Dusmas  10

0:00, 26. septembris 2014

Kokteilis Veselam Mīli

Pēdējais vīra slimības gads bija padziļināta sevis izzināšana. Vissmagākais bija brīdis, kad sapratu – viņš ir padevies, slimība ir sasniegusi tādus apjomus… Līdz pēdējam brīdim cīnījos un cerēju, ka kaut kas mainīsies. Kad viņš padevās, mani pārņēma ārkārtīgas dusmas, agresija. Reizēm atļāvos pateikt arī kaut ko aizskarošu, arī tam bija jāiziet cauri. Bet tad sāku saprast, ka katra dvēsele ir nākusi ar savu uzdevumu, savu pieredzi šeit, uz Zemes. Un viņš mani māca, nedarot neko. Viņš man liek celties, liek saprast, kur ir mans līdzsvara centrs, liek man atgriezties pie manis atpakaļ.

Reklāma

Piedošana 

Lasītākie

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Kokteilis

Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4

Kokteilis

VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus

Lasīt citas ziņas

Viņam jau bija smagas lēkmes, lielas sāpes. Tad es lūdzu piedošanu viņam, piedošanu sev, Augstākajam. Par visu. Absolūti par visu. Piedošanu lūdzu vairākas nedēļas, mēnešus. Un pēdējos mēnešus viņam bija miers, nebija vajadzīgi pretsāpju līdzekļi. Ārsti brīnījās, jo parasti, ja galvā ir audzējs, tā nenotiek. Bet notika tāpēc, ka situāciju palaidu vaļā, nemēģinot vairs mainīt, ļāvu visam vienkārši plūst. Pazuda krampju lēkmes, pazuda sāpes, cilvēks vienkārši lēnām savu pieredzi beidza. Apgūlās bez sāpēm. Sapratu, ka ir pienācis brīdis runāt par aiziešanu. Viņš vairs nerunāja, dvēsele faktiski jau bija prom. Bet es runāju par aiziešanu, par to, ka viss būs labi, ka esmu sapratusi un pieņēmusi un tikšu galā. Ka viņš var mierīgi būt brīvs. Es zinu, kā tas izklausās, bet tas bija vajadzīgs, un es tā darīju. Un tad nāca pēdējais laiks… Varbūt tāpēc, ka bija mazliet bail, jo ar nāvi nekad nebiju saskārusies, pēdējā nedēļa bija slimnīcā. Diena no dienas, diena no dienas. Cilvēks guļ, ne viņš var atnākt atpakaļ, ne viņš var aiziet. Un tad domāju – ko vēl neesmu izdarījusi?

Tēmas