“Šos suņus audzinot, mēs tiem melojam – viņiem ir jātic, ka visi cilvēki ir draugi!”. Kā Latvijā apmāca suņus – terapeitus? 1
Pepija ir topošā suņu feja, kas dzimusi februārī un tiek gatavota ļoti atbildīgai profesijai – kļūt par suni – terapeitu. Viņa ir branga auguma Pireneju kalnu suņu meitene, taču raksturā – enerģiska, rotaļīga un, pats galvenais, labsirdīga. Tā ir suņu – terapeitu galvenā rakstura īpašība, jo šo suņu ikdienas darbs ir uzlabot pašsajūtu vientuļiem, noskumušiem un slimiem cilvēkiem. Līdz 8. novembrim “Narvesen” sadarbībā ar biedrību “Suns ar misiju” iespējams ziedot suņu terapijas atbalstam.
Suņi – terapeiti: četrkājains mīlestības iemiesojums
Biedrības “Maigais suns” suņu audzētājs un kinologs, Pepijas skolotājs Viktors Mucenieks atklāj – daudzviet Eiropā kanisterapija jeb suņu terapija ir ļoti populāra, taču Latvijā tā ir salīdzinoši jauna prakse. Ar suņu-terapeitu apmācību nodarbojas entuziasti, oficiālas organizētas apmācības notiek samērā reti, tomēr katram sunim-terapeitam ir jānokārto eksāmens un jāsaņem atbilstošs sertifikāts. Tas galvenokārt apliecina, ka suns ir speciāli apmācīts būt kopā ar cilvēku, ļaut sevi glaudīt un bužināt svešiniekiem, savaldīties negaidītās situācijās. Suņa-terapeita darbs ir doties uz aprūpes centriem, speciālajām skolām, pie individuāliem klientiem utt., lai ar savu klātbūtni uzlabotu iemītnieku pašsajūtu un noskaņojumu.
Visā pasaulē nepārspēti suņi – terapeiti ir zeltainie retrīveri un labradori. Šim darbam nedrīkst izmantot medību un sargsuņu šķirnes, kuru instinkti neatbilst nesteidzīgam maigumam un neizsmeļamai pacietībai. Taču arī Pireneju kalnu suns nav gluži tipisks terapeits – pirenejieši arī ir sargsuņi, taču to funkcija bijusi sargāt ganāmpulkus no vilkiem un lāčiem, nevis cilvēkus vai mantas no citiem cilvēkiem. Pirmie šīs šķirnes suņi terapeita darbam Latvijā apmācīti pirms aptuveni 10 gadiem, iedvesmojoties no lieliskajiem rezultātiem, ko tie uzrādījuši ASV kara veterānu psiholoģiskās rehabilitācijas programmā. Pārsteigti par panākumiem bijuši pat Eiropas kanisterapijas pirmrindnieki poļi, kas sākumā nav ticējuši lielo, lācīgo suņu maigajai dabai.
Apmācīti mīlēt
“Topošie četrkājainie terapeiti tiek noskatīti jau bērnībā – izvēlamies kucēnus no adekvātiem, perspektīviem vecākiem, kas palielina iespēju, ka arī mazuļi ir mantojuši labo raksturu. Šos suņus audzinot, mēs tiem būtībā jau kopš pašas bērnības melojam – šiem suņiem ir jātic, ka visi cilvēki ir draugi,” ar smaidu stāsta Viktors Mucenieks.
Vēl pirms speciālās apmācību nometnes kucēni mēdz doties līdzi pieaugušajiem suņiem-terapeitiem uz sociālās aprūpes centriem, lai iepazītos ar cilvēku daudzveidību, saskartos ar specifiskām smaržām un neierastām situācijām. “Ar laiku, kad kucēns paaugas un sāk blēņoties, mācām viņu nekost – nevis tāpēc, ka nedrīkst, bet tāpēc, ka cilvēkam sāp. Pareizi apmācītam sunim varēsiet ielikt roku mutē, un viņš to mierīgi izlaidīs no mutes.
Mēs zinām, ka svešam sunim nekad nedrīkst tuvoties no mugurpuses vai aiztikt asti, bet šie suņi ir speciāli apmācīti tā, lai viņiem varētu nākt klāt jebkurā veidā.
Šiem suņiem jāapgūst bezgalīga mīlestība pret cilvēku un jākļūst atkarīgiem no glāstiem,” saka kinologs.
Palīdz rast vēlmi dzīvot
Lai gan šobrīd Covid-19 radītie ierobežojumi neļauj suņiem-terapeitiem strādāt tikpat aktīvi kā agrāk, normāla to ikdiena ir ap 200 izbraukumu gadā – uz speciālajām skolām pie bērniem ar īpašām vajadzībām, jauniešu dienas centriem, veco ļaužu pansionātiem.
“Kad atbraucam ciemos, cilvēku pirmā reakcija parasti ir sajūsma, ieraugot suni, kas labvēlīgi ietekmē imūnsistēmu un asinsriti, jo izdalās laimes hormoni un vairojas prieka sajūta. Ja bērnam ir kustību traucējumi, ļaujam gulēt sunim blakus vai pat uz suņa un vismaz uz to brīdi nedomāt, ka kaut kas sāp. Bērni labprāt cenšas glaudīt suni arī ar mazkustīgo vai sāpošo roku, un tas ir labs treniņš,” stāsta Viktors Mucenieks. Viņš novērojis, ka bērniem, kuri baidās no suņiem, šīs bailes parasti izzūd laika intervālā no vienas dienas līdz četriem mēnešiem.
Viņš gan atgādina, ka bērnam, kurš pieradis pie labestīga suņa, noteikti jāmāca, ka svešus suņus bez atļaujas aiztikt nedrīkst, jo ne visi ķepaiņi būs sajūsmā par draudzības piedāvājumu.
“Arī veco ļaužu tikšanās ar mūsu suņiem mēdz būt ļoti emocionālas, jo nereti tās pavada atmiņas par saviem sunīšiem. Cilvēki jautā, kad mēs atkal atbrauksim, ļoti gaida, šīs tikšanās viņos raisa vēlmi dzīvot tālāk,” novērojumos dalās kinologs.
