“Enerģiju visā pasaulē visvairāk patērē rūpniecība – viņiem pirmajiem jāatsakās no gāzes!” “Latvijas avīzes” saruna ar EK priekšsēdētāju Urzulu fon der Leienu 52
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau šajā rudenī mūs visus sagaida jauni laiki Eiropas enerģētikā. Kāda ir stratēģija un padomi, kā mājsaimniecībām justies droši un ko Eiropa vēl var iesākt, lai atbalstītu Ukrainu, to ekskluzīvā intervijā “Latvijas Avīzei” skaidro Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena.
Jaunajā plānā “Taupīsim gāzi, lai ziemā nepietrūkst” ir ierosināts samazināt gāzes patēriņu par 15% un paātrināt gāzes piegādes dažādošanu.
Kuras nozares galvenokārt būtu tās, kas visvairāk varētu samazināt gāzes izmantošanu, un par kādiem alternatīviem gāzes tirgiem ir runa? ES tikko parakstīja līgumu ar Azerbaidžānu, taču eksperti joprojām apgalvo, ka visi pašreizējie centieni nebūs pietiekami, lai aizstātu Krievijas gāzi.
Urzula fon der Leiena: Labā ziņa ir tā, ka ES rekordīsā laikā ir vienojusies par vērienīgu kopīgu gāzes taupīšanas plānu un tādējādi sagatavo mūs iespējamai Krievijas gāzes piegādes pilnīgai pārtraukšanai.
Šī ir pirmā reize, kad mēs organizējam gāzes pieprasījuma samazināšanu ES līmenī, lai kopīgi sagatavotos ziemai. Enerģijas taupīšanai, īpaši šādā apmērā, būtu jāsākas ar tiem, kas patērē visvairāk. Visā pasaulē tā ir rūpniecība. Tāpēc mēs viņus lūdzam dot savu ieguldījumu un īpaši – prioritārā kārtā pāriet no gāzes uz citām degvielām.
Mēs esam sagatavojuši dalībvalstīm vadlīnijas 15% mērķa sasniegšanai rūpniecības nozarē, vienlaikus nodrošinot sabiedrības un vērtības ķēžu netraucētu darbību. Piemēram, dalībvalstis varētu izveidot izsoļu vai konkursu sistēmas, lai mudinātu rūpniecības nozari samazināt enerģijas patēriņu. Šajā pašā pasākumu kopumā esam mīkstinājuši noteikumus par valsts atbalstu, lai atbalstītu atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu un dekarbonizācijas projektus rūpniecībā. Tas viss, protams, ir izstrādāts, cieši sadarbojoties un apspriežoties ar nozares ieinteresētajām personām.
Taču gāzes pieprasījuma samazināšana un enerģijas taupīšana ir tikai viens no mūsu gatavošanās darba virzieniem. Šis darbs ir daudz plašāks. Ar plāna “REPowerEU” palīdzību strādājam vēl divos citos virzienos, tostarp, kā jūs sakāt, pie piegādes dažādošanas. ES vēršas pie uzticamākiem partneriem enerģētikas jomā. Mums jau ir rekordliels sašķidrinātās dabasgāzes piegāžu līmenis no ASV. Arvien lielāks gāzes daudzums nāk no Norvēģijas, Persijas līča valstīm, Alžīrijas vai Kaspijas jūras. Pievienojas arvien vairāk valstu visā pasaulē.
Tam ir rezultāti – 2022. gada pirmajā semestrī esam importējuši vēl 38 miljardus m³ sašķidrinātās dabasgāzes un cauruļvadu gāzes, kas nav no Krievijas. Tas vairāk nekā kompensē Krievijas cauruļvadu gāzes piegādes samazinājumu 28 miljardu m³ apmērā.
Kā Eiropas Savienība aizsargās tos iedzīvotājus un mājsaimniecības, kas šajā rudenī un ziemā nespēs apmaksāt rēķinus par enerģiju?
Es zinu, ka Krievijas enerģētikas karš rada grūtības cilvēkiem Eiropā.
Šajā gatavības plānā mēs ļoti mudinām dalībvalstis aizsargāt neaizsargātos iedzīvotājus, kurus visvairāk skar cenu pieaugums. Savukārt, rīkojoties, lai samazinātu pieprasījumu, mēs raidām spēcīgu signālu tirgiem. Tam vajadzētu palīdzēt tirgus stabilizēt.
Lielākā daļa dalībvalstu jau izmanto instrumentus, ko esam nodevuši to rīcībā oktobrī enerģijas cenu instrumentu kopuma ietvaros. Tas nozīmē, piemēram, nodokļu atvieglojumus vai tiešu atbalstu neaizsargātām mājsaimniecībām.
Mēs esam arī izveidojuši Enerģētikas platformu saskaņā ar plānu “REPowerEU”, lai būtu iespējams kopīgi iepirkt gāzi un vienoties par labām cenām mūsu patērētājiem.
Turklāt saistībā ar Eiropas Zaļo kursu mēs nodrošinām, ka ikviens var gūt labumu no pārejas uz atjaunojamiem energoresursiem. Tas nozīmē, ka neaizsargātiem patērētājiem tiek palīdzēts maksāt par enerģijas rēķiniem vai iegādāties videi draudzīgāku automašīnu, piemēram, ar mūsu ierosinātā Sociālā klimata fonda atbalstu. Mums ir arī Taisnīgas pārkārtošanās fonds, kura mērķis ir palīdzēt reģioniem īstenot pāreju uz mazoglekļa ekonomiku un no kura Latvija saņems 192 miljonus eiro.
Kāds ir ilgtermiņa plāns, kā samazināt ES atkarību no Krievijas enerģijas? Vai primārā enerģija varētu būt ilgtspējīga zaļā enerģija? Kāda loma būs kodolenerģijai?
“REPowerEU” ir mūsu plāns atbrīvoties no fosilā kurināmā no Krievijas. Tam ir trīs galvenie virzieni. Divus jau minēju – enerģijas taupīšana un piegādes dažādošana. Trešais ir atjaunojamu energoresursu attīstība – jo tie ir draudzīgi planētai un veicina mūsu energoapgādes drošību. Tieši tāpēc, ka tie ir pašu attīstīti, tie veicina arī mūsu neatkarību.
Līdz ar to mēs tajos veicam milzīgus ieguldījumus. Latvijā mūsu atveseļošanas un investīciju plāns “NextGenerationEU” iegulda 120 miljonus eiro, lai atbalstītu atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu uzņēmumos, un 80 miljonus eiro zaļāka elektroenerģijas tīkla izveidē valstī.
Runājot par jūsu jautājumu par kodolenerģiju, Eiropas valstis ir suverēnas attiecībā uz energoresursu struktūras izvēli, un kodolenerģija vairākās dalībvalstīs ir viens no elektroenerģijas ražošanas veidiem. Tai ir noderīga loma, nodrošinot bāzes slodzes elektroenerģiju, kas nepieciešama mūsu mājām un rūpniecībai. Taču mēs, protams, koncentrējam ES līmeņa ieguldījumus uz atjaunojamiem energoresursiem, kam ir priekšrocība – tie ir tīri un pašu attīstīti.
Kā enerģētikas krīze mainīs Zaļo kursu? Vai tas tiks iesaldēts? Cik ilgtspējīgs ilgtermiņā ir ES lēmums atzīt dabasgāzi par zaļo enerģiju, ja tāda tā pilnīgi noteikti nav? Kāda, jūsuprāt, ir dabasgāzes ilgtermiņa loma ES enerģētikas portfelī?
Mēs vairāk nekā jebkad esam apņēmušies sasniegt Eiropas Zaļā kursa mērķus.
Katrā ziņā šī enerģētikas krīze liek mums paātrināt pāreju uz tīru enerģiju. Pirmkārt, atsakoties no Krievijas gāzes, mēs atbrīvojamies no lielas daļas mūsu atkarības no fosilā kurināmā. Otrkārt, kā jau teicu, mēs investējam atjaunīgajā enerģijā kā nekad agrāk saskaņā ar mūsu 300 miljardu eiro “REPowerEU” plānu.
Taksonomijas klasifikācijas priekšlikums liecina par mūsu pragmatisko pieeju, palīdzot daudzām dalībvalstīm ceļā uz pāreju. Jo mēs esam noteikuši virzienu uz klimatneitralitāti līdz 2050. gadam. Taču ne visas Eiropas valstis sāk no viena un tā paša punkta. Dažas joprojām ir atkarīgas no enerģijas avotiem ar augstu oglekļa dioksīda emisiju līmeni.
Tieši šo valstu dēļ taksonomijā esam iekļāvuši gāzi un kodolenerģiju kā pārejas pasākumus. Mēs atzīstam, ka dažos gadījumos, ievērojot stingrus nosacījumus, vidējā termiņā joprojām ir vajadzīgi mērķtiecīgi ieguldījumi šajās divās nozarēs. Tās var darboties kā atspēriena punkts pārejā uz zaļāku enerģiju. Gāzes cauruļvadu taksonomija prasa tām būt gatavām ūdeņraža izmantošanai līdz 2035. gadam.
Eiropas Savienība nesen paziņoja par vēl vienu 500 miljonu eiro palīdzības paketi, lai stiprinātu Ukrainas bruņotos spēkus. Vai ES apņemsies vēl vairāk palīdzēt Ukrainai, pat ja karš ieilgs?
Pirmo reizi vēsturē ES finansē militārā ekipējuma piegādi valstij, pret kuru tiek vērsta agresija. Kopā ar papildu 500 miljoniem eiro, par kuriem pieņemts lēmums pagājušonedēļ, ES atbalsts Ukrainai no Eiropas Miera mehānisma tagad sasniedz 2,5 miljardus eiro.
Kopumā mēs esam novirzījuši Ukrainai vairāk nekā sešus miljardus eiro, lai sniegtu ekonomisko, humāno un militāro palīdzību. Būs vēl vairāk, ieskaitot papildu vienu miljardu eiro makrofinansiālās palīdzības ietvaros tuvākajās dienās. Jo Eiropas Savienība atbalstīs Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Kopš iebrukuma sākuma šo apņemšanos ir atkārtoti apliecinājuši visi ES vadītāji.
Mēs arī saglabājam spiedienu uz Kremli. Pagājušonedēļ pieņēmām jaunus nosacījumus, lai pastiprinātu mūsu jau tā stingrās ES sankcijas pret Krieviju, efektīvāk tās piemērotu un pagarinātu līdz 2023. gada janvārim. Jo mums visiem ir skaidrs – Maskavai jāturpina maksāt augstu cenu par savu agresiju.
Cik optimistiska jūs esat par Ukrainas iespējamo iekļaušanu Eiropas Savienībā? Kad mēs patiešām varētu domāt par Ukrainas pievienošanos Eiropas Savienībai? Vai tas varētu notikt, piemēram, līdz 2040. gadam?
Ukraina ir vairāk nekā apliecinājusi savu apņemšanos ievērot Eiropas vērtības. Mēs esam piešķīruši Ukrainai kandidātvalsts statusu, līdz ar to šī valsts ir sākusi ceļu uz Eiropu.
Pēdējo astoņu gadu laikā tā jau ir pakāpeniski tuvojusies Eiropas Savienībai, īstenojot aptuveni 70% no ES noteikumiem un prasībām, ko mēs saucam par ES tiesību aktu kopumu.
Protams, vēl ir jāstrādā. Ukrainai ir jāstrādā pie tā, lai stingri nostiprinātu tiesiskumu, apkarotu korupciju un ierobežotu oligarhu ietekmi. Pievienošanās Eiropas Savienībai nenotiks vienā dienā. Taču Ukrainai un Ukrainas tautai ir vīzija un apņēmība. Eiropas Komisija šajā ceļā atbalstīs viņus katrā solī.
Šā procesa ilgums būs ļoti atkarīgs no progresa, ko Ukraina būs panākusi, tuvinoties Eiropas Savienībai. Ceļš var būt garš. Taču tas ir tā vērts. Jo mēs esam viena Eiropas ģimene.
