Eņģelim auksti. Sasildīsim! 0
Labās apņemšanās izteiktas, vēlmes iegrāmatotas. Kalendārā cits cipars, kas norāda uz jaunu sākumu. Cik atvērti tam esam? Cik gatavi?
Jauns gads sākas 1. janvārī, taču tas nav ne astronomiski nozīmīgs mirklis, ne svarīgs atskaites punkts cilvēces vēsturē. Gadu ritējumā bija radusies nobīde no patiesā Zemes apriņķošanas laika ap Sauli un tā fiksējuma laika skaitīšanas sistēmā, tāpēc tika ieviests jauns kalendārs. Trīspadsmit dienas pasvieda atpakaļ, bet katrā ceturtajā gadā vienu piemeta klāt – tad februārī ir 29 dienas. Procesiem Visumā šāda laika skaitīšana tik un tā neatbilst, tomēr šo patvaļīgi noteikto brīdi esam pieņēmuši par sākumu.
Varbūt vērts padomāt, vai ir jēgpilni arī savu laika ritumu samērot ar vērtībām, kas neatbilst realitātei?
Zemei atskaites punkts ir Saule. Tā, kas dod gaismu, siltumu, uztur dzīvību. Vērtība, kas arī savā mainīgumā ir pastāvīga un nemainīga.
Kas ir iekšējais atskaites punkts, pret ko mēs mērojam savu dzīvi?
…Gribu šajā gadā dabūt darbu. Tātad man nav darba.
…Gribu, lai man ir vairāk naudas. Tāpēc, ka man tās nepietiek.
…Gribu satikt dzīvesdraugu. Jo man nav dzīvesdrauga.
Par atskaites punktu kļuvis tas, kā nav?
Mēģināt pārskatīt savas vēlmes, atbildot uz jautājumu: kas man šajā dzīvē ir patiesi vērtīgs? Ja vērtība ir ģimene, tad skaidri jāapzinās, ko gribu tai dot. Kaut vai ieplānot, ka šogad vismaz vienu nedēļas nogali mēnesī veltīšu ģimenei. Nevis mājas rūpēm, kas ir nebeidzamas, nevis darba pienākumiem, kas mēdz ievilkt sevī pat visas 8784 garā gada stundas, bet laimei būt kopā tikai ar saviem vistuvākajiem.
Es gribu šajā gadā izlīdzināt konfliktu ar mīļoto. Jo labas savstarpējās attiecības man ir vērtība. Gribu tajās atjaunot kaut ko ļoti svarīgu. Taču balstoties nevis uz to, kā nav, bet uz pozitīvo pieredzi, ko uzskatu par vērtību.
Ja divi strīdnieki vēlas salabt, viņi var uzzīmēt pa trīsstūrim un virsotnēs katrs ierakstīt sev svarīgāko. Salikt figūras vienu uz otras tā, lai veidotos sešstaru zvaigzne un varētu paanalizēt, kā šīs vērtības sader. Veido vienotu sistēmu vai rada disonansi? Kas sanāk, ja tās saduras – iet zibeņi pa gaisu vai notiek savstarpēja papildināšanās?
Ja katrs šādā zvaigznē ieliktu arī savas vērtības un pārbaudītu uz pretzibeņu izturību vai pilnīgu pārklāšanos?
Saules sistēmas centrs ir Saule. Tā nosaka planētu kustību. Planētām ir arī pašmasa, bet centrālais objekts ir Saule. Tā nosaka rīcību.
Tam, kas centrā, ir pavadoņi. Zemei – Mēness. It kā tāls un nesasniedzams, bet ietekmē paisumu un bēgumu. Reizēm arī emocijas, veselību. Šī ietekme ir ļoti nozīmīga.
Arī mēs kādam esam sistēmas centrs. Vai pavadonis. Kā tos ietekmējam? Kā atbildam par tiem, ko esam pieradinājuši? Vai neesam aizmirsuši:
Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu.
Kā es vienu kustināju,
Citi līdzi kustējās.
Visi dzīvojam kaut kādā sistēmā, saistībā, sasaitē. Kādā? Uz to var atbildēt tikai katrs pats. Ja tas izdodas, vieglāk savas vēlmes izteikt tā, lai visa sistēma kļūtu līdzsvarotāka un drošāka. Lai ikvienam no tās vieglāk saņemt tieši to, kas viņam vajadzīgs.
Vairāk prieka. Vairāk mīlestības.
Priekam atvēlēta vieta un laiks – viena no patiesākajām vērtībām. Vai es spēju smaidīt? Vai gribu to darīt? Uz ielas, darbā? Uzlūkojot savu attēlu spogulī? Grumbiņas, ko ievilcis prieks, nekad nebojā izskatu, tikai dara seju piemīlīgāku.
Prieku nevar noslēpt, jo laimes hormons dopamīns liek organismam strādāt īpašā režīmā. Ja šī hormona pietiek, cilvēkam viegli būt laipnam, nomierināties stresā, argumentēt savu viedokli un strīdā uzklausīt otru. Būdami patīkami jebkurā saskarsmē, šādi ļaudis vieglāk gūst panākumus, jo neizraisa citos skaudību un dusmas. Baudīdami savus panākumus, parauj līdzi augšupceļā arī līdzcilvēkus. Pat asaru dziedzeri strādā, kā vajag – acis mirdz. Pārgurušam, niknam, nelaimīgam acis ir sausas.
Prieks rotā pasauli.
Tomēr pat laimes hormons, ja tā par daudz, rada spriedzi. Vajag izlādēties. Kā? Radot!
Dievs radīja pasauli mīlot. Arī mēs spējam radīt tikai mīlot. Radīt un mīlēt – tas ir kopā. Tikai tad, ja kādu mīlu, iespējams pa īstam būt ar viņu kontaktā. Uztvert, saprast un just patiesās vajadzības. Un tieši tās apmierināt. Nevis ilūziju, ko iedomājas labu esam cits.
Rīcība mīlestībā – kad vajag radīt. Kad rodas mākslas darbs, attiecības, dzīvība.
Kāds varbūt tikai sakopj savu piemājas dārziņu. Taču izdara to tā, ka Latvija top daiļāka. Cits tikai skaisti aprūpē tuvinieku atdusas vietu, bet ar to padara latviešu kapu kultūru par pasaules vērtību.
Nesen kā Mūžībā aizgājis Imants Kokars. To, kā viņš diriģēja kori, atcerēsies paaudzes. Jo, kas dziedājuši viņa vadībā , vairs nekad nevarēs stāvēt saliektu muguru un kokainu seju.
Apliecinot, ka radīt ir mīlēt, viņš spēja sasildīt tautu, laiku, laikmetu.
Siltuma pasaulē ir vien tik, cik paši radām. Gan izdziedot Gaismas pili, gan iekurot kamīnu vai ar milzu termoelektrocentrālēm apsildot miljonu pilsētas, gan iemetot pagali mežā sakurtā ugunskurā. Arī janvārī, spalgākajā ziemas mēnesī, kad īstais eņģeļu laiks. Viņi taču lido kaili, jo kā gan zem drēbēm kustētos spārni? Varbūt arī eņģeļiem ir auksti?
Vai siltums starp mums ir tik patiess, lai eņģeļi varētu nolaisties un sasildīties? Te, janvārī? Šeit, pie mums?
