Eiropas Komisija piedāvā jaunu sankciju kārtu. Pilnībā šķirties no Krievijas neizdodas 0
Eiropas Komisija piedāvā jaunu sankciju kārtu – pilnībā šķirties no Krievijas neizdodas.
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par energošantāžu Eiropas Komisija (EK) dēvē pašreizējo Krievijas politiku gāzes piegāžu jomā, kurai par upuri jau kļuvusi Polija un Bulgārija. Atteikums maksāt par gāzi rubļos izraisīja atbildes reakciju – priekšlaicīgu gāzes piegādes pārtraukumu. Eiropas Savienība (ES) neslēpj apņēmību iespējami drīz pilnībā atteikties no Krievijas gāzes un naftas piegādēm. Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena solījusi arī vienotu un izlēmīgu rīcību, lai līdzšinējo energoatkarību pārtrauktu.
Rīcība būs, bet ne tik izlēmīga, kā daļa valstu, tostarp Baltijas valstis un Polija, cerēja.
Arī sestajā sankciju kārtā Briselei neizdodas pārvarēt nozīmīgas pretrunas valstu starpā, kad nepieciešams vienoties par pilnīgu atteikšanos no Krievijas naftas un gāzes. Vieglāka ir atteikšanās no naftas, tādēļ koncentrējās uz to.
Taču arī šajā jautājumā dažām valstīm – Čehijai, Bulgārijai, Ungārijai un Slovākijai – pilnīgs Krievijas naftas embargo izraisītu nopietnas problēmas. Turklāt Slovākija prasa pat trīs gadu pārejas periodu. Jāievēro, ka, atskaitot Bulgāriju, nevienai no šīm valstīm nav piekļuves ārējām jūrām, nav arī alternatīvu naftasvadu. Tas apgrūtina fosilo energoresursu piegādi no citiem reģioniem.
Jāatgādina, ka pēc tam, kad “Gazprom” paziņoja par vienpusēju gāzes piegādes pārtraukumu Polijai un Bulgārijai, fon der Leiena to nosauca par vēl vienu Kremļa provokāciju, piebilstot: “Tas, ka Kremlis izmanto fosilo kurināmo, lai censtos mūs šantažēt, nav nekāds pārsteigums. Tam Eiropas Komisija jau gatavojās ciešā koordinācijā un solidaritātē ar dalībvalstīm un mūsu starptautiskajiem partneriem.”
Tomēr paziņojuma turpinājumā jau bija uzmanīgāki formulējumi. Uzmanīgo attieksmi apliecina arī šīs nedēļas lēmumi: solījums pielikt punktu atkarībai no Krievijas fosilajiem energonesējiem paliek spēkā, tāpat arī rīcības plāns ar nosaukumu “REPowerEU”, taču šādiem lēmumiem nepieciešama visu 27 valstu vienprātība.
Līdzās iepriekšminēto valstu četriniekam, kam nepieciešams pārejas periods pilnīgam Krievijas naftas embargo, paliek jautājums, ko darīt ar Krievijas gāzi, kas ir pat svarīgāks ietekmes rīks. Turklāt, diskutējot par alternatīvām energoapgādei, vienlaikus jārunā par visiem energoavotiem, tostarp atomenerģiju un Zaļā kursa politiku.
Atomenerģija: plaisa vai iespēja?
Mediji un dažādu ES dalībvalstu pārstāvji nemitējas atkārtot, ka pilnīga atteikšanās no Krievijas gāzes un naftas nav iespējama Vācijas dēļ.
Pasaules ceturtā lielākā ekonomika, strauji atsakoties no fosilā kurināmā un citām izejvielām, piedzīvotu nopietnas problēmas.
Tomēr Berlīne prot sarūpēt pārsteigumus, paziņojot, ka piekrīt pilnīgam Krievijas naftas embargo jau šogad.
Cits jautājums – gāze, taču konceptuāli pausta gatavība saraut arī šo enerģētisko nabassaiti. Vienlaikus Vācija zināmā mērā revanšējas, prasot pakļaut sankcijām arī urāna importu no Krievijas, ziņo izdevums “Politico”.
Šādas sankcijas darbotos uzreiz vairākos līmeņos, pārtraucot urāna degvielas piegādes Krievijas būvētajiem kodolreaktoriem Eiropā, kā arī aizliedzot jaunu kodolreaktoru būvniecību sadarbībā ar Krievijas valsts kodolenerģētikas kompāniju “Rosatom”. (Starp citu, kompānijas “Rosatom” meitasuzņēmums darbam Rietumeiropā atrodas Parīzē.)
Šo Vācijas rosinājumu atbalsta gan Polija, gan Baltijas valstis. Vēl jo vairāk – pēc avārijas Fukušimas kodolreaktorā Japānā 2011. gadā Vācija slēdza astoņas no tās 17 atomelektrostacijām un paziņoja par politisku izšķiršanos slēgt arī pārējās. Pērn no vēl atlikušajām sešām trīs slēdza, bet vēl trīs paredzēts slēgt šogad, un pagaidām nav ziņu par atkāpēm no šī nodoma.
Turpretim radikāli atšķirīga situācija valda Francijā. Šajā valstī darbojas 56 kodolreaktori, un tas ir otrs lielākais skaits aiz ASV (93 kodolreaktori); 70% elektroenerģijas patēriņa tiek saražots tieši kodolreaktoros. Francija vēlas, lai kodolenerģiju atzīst kā klimatam draudzīgu, jo tā nerada oglekļa izmešus, turklāt Parīze paziņojusi, ka vēlas palielināt atomelektroenerģijas ražošanu, tādējādi nodrošinot savu energoapgādes drošību un mazinot fosilā kurināmā lomu.
Saprotams, ka Vācijas aicinājums par urāna un kodoltehnoloģijas embargo nav Parīzes interesēs. Tiesa, Francijas elektrostacijām Krievijas urāns nav nepieciešams, taču Parīzei bija arī cita sadarbība kodoltehnoloģiju jomā ar Maskavu.
Kaut ES valstīm lielākais urāna piegādātājs ir Āfrikas valsts Nigēra, tomēr piekto daļu jeb 20% importē no Krievijas. Tā ir kodoldegviela, ko izmanto Krievijas būvētajos kodolreaktoros. Tādi darbojas vairākās ES valstīs, it sevišķi Austrumu un Centrālajā Eiropā: Čehijā, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā, Slovākijā, arī Somijā.
Piecas ES valstis, kas izmanto šī tipa kodolreaktorus, pārrunājušas iespējas izgatavot šīs kodoldegvielas aizstājēju ar ASV kompāniju “Westinghouse”, taču agrākais, kad varētu saņemt šo alternatīvu, ir pēc diviem gadiem.
Lielākais izaicinājums
EK priekšsēdētājas fon der Leienas solītais vienotais risinājums nozīmē daļu laika un enerģijas veltīt atomenerģētikas jautājumiem, kā arī Krievijas uzstādīto kodolreaktoru drošībai, lai varētu sankcijām pakļaut kodolenerģiju un tehnoloģijas.
Tomēr galvenais izaicinājums arvien ir gāze.
Līdztekus bieži piesauktajai Vācijai ir arī cits pretrunu avots – Ibērijas pussalas sevišķā situācija.
Runa ir par Spāniju un Portugāli, kuras ironiski salīdzinātas ar Donu Kihotu un viņa uzticamo ieročnesēju Sančo Pansu. Tiesa, vēlāk Dona Kihota (Spānija) un Sančo Pansas (Portugāle) nostājai pieslējās arī Grieķija, Itālija un Beļģija.
Madride un Lisabona pieprasa plašākas reformas ES elektroenerģijas cenu veidošanās mehānismā. Lai gan kopējo elektroenerģijas patēriņu veido no dažādiem avotiem ražotā enerģija, tostarp arvien vairāk aug lētās atjaunojamās enerģijas īpatsvars kopējā patēriņā, cenu nosaka fosilo kurināmo cena. Visbiežāk tā ir dabasgāzes cena, bet, kā zināms, Krievija piegādā aptuveni 40% ES patērētā dabasgāzes kopapjoma.
Straujais dabasgāzes cenu pieaugums apstākļos, kad nākotnes piegādes un to iespējamā cena nav skaidra, radījis katastrofālu enerģijas cenu pieaugumu Spānijā un Portugālē. Kaut gan vēl pagājušajā piektdienā intervijā aģentūrai “LETA” EK priekšsēdētājas izpildvietnieks un tirdzniecības komisārs V. Dombrovskis teica, ka elektrības cenu veidošanas mehānisms tiek vērtēts, ilgi gaidītajā Eiropas Energoregulatoru sadarbības aģentūras ziņojumā nav labu ziņu nedz Madridei, nedz Lisabonai, kur tikmēr briest sociālā spriedze.
Gluži tāpat kā pārējo ES valstu līderi marta beigās notikušajā Eiropadomes sanāksmē arī aģentūra noraida nepieciešamību mainīt esošo aprēķina mehānismu. Tiek secināts, ka pārrobežu tirdzniecības nestie ieguvumi aizvadītajos desmit gados mērāmi 34 miljardu eiro apmērā un riski, ko izraisītu mehānisma maiņa, neatsvērtu ieguvumus.
Ziņojumā gan tiek uzskaitīti arī 13 rosinājumi, ko varētu darīt, tostarp ļoti skaidri definēta cenu ierobežošanas mehānisma noteikšana, kas iedarbotos noteiktos apstākļos, kā arī nodrošināšanās pret nākotnes cenu lēcieniem ar hedžēšanas palīdzību.
Ar globāliem pārkārtojumiem
Tomēr, pat atrisinot un novēršot būtiskākās pretrunas, “REPowerEU” plāni par Eiropu, kas būtu pilnīgi neatkarīga no Krievijas fosilās enerģijas avotiem līdz 2030. gadam un jo īpaši – tuvākā gada vai pāris gadu laikā, nav iespējami, ja neatrod pilnvērtīgu aizstājēju tās gāzei, naftai un citām izejvielām.
Taču mērķis par pilnīgu pāriešanu uz atjaunojamo vai zaļo enerģiju nav reāli izpildāms līdz 2050. gadam, turklāt prasītu ne tikai teju dubultot ražošanas jaudas, bet arī, piemēram, vairāk nekā dubultot starpvalstu elektrosavienojumu pārvades jaudas.
Tādēļ, fon der Leienas vārdiem runājot, nepieciešams “diversificēties prom no Krievijas gāzes”.
Liela loma šajā ziņā ir ASV, kas solījušas jau šogad piegādāt ES papildu 15 miljardus kubikmetru sašķidrinātās dabasgāzes.
Savukārt līdz 2030. gadam tiks sasniegti ikgadējie piegādes apjomi vismaz 50 miljardu kubikmetru apjomā, pēc tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu marta beigās paziņoja fon der Leiena.
Taču ASV jau šobrīd ražo sašķidrināto dabasgāzi ar pilnu jaudu, tātad lielākas gāzes piegādes Eiropai nozīmē samazināt ASV piegādes citiem pasaules reģioniem. Turklāt ASV sašķidrinātā dabasgāze kopumā ir dārgāka par Krievijas cauruļvadu gāzi. Tā nav laba ziņa eiropiešu maciņiem.
Vienošanās gan par energonesēju, gan citu izejvielu piegādēm noslēgta ar Kanādu. Starp citu, vēsturiski Kanāda ir nodrošinājusi gāzes piegādes ASV, bet šobrīd tai ir nepieciešami jauni tirgi, jo ASV palielinājušas savus gāzes ieguves apjomus.
Kanādas dabas resursu ministrs Džonatans Vilkinss paziņojis, ka viņa valsts var palielināt naftas eksportu par 200 tūkstošiem barelu dienā jau šī gada beigās, vienlaikus kāpinot arī sašķidrinātās dabasgāzes apjomus.
Pārsolot citas valstis savos naftas un gāzes iepirkumos, ES liks tām meklēt nu jau citus energoresursu avotus. Un Krievija noteikti būs viena no iespējām. To apzinoties, Brisele paziņojusi, ka šobrīd jākoncentrējas ne tikai uz jaunu sankciju ieviešanu, bet jau esošo sankciju efektīvu izpildi.
