Olafs Zvejnieks: Enerģētiskās varenības beigas 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas pašpārliecinātā pozīcija pasaulē un no tās izrietošā agresivitāte pret saviem kaimiņiem ir balstīta šīs valsts stabilajās pozīcijās enerģijas produktu tirgū. Agresiju nevarēs apturēt, nesagraujot šīs pozīcijas.
Lai gan Eiropā Krievijas ekonomiskā un politiskā ietekme balstās uz gāzes piegādēm, kas pērn veidoja ap 45% no visa Eiropas Savienības patēriņa, pasaulē šo varenību galvenokārt veido Krievijas pozīcijas naftas tirgū. Krievija ir otrs lielākais jēlnaftas eksportētājs pasaulē aiz Saūda Arābijas, katru dienu eksportējot ap pieciem miljoniem barelu naftas, tā ir arī liels naftas produktu eksportētājs, katru dienu pārdodot apmēram 2,85 miljonus barelu dažādu naftas produktu – dīzeļdegvielas, aviācijas degvielas u. c. Šķiet, ka Eiropa un pasaule ir sapratušas, ka, lai apturētu Krievijas agresiju Ukrainā un nepieļautu tās turpmākās agresijas izpausmes pret citām kaimiņvalstīm, Krievijas kā lielas enerģijas eksporta valsts pozīcijas ir pamatīgi jāvājina.
ASV un Lielbritānija jau ir pieteikušas boikotu Krievijas naftas piegādēm, par līdzīgu pozīciju paziņojušas arī virkne Eiropas valstu – Dānija, Zviedrija, Somija paziņojušas vai nu par pilnīgu Krievijas naftas ievešanas pārtraukšanu, vai arī tās krasu samazinājumu. Izskan signāli, ka arī Vācija un pārējās ES valstis gatavojas aizliegt ievest Krievijas naftu ar tankkuģiem. Ar tankkuģiem tiek pārvadāti apmēram 80% Krievijas eksportētās naftas, kaut gan ne visa šī nafta tiek vesta uz Eiropu. Tomēr šķiet, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins un viņa galms uzskata, ka naftas eksporta aizliegums uz Eiropu un Ameriku ir viegli apejams, pārdodot naftu citām valstīm. Šķiet, ka šajā jautājumā viņu gaida liela vilšanās – viena no svarīgākajām Irānas sankciju mācībām ir tā, ka pietiek ASV, Eiropas Savienībai, Lielbritānijai un Norvēģijai liegt visu veidu jūras apdrošināšanu tankkuģiem, kas ieiet Krievijas ostās, lai visas pasaules tankkuģu flote atturētos no sadarbības ar Krievijas eksportētājiem. Protams, arī pašai Krievijai ir savi tankkuģi, taču tiek vērtēts, ka tie spēj pārvadāt ne vairāk kā vienu miljonu barelu naftas vai naftas produktu dienā, turklāt jāņem vērā, ka pārvadājumu attālumi būs milzīgi – no ostām Baltijas un Melnajā jūrā līdz potenciālajiem pircējiem Tālajos Austrumos. Ja šķiet, ka ar to ir par maz, tad ASV sākušās runas arī par to, ka sankcijas būtu jāvērš ne tikai pret Krievijas naftas ieguvējiem, bet arī Krievijas naftas pircējiem – kā kara noziegumu finansēšanas līdzdalībniekiem.
Kas attiecas uz gāzes eksportu, tad tas atšķirībā no naftas ir cieši piesaistīts infrastruktūrai – gāzesvadiem un sašķidrinātās gāzes termināļiem. Neskatoties uz visu retoriku par lielo pagriezienu uz Austrumiem, kas sākās uzreiz pēc Krimas okupācijas un aneksijas 2014. gadā un pirmo sankciju ieviešanas pret Krieviju, fakti liecina, ka Krievija šādu pagriezienu veikt nav bijusi spējīga – astoņus gadus pēc sankciju ieviešanas Krievijas gāzes eksports uz Eiropu joprojām desmit reizes pārsniedz eksportu uz Ķīnu. Tuvākajos gados vai drīzāk pat gadu desmitos nekas šajā jomā arī nemainīsies – eksporta palielināšanai uz Tālajiem Austrumiem jāattīsta jauni gāzes lauki un jābūvē tūkstošiem kilometru gari gāzesvadi caur teritorijām, kurās nav nekādas infrastruktūras. Tādēļ – ja Eiropa izšķirsies par atteikšanos no Krievijas gāzes, tas būs iznīcinošs trieciens Krievijas ekonomikai, un te jāatgādina, ka Eiropas Komisijas (EK) izpildviceprezidents Valdis Dombrovskis nesen paziņoja, ka Eiropas Savienība šī gada laikā plāno par divām trešdaļām samazināt atkarību no Krievijas gāzes. Par pilnīgu atteikšanos ir runa piecu gadu periodā.
Tādēļ jautājums par Krievijas enerģētiskā milža pārvēršanu enerģētiskajā pundurī nav jautājums par Rietumu iespējām. Iespējas neapšaubāmi ir, jautājums ir par to, vai pietiek apņēmības un neatlaidības. Un galvenais apņēmības faktors ir Eiropas valstu skaidrā apzināšanās, ka Krievijas ekonomiskā varenība ir draudi pašas Eiropas drošībai. Šī atteikšanās izmaksās dārgi – OECD vērtējumā centieni aizstāt Krievijas energoresursus Eiropas tirgū samazinās prognozēto eirozonas IKP izaugsmi no četriem līdz diviem procentpunktiem. Tādēļ “lētie” Krievijas energoresursi galarezultātā Eiropas Savienībai būs izmaksājuši ļoti dārgi. Un tā ir vēl viena mācība par to, kur tieši dzīvē ir atrodams bezmaksas siers. Taču, ja Eiropa nav gatava riskēt ar diviem procentpunktiem izaugsmes, tad kā gan var cerēt stāties pretī valstij, kas viegli gatava atteikties no 20% lielas IKP izaugsmes? Jo apmēram tik šogad Krievijai izmaksās pret to vērstās sankcijas.
