Koģenerācija – bez attīstības perspektīvas, taču absolūti nepieciešama 3
Vislielākās dusmas rēķinā par patērēto elektroenerģiju OIK sadaļā izraisīja tās divas trešdaļas no summas, ar ko tika atbalstīta elektrības ražošana no importētās dabasgāzes.
Tomēr, izrādās, iztikt bez koģenerācijas gluži nevar – tad elektrības cena celtos. Un siltums tiktu izpūsts gaisā. Arī Eiropas Komisija koģenerāciju atzīst par videi salīdzinoši draudzīgāku elektrības ražošanu. Kā atrisināt šo rēbusu?
Koģenrācijā saražo vairāk nekā pusi no kopējā elektrības daudzuma
2018. gadā koģenerācijas stacijās (KOS) saražotais elektroenerģijas daudzums bija 4170 gigavatstundas (GWh), kas veido 62% no kopējā saražotā elektroenerģijas daudzuma Latvijā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Salīdzinot ar 2017. gadu, saražotais elektroenerģijas daudzums koģenerācijas stacijās palielinājās par 39%, kas skaidrojams ar sausā un siltā laika izraisīto hidroenerģijas izstrādes samazinājumu.
Biogāzes koģenerācijas staciju dzīvotspēja pilnīgi bez atbalsta ir mazticama, jo elektroenerģijas tirgus cenas ir teju trīskārt mazākas. Jāuzsver gan, ka no visa koģenerācijas stacijās saražotā elektrības apjoma pārliecinoši lielāko tiesu saražoja četras lielās stacijas.
Savukārt siltumenerģiju saražoja 5892,1 GWh apmērā, kas ir par 6% mazāk nekā 2017. gadā. Saražotais siltumenerģijas daudzums koģenerācijas stacijās 2018. gadā veidoja 71% no kopējā saražotā siltumenerģijas daudzuma Latvijā, kas koģenerācijas stacijas padara par ārkārtīgi nozīmīgu siltumenerģijas ražošanas veidu un atbalsta samazināšana vai pat izbeigšana negatīvi ietekmētu iedzīvotāju rēķinus par siltumu un elektrību.
Koģenerācijā samazina gan siltuma, gan elektrības cenas
Enerģētikas kompānijas “Fortum Latvia”, kura Jelgavā uzbūvējusi lielāko biomasas KOS Latvijā, valdes priekšsēdētājs Andris Vanags sarunā ar “LB” sacīja, ka sabiedrībā OIK dēļ radies naids pret enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem resursiem (AER), bet realitātē 65–70% no visa atbalsta saņēmušas dabasgāzes KOS.
“Ir jānodala dabasgāzes KOS un AER koģenerācijas stacijas, kas nodrošina valsts enerģētisko drošību un neatkarību. Zaļā enerģija Latvijas ekonomikai nav bijis apgrūtinājums.
Šogad beidzās atbalsta periods arī dabasgāzes KOS Jelgavā, tomēr siltuma tarifu ziņā tas jelgavniekiem nav radījis nekādas izmaiņas, jo mēs šim pārejas brīdim bijām gatavojušies – gandrīz visa pilsētai nepieciešamā siltumenerģija tagad tiek saražota no šķeldas. Daudzi jautā– kāpēc tantei laukos jāmaksā par to, lai lielajās pilsētās būtu lētāks siltums? Atbilde ir vienkārša – ja nebūtu šādu efektīvu staciju, kuras ražo divus produktus, tad tantei būtu vairāk jāmaksā par elektroenerģiju.”
Runājot tieši par “Fortum”, Vanags minēja, ka Latvijā KOS par kurināmo varētu izmantot arī no atkritumiem iegūtu kurināmo, taču politikas veidotāji to neatbalsta, jo izstrādāts Dabas resursu nodoklis atkritumu sadedzināšanai.
“Nodoklis par atkritumu apglabāšanu poligonos palielinās. Mēs to redzējām kā veicinošu faktoru atkritumu reģenerācijas attīstīšanai. Uzliekot šo nodokli, tiek sperts solis atpakaļ – šādu staciju būvniecībai zūd ekonomiskais pamatojums. Jelgavā, piemēram, samazinātos cena atkritumu izvešanai un neaugtu vai pat samazinātos cena par siltumu.”
Siltumu “izpūš” gaisā
Vai koģenerācijas stacijas var pastāvēt bez valsts atbalsta? Vanags norādīja, ka elektrības tirgus cena nav tik augsta, lai veiktās investīcijas iekārtās un infrastruktūrā atmaksātos. Turklāt investīcijas veiktas, ņemot vērā atbalsta esamību.
Ja atbalsta nebūtu bijis, tad KOS Jelgavā, iespējams, nemaz nebūtu. Tagad, kad strauji samazinājušās izmaksas gan vēja, gan saules enerģijas tehnoloģijām, tās būtu aktīvi jāattīsta. Taču pirms 15 gadiem tādu alternatīvu nebija. Attīstību KOS nozarei nākamajos gados viņš neredz, taču tās nozīmi Latvijas enerģētikā nedrīkst nenovērtēt.
Savukārt RTU Enerģētikas institūta pētnieks Kārlis Baltputnis sacīja, ka biogāzes koģenerācijas staciju dzīvotspēja pilnīgi bez atbalsta ir mazticama, jo elektroenerģijas tirgus cenas ir teju trīskārt mazākas.
“Taču iespējas šo atbalstu mazināt gan noteikti ir atrodamas, un, kā izskan publiskajā telpā, Ekonomikas ministrija to arī pamazām dara. Svarīgi ir arī tas, vai koģenerācijas stacijās saražotā siltumenerģija tik tiešām tiek izmantota lietderīgi.”
Viņš uzskata, ka mazajām KOS vajadzētu pārskatīt to darbības principus. “Siltumenerģiju iespējams nodot arī centralizētās siltumapgādes tīklā, taču nereti stacijas uzbūvētas lauku apkaimēs, kur šāda tīkla nav. Diemžēl iepriekšējos gados bijušas arī stacijas, kuras saņēma valsts atbalstu, praktiski nenodrošinot lietderīgu un racionālu siltumenerģijas izmantošanu. Tādējādi tās pašas sev liegušas būtisku ieņēmumu avotu,” papildina Vanags.
Dabasgāzei lielāka siltumspēja
Baltputnis sacīja, ka joprojām elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana ar kombinētā cikla gāzturbīnām nodrošina vislielāko efektivitāti. Aptuvenais elektroenerģijas ieguves lietderības koeficients oglēm ir 33–48%, dabasgāzei (izmantojot kombinētā cikla gāzturbīnas) ir 41–60%, bet biomasai vien 14–36%. “Ja ņemam vērā arī lietderīgo siltuma izmantošanu, tad koģenerācijas staciju kopējais lietderības koeficients var sasniegt pat 90% un vairāk.”
Baltputnis norāda, ka dabasgāzes priekšrocība pret biomasu ir vairākkārt lielākā siltumspēja, kas nozīmē, ka tā paša enerģijas apjoma iegūšanai nepieciešams mazāks kurināmā daudzums. Tāpēc lielas jaudas koģenerācijas stacijas kā kurināmo izmanto tieši gāzi.
Otrs svarīgais iemesls tam ir daudz lielāka saražotās elektroenerģijas attiecība pret siltumenerģiju. Dabasgāzes koģenerācijas stacijās ar kombinēta cikla gāzturbīnām šī attiecība ir 1–1,7, bet biomasas stacijās, kur izmanto dažāda veida tvaika turbīnas, iegūtās elektroenerģijas daudzums pret siltumenerģiju labākajā gadījumā sasniedz 0,5, bet bieži ir vēl mazāks.
“Rīgas TEC saražoto siltumenerģiju teorētiski varētu iegūt arī ar biomasas koģenerācijas stacijām, taču tad to elektriskā jauda būtu daudz mazāka. Taču Rīgas TEC ir nozīmīga loma Latvijas energosistēmas drošumā, kā arī to lielā jauda un spēja darboties arī kondensācijas režīmā ir ļoti nozīmīga liela elektroenerģijas pieprasījuma vai hidroelektrostaciju darbībai nelabvēlīgu laikapstākļu laikā, tostarp ierobežojot pārmērīgu elektroenerģijas vairumtirgus cenas kāpumu.
Arī nepieciešamā dabasgāzes apjoma piegāde uz TEC pa cauruļvadiem ir daudzkārt vienkāršāka nekā līdzvērtīgas enerģētiskās ietilpības biomasas transportēšana,” teica RTU pētnieks.
Mīnuss, protams, ir dabasgāzes staciju radīto izmešu daudzums, kas ir daudzkārt lielāks nekā biomasas un biogāzes stacijām.
“Cits potenciāli negatīvs dabasgāzes koģenerācijas aspekts tieši Latvijas kontekstā ir nepieciešamība kurināmo importēt, turklāt galvenokārt no viena avota – Krievijas. Tiesa gan, brīvā dabasgāzes tirgus sniegtās iespējas ļauj gāzes piegādes diversificēt, iepērkot to arī Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes terminālī. No 2020. gada sāks funkcionēt arī vienotais dabasgāzes tirgus, kurā sākotnēji piedalīsies Igaunija, Latvija un Somija,” stāstīja Baltputnis.
