pamatskolā sapņoju, ka būšu rakstniece, rakstīju stāstiņus mazā sarkanā blociņā. Eksāmenā slikti nokārtoju latviešu valodu, sanāca konflikts un mainīju skolu. Ierados klasē, no kuras Ivo bija aizgājis prom uz Cēsīm, uz galdnieku skolu. Bet klases pasākumos pieslēdzās klāt arī bijušie klasesbiedri, un mēs iepazināmies. Ivo bija kompānijas dvēsele, savējais, kurš dzīvē vienmēr saskatīja pozitīvo, vienmēr bija jautrs. Arī šajā skolā konfliktēju ar literatūras skolotāju, brīvdomātāji jau nevienam nepatīk, un tādēļ rakstīšanu biju nolikusi malā līdz pat Ivo slimībai. Ejot cauri šai pieredzei, grāmatām devu nosaukumu “Eņģeļu acis”, jo acis ir līdzsvara punkts. Mēs redzam ārējo realitāti, un mēs varam redzēt arī savu iekšējo pasauli, kas ir daudz lielāka un dziļāka. Sākumā, meklējot atbildi, kāpēc tā notiek, lasīju līdz ārprātam. Lasu, un notiek klikšķis – es jau to zinu! Sākumā tas bija tik pārsteidzoši. Tagad varu droši teikt, visas zināšanas mums ir jau dotas. Svarīgi nevis koncentrēties uz atbildi, bet uzdot jautājumu. Un atbilde nāk, līdz jautājums ir noskanējis. Citreiz pārrakstu sevis rakstīto, domāju – no kurienes tas viss? Un tā ir jauka sajūta. Ļaušanās process.
