Foto – Dainis Bušmanis

Pateicība
 10

Un tā bija pateicība. Pateicība par visu, ko esmu piedzīvojusi, par katru mirkli, par katru sāpi, par katru prieku. Tad tas bija vairs tikai dažu stundu jautājums…

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Veselam
Liekie kilogrami neatkāpjas ne pa kam? 4 pazīmes, ka jūsu vielmaiņa nedarbojas pareizi
Lasīt citas ziņas
Mēs viņa aiziešanu nosvinējām. Mēs pavadījām dvēseli. Ar ģimeni kopā mājās. Protams, mēs paraudājām, tas ir gluži cilvēcīgi. Līdz pavadīšanas brīdim – pilnībā palaišanas brīdim – izteikti jutu viņa klātbūtni. Burtiski varēju uzdot jautājumu un uzreiz saņemt atbildi. Jautāju – ko un kā darīt? Viņš teica – neko nevajag. Un tad mēs turpat Lielplatonē muižas parkā Mazajā kapelā viņu izvadījām. Bija ļoti labs izvadītājs, kas pieņēma mūsu vēlmi nekādas smeldzīgās izvadīšanas ceremonijas nerīkot. Skanēja maiga mūzika. Izvadītājs nolasīja manu stāstu par eņģeli, kurš mācīja mums prieku. Viņš tikai palūdza, vai drīkstot kādu dzejoli noskaitīt. Bija tuvākie radi, draugi, bija tik laba sajūta. Pēc nedēļas vīrs atgriezās mājās zem ozola, ko pats sev bija iestādījis. Brīvi kā tam bija jābūt. Galvenais, ko viņš man teica tajās dienās: tikai akmeni nelieciet! Tas man galvā visu laiku skanēja. Un tā arī ir, ir tikai pļava un ozols. Kādu reizi, garām ejot, norauju rožu pumpuru un iespraužu ozola zaros. Kad sākām dzīvot mūsu mājā, iestādījām liepu un ozolu. Manu liepu buciņi nograuza līdz zemei, bet ozoliņš palika.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.