Eņģeļi, dēmoni, sefiroti. Kādu vēsti nes debesu un elles sūtņi 5
Dievišķie dēmoni
Autore – Anda Kaļinka, žurnāls “Planētas Noslēpumi”
Kristiešu Bībelē eņģeļus dēvē par gaismas sūtņiem un dievišķo ziņu vēstnešiem. To uzdevums ir sargāt un vadīt mirstīgos zemes cilvēkus, dot padomu grūtos dzīves brīžos. Bieži tos attēlo kā antropomorfas būtnes ar spārniem aiz muguras. Tāpat līdzās eņģeļiem allaž piemin arī dēmonus – tumsas pavēlnieka sūtņus un palīgus, kuru uzdevums ir “novirzīt cilvēkus no pareizā ceļa, maldināt un kārdināt”.
Vārda “eņģelis” izcelsme meklējama grieķu valodā: angelos – vēstnesis, sūtnis. Angel sastāv no divām daļām: an nozīmē “bez”, gel – “nāve”. Arī Austrumu kultūrās eņģeļu nozīme ir līdzīga. Hindi valodā tos sauc par devām – no vārda devati –”nemirstīgs”, pretēji mirstīgajām būtnēm “rakšasām”. Persiešu valodā – par “farešte”, kas nozīmē “sūtņi”.
Grieķi pazina arī dēmonus, taču saistīja tos vairāk ar gaišajiem, nevis ļaunajiem spēkiem. “Dēmons” – no grieķu vārda daimòn – sākotnēji apzīmēja dievību un dievišķā spēka izpausmi. Vēlāk to saistīja ar neskaidru cilvēcisku spēku, kas cilvēka dzīvē ietekmē labus vai nelāgus notikumus, veidojot viņa likteni.
Senie grieķi uzskatīja, ka pēc nāves cilvēku dvēseles kļūst par “daimoniem”. Sengrieķu dzejnieks Hēsiods 6. gs.p.m.ē. rakstīja par tīriem daimoniem, kas mīt uz zemes, nav pakļauti nekādam ļaunumam un aprūpē mirstīgos ļaudis. Šie prātojumi noveda pie priekšstatiem par personisko daimonu – sargājošu garu vai ģēniju eksistenci, kurus cilvēkiem piešķir, viņiem piedzimstot, vai kurus viņi izvēlas paši. Stoiķu filosofijā daimons uztverts kā dievišķā, arī cilvēka saprātīgā daļa. Par savu personisko dēmonu paudis sengrieķu filosofs Sokrats, kuru vadījusi noslēpumaina balss.
