Grāmatas “Eņģeļu acis” autores Kristīnes Mucinieces atziņas, vīru zaudējot 10
“Eņģelis, kurš mācīja prieku” – šādu stāstu, savu vīru Ivo pavadot, bija uzrakstījusi KRISTĪNE MUCINIECE pateicībā par viņai doto pieredzi un atgriešanos pie sevis un rakstīšanas. Nu dienas gaismu ieraudzījusi viņas grāmatu cikla “Eņģeļu acis” 3. grāmata. Kristīnes stāsts.
Dzīvojām pilsētā, bet pēkšņi gribējās māju. Kādā vecā avīzē izlasīju sludinājumu. Brīnums – bet māja vēl nebija pārdota. Kad aizbraucām un alejas galā to ieraudzīju, uzreiz bija sajūta – mana māja, mūsu māja! Viņa tik silti mūs pieņēma. Māja atnāca īstajā laikā, tieši tad, kad bija visvairāk vajadzīga. Kāpēc? Lai šeit varētu iziet savu pieredzi. Iespējams, ka viņš jau bija slims, bet mēs to nezinājām. Diezin vai tam visam spētu iziet cauri pilsētas dzīvoklī, bet šeit bija daba, enerģijas, spēks, jebkurā brīdī varēju izskriet laukā, iebāzt pirkstus zemē un negatīvo novadīt.
Pēc operācijas ārsti teica, ka viņam atlikuši divi, ilgākais, trīs gadi. Bet mēs dabūjām septiņus, dzīvojot saskaņā ar dabu, te un tagad, ar pienākumu pret zemi, māju. Tāpēc es saku – māja atnāca īstajā brīdī.
Esmu studējusi uzņēmējdarbību, strādājusi vecāku uzņēmumā, un galvenās man bija materiālās vērtības. Bet vīra slimība vērtību kausu nosvēra citā virzienā. Vīrs sapņoja par savu galdniecību. Mājās izveidojām viņam galdnieku darbnīcu, un pēdējos gadus viņš varēja strādāt savu sapņu darbu. Iespējams, arī tāpēc viņa dzīves laiks pagarinājās. Katrs mirklis bija svarīgs. Un tas mani aizveda pie apziņas, ka līdzsvara punktu nevar atrast ārpusē, tam ir jābūt šeit, sevī. Tagadnē. Tas ir tik smalks un ass kā adatas gals. Bet tajā ir milzīgs spēks.
