“Tie, kas kārklus iestādīja pirms gadiem pieciem, tagad tos pļauj.” Enerģētiskās kultūras un biomasa siltumenerģijas iegūšanai 8
Anita Pirktiņa, “Agrotops”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējā laikā gan Eiropā, gan visā pasaulē aizvien aktīvāk spriež par biomasas izmantošanu enerģijas iegūšanai, lai kaut nedaudz fosilos enerģijas avotus aizstātu ar pašatjaunojošos resursu. Kā viens no potenciāli vispiemērotākajiem risinājumiem arī Latvijas apstākļiem ir tieši biomasas audzēšana.
Zemkopības ministrija informē, ka pašlaik enerģijas, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem, īpatsvars enerģijas bruto gala patēriņā Latvijā ir 39%. Kurināmā koksne 2019. gadā veidoja 82% no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas ražošanā.
Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam paredz no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvaru 2030. gadā palielināt līdz 50%, tostarp diversificējot atjaunojamās enerģijas ieguves avotus, piemēram, palielinot vēja enerģijas izmantošanu elektroenerģijas ieguvei. Tāpat Latvijai ir lielas iespējas attīstīt biodīzeļa un bioetanola ražošanu.
Eiropas Baltā grāmata paredzējusi, ka jau 2020. gadā 12% enerģijas jāiegūst no alternatīvajiem enerģijas avotiem – vēja, zemes, mazajām hidroelektrostacijām, saules paneļiem utt. Tomēr lauvas tiesai jānākot no biomasas.
Fizikālās enerģētikas institūts jau 2006. gadā sācis apjomīgu pētījumu par Latvijā iegūstamās biomasas apjomiem un tās izmantošanas iespējām enerģētikas vajadzībām. Pētnieki secinājuši, ka augkopības un mežsaimniecības blakusproduktu izmantošana siltumenerģijas ražošanai var dot ievērojamu efektu enerģētikai, it īpaši lokālajos reģionos, kas ir šo atjaunojamo energoresursu koncentrācijas vietas.
Blakusproduktu daudzums kopā ar jau tradicionālo un siltum¬enerģētikā visvairāk izmantoto malku varētu nodrošināt ar siltumu visu Latviju, taču pagaidām tās efektīvai izmantošanai nav pietiekamu priekšnoteikumu. Viens no tādiem priekšnoteikumiem ir iespēja veikt biomasas pārstrādi enerģijas iegūšanai izdevīgākā veidā.
Kokaugu stādījumi enerģētiskās koksnes ieguvei
Latvijā šobrīd lielāko atjaunojamās enerģijas ieguvei izmantoto biomasas daļu veido koksne, kuras potenciālu kopumā nosaka tas, ka 45% valsts teritorijas aizņem meži. Lai nodrošinātu koksnes izmantošanas ilgtspējību, tās ieguvei nevajadzētu pārsniegt koksnes resursu atjaunošanās iespējas. Tādēļ līdzās koksnes izmantošanai mežaudzēs tiek meklēti citi biomasas ieguves veidi. Viens no perspektīviem virzieniem ir enerģētisko plantāciju ierīkošana neapsaimniekotajās un mazvērtīgajās zemes platībās.
Enerģētiskās koksnes ieguvei izmanto dažādas ātraudzīgas koku sugas, kuras kultivē ar mērķi iespējami īsā laika posmā iegūt apjomīgu koksnes biomasas ražu, kas būtu izmantojama enerģijas iegūšanai. Latvijas apstākļos enerģētiskās koksnes iegūšanai vispiemērotākās un visbiežāk izmantotās ir dažādas ātraudzīgo kārklu sugas un to hibrīdi. Stādījumos (plantācijās) parasti neaudzē parastos kārklus, kas sastopami grāvmalās vai aizaugušās lauksaimniecības platībās, tām vairāk piemērotas selekcionētas šķirnes, kas radītas tieši šim nolūkam. Lielākoties tās nāk no Skandināvijas, lai gan arī Latvijas selekcionāri LVMI Silava strādā pie vietējo šķirņu izveides.
Dagnija Lazdiņa, LVMI Silava pētniece, uzsver, ka koks, kas ir kultivēts, ir viendabīgs, tādējādi audzētājs var būt drošs par tām īpašībām, kādas būs iegūtajam materiālam. Ja kārklus audzē enerģētikas vajadzībām, jāatlasa tādi augi, kas aug ātri un ir trausli, lai tos ir viegli šķeldot. Rokdarbiem savukārt vajag materiālu, kas ir lokans. Ja grib iegūt ekstraktvielas, jābūt pārliecībai, ka to būs daudz. Tāpēc tiek ierīkoti stādījumi, lai tajos kokus audzētu konkrētām vajadzībām un iegūtu viendabīgu izejvielu.
Kārklu audzētāji aplēsuši, ka plantācijas ierīkošanas izmaksas esot ap 1200 eiro/ha. Selekcionēto kārklu plantācija aug vidēji 21–25 gadus, tad kārklu celmi jāizplēš vai jāsafrēzē un plantācija jāierīko no jauna, vai arī šo zemi turpmāk var izmantot lauksaimniecības kultūru audzēšanai. Kārkli augšanas laikā izdzen atvases, ko var novākt un sašķeldot kurināmajam ik pēc diviem trim gadiem.
Latvijas audzētāji par ātraudzīgo kārklu priekšrocību salīdzinājumā ar lauksaimniecisko ražošanu un mežsaimniecību uzskata to, ka kārklu audzēšanai nav nepieciešams veltīt tik daudz investīciju, laika, uzmanības un enerģijas. Kārklu audzēšanu ir iespējams apvienot ar darbu ārpus lauksaimnieciskās ražošanas, nodrošinot sev papildu ienākumus. Kārklu ātraudzībai ir arī liela priekšrocība, jo salīdzinājumā ar skujkoku mežiem ienākumus no tiem iespējams gūt daudz ātrāk, tādējādi no ekonomiskā viedokļa kārklu audzēšana ilgtermiņā atmaksātos.
Kārklus ir izdevīgi audzēt paralēli tradicionālajām lauksaimniecības nozarēm, piemēram, graudkopībai un lopkopībai. Tā arī iespējams iegūt sabalansētus ienākumus, kur katra nozare dod savu peļņu, un kārklu platībām nav jābūt ļoti lielām. Laikā, kad no kārkliem ienākumus nevar gūt, to kompensē ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas. Tomēr, ja grib nodarboties ar šķeldas ražošanas biznesu, speciālisti uzskata, ka vajag vismaz kādus 100 ha kārklu.
Kārklu koksnes izmantošana enerģijas vajadzībām
Kārklu koksni enerģijas ražošanā var izmantot trejādi: sadedzinot to kurtuvēs, izmantojot ūdens vai tvaika katlus; gazificējot, lai izmantotu gāzģeneratoros; pirolizējot, lai no kārklu koksnes iegūtu gāzveida, šķidros vai cietos kokogļu produktus.
Izpētīts, ka 1 kg kārklu koksnes var dot aptuveni 1 kWh enerģijas. Vispār absolūti sausas koksnes siltumspēja esot ap 20 MJ/kg. Gāzģeneratoru vai tvaika turbīnu elektroenerģijas ražošanas lietderības koeficients ir maksimāli 25–30% no koksnē esošās enerģijas. Pārējais ir siltuma zudumi. Izmantojot koģenerācijas principu, kad vienlaikus izmanto gan siltumu, gan ražo elektrību, lietderības koeficientu var palielināt līdz 75%. Tiek rēķināts, ka 25 privātmāju apkurināšanai ir nepieciešama šķelda no 25 ha kārklu plantācijas.
Būtiska ir vienlaicīga kārklu pļaušana un šķeldošana, ko veic ar speciāliem kombainiem. Svaiga kārklu koksne satur ~ 50% mitruma. Latvijas apstākļos tas ir piemērots mitrums sadedzināšanai katlumājās. Kārklu šķeldu var žāvēt atklāti, dabiskos apstākļos, izmantojot saules enerģiju. Būtu aplami žāvēšanai lietot fosilo kurināmo. Būtisks ir arī pelnu un smago metālu daudzums kārklu šķeldā. Tas tomēr ir nesalīdzināmi mazāks nekā fosilajās oglēs, bet sēra daudzums ir ļoti zems.
SIA Ecomark speciālisti uzskata, ka plantācijās audzētu enerģētisko kārklu pārstrāde kokoglēs ir veids, kādā apmierināt augošo sabiedrības pieprasījumu pēc kokoglēm, vienlaikus saglabājot Latvijas koksnes resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Kārklu plantācijās trīs gadu laikā tiek sasniegts koksnes blīvums, kas ir piemērots, lai kokogle iegūtu tās īpašības, kas nepieciešamas pārtikas termiskai apstrādei.
Ātraudzīgā apse un papeles
Lai gan kārkli ir visizplatītākā koku suga enerģētisko koksnes īscirtmeta atvasāju ierīkošanai, arvien biežāk tiek izmantoti arī dažādi papeļu kloni un baltalkšņi. Kaut gan īsas aprites ciklā to produktivitāte atpaliek no ātraudzīgajiem kārkliem, nepieciešamības gadījumā to aprites ciklu var pagarināt un pēc stādījuma izretināšanas tajos sagaidāmo sortimentu mainīt no šķeldām uz malku/papīrmalku vai finierklučiem.
Taču saimnieki un zemes īpašnieki var sarūpēt sev nelielu pensijas fondu vai vienkārši papildu ienākumus, apstādot zemes platības ar ātraudzīgo apsi. To var veiksmīgi izmantot gan meža atjaunošanai samērā auglīgās meža zemēs, gan plantāciju mežu stādīšanai. Ātraudzīgo apsi var izmantot arī aizsargstādījumos gar upēm, lai novērstu vai samazinātu pārpaliekošo minerālmēslu nokļūšanu upēs un ezeros, jo šiem kokiem ir augsta spēja ar sakņu sistēmu saistīt daudz slāpekļa un citu elementu, kas ar virsūdeņiem no lauksaimniecības zemēm var ieplūst upēs.
Visbiežāk gan ātraudzīgo apšu stādījumus ierīko tieši papīrmalkas vai enerģētiskās koksnes ieguvei. Bet nekas neliedz to izmantot arī zāģmateriāliem vai apaļkoksnes izstrādājumiem, jo koksne ir kvalitatīva un izcili gaišā krāsā.
Speciālisti stāsta, ka salīdzinājumā ar parasto apsi ātraudzīgā apse augšanu turpina ilgāk rudenī, jo ilgāk saglabā lapas. Arī pēc lapu nobiršanas tā pietiekami siltās dienās var turpināt augšanu, jo zaļā miza satur ievērojamu daudzumu hlorofila, kas nodrošina fotosintēzi. Tādējādi var apgalvot, ka ātraudzīgā apse augšanai spēj izmantot faktiski jebkurus klimatiskos apstākļus. Ātraudzība dod iespēju saražot ievērojamu daudzumu koksnes samērā īsā laikā.
Papildu ienākumus dod koksnes masa, ko var iegūt no sakņu atvasēm, kas bagātīgi veidojas pēc pirmās rotācijas audzes nociršanas vai arī pēc retināšanas. Uz viena hektāra veidojas ap 60–150 tūkstošiem sakņu atvašu, kas jau pirmajā gadā sasniedz pat 2 m garumu. Šādā audzē var iegūt divu veidu produkciju: gan stumbru koksni, gan enerģētisko koksni – malku vai šķeldu. Salīdzinājumā ar egles koksni ātraudzīgās apses koksnei ir par 10% augstāka siltumspēja.
Atjaunojamo koksnes resursu izmantošana būvniecībā, mēbeļu ražošanā un citām vajadzībām, tostarp siltuma un elektroenerģijas ieguvei, ir nozīmīgs un aizvien plašāk izmantots klimata izmaiņu un gaisa piesārņojuma mazināšanas instruments. Eiropā straujai šo resursu apjoma kāpināšanai izmanto papeļu stādījumus, kuru aprites periods kokmateriālu ieguvei ir 15–20 gadi, šķeldas ieguvei – 5 gadi.
Šādu stādījumu ierīkošana turklāt ir efektīvs veids, kā izlīdzināt mežaudžu vecumstruktūras noteikto pieejamā koksnes apjoma nevienmērību. Aprites periodu, kas īsāks par 20 gadiem, Latvijas klimatiskajos apstākļos kokiem iespējams sasniegt tikai Populus ģints (papeļu un apšu) hibrīdu klonu stādījumos. Šāda aprites perioda stādījumu ierīkošana kļūst nozīmīgāka, palielinoties dažādu dabisko traucējumu, piemēram, vēja izraisītu bojājumu, biežumam, kā arī pieaugot zemes īpašnieku vēlmei jau savas dzīves laikā gūt ienākumus no ieguldījumiem koku stādījumos.
Pirmie papeļu stādījumi Latvijā ierīkoti 20. gs. sākumā, bet kopš gadsimta vidus interese par tiem gandrīz pilnībā bija zudusi, un pētījumi atsākušies tikai 21. gs. sākumā.
Vai ziemāju labības piemērotas apkurei?
Koksnes, kas apkurei Latvijā ir plašāk izmantotais energoresurss, atjaunošanās spējas ir samērā lēnas. Alternatīvās siltumenerģijas ražošanai var izmantot citus lauksaimniecības ražošanas blakusproduktus. Piemēram, Latvijas nepastāvīgajos laikapstākļos atsevišķos gados iegūst pārtikai un lopbarībai neizmantojamus graudus. Graudi, kas nav izmantojami ne pārtikas, ne lopbarības vajadzībām, ir viens no biomasas veidiem, ko varētu izmantot apkurei.
Inga Jansone, Agrāro resursu un ekonomikas institūta (AREI) Stendes pētniecības centra pētniece: “Graudi pēc savas struktūras jau ir gatavas granulas. Apkurei tiek izmantoti sīkie, izvētītie un līdz 14% mitrumam izžāvētie graudi ar nelieliem piemaisījumiem, kā arī pelavas, kas rodas graudu tīrīšanas procesā. Graudi kā dedzināmais lietojami tikai speciālajos apkures katlos, kas paredzēti apkurei ar granulām, jo tiem ir vajadzīga automātiskā padeve, kas nav paredzēta parastajos apkures katlos.
Stendes pētniecības centrā jau vairāk nekā pirms 10 gadiem tika uzstādīts automātiskais granulu apkures katls, kur siltuma ieguvei tiek dedzināti ne¬kvalitatīvie, bojātie graudi. Lai nodrošinātu siltumu pētniecības centra vajadzībām, apkures sezonā nepieciešams ap 60 t graudu. Ja šo nekvalitatīvo graudu nepietiek, ir iespēja kurināt katlu ar granulām.”
Arī Latvijā mājsaimniecību sektorā ir uzstādīti un tiek izmantoti šāda tipa apkures katli. Ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā labi novērtē graudus kā kurināmo ne vien dzīvojamām mājām, bet arī ražošanas ēkām, tostarp kaltēm.
Kā biomasa izmantojami arī salmi. Inga Jansone atzīmē, ka salmu izmantošana kurināmajam ir atkarīga no salmu transportēšanas attāluma, klimatiskajiem un salmu uzglabāšanas apstākļiem. Ja salmus izmanto apkurei, svarīgs ir mazāks mitruma daudzums tajos. Novākšanas laikā ziemāju labībām atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem, augsnes mitruma un citiem faktoriem salmu mitrums visbiežāk ir 10–25%. Salīdzinot – koksnei, ko izmanto apkurē, mitrums variē no 15 līdz 60%. Galvenās īpašības augstvērtīgai biomasai, ko izmanto siltumenerģijas ražošanai, ir augsta raža, mazs pelnu daudzums, mazs mitruma daudzums un laba degtspēja.
Salmi kā kurināmais plaši tiek izmantoti citur Eiropā, salmi ir plašāk izmantotā biomasa apkurei Zviedrijā un Dānijā. Tos izmanto dažādas jaudas katlumājās – no 0,25 līdz pat 50 MW lielo katlumāju apkurei. Nelielos apmēros salmus lieto arī Latvijā.
AREI veiktajā pētījumā ziemāju graudu un salmu sausnas ražu ietekmēja audzēšanas gada meteoroloģiskie apstākļi, bet uz trīs gadu vidējiem rādītājiem netika konstatēta sugas ietekme. Graudiem konstatēja augstāku teorētiski aprēķināto augstāko siltumspēju nekā salmiem. Augstāka tā bija kviešu un rudzu graudiem. Vērtējot labību salmus, augstāka tā bija rudzu salmiem. Tomēr kviešu graudi pēc ķīmiskā sastāva nav piemēroti apkures katliem. Siltumenerģijas iznākums no graudiem uz vienu hektāru vidēji tika iegūts 140,5 MJ, turpretī salmiem – 125,2 MJ.
Lauku mežsaimniecība
Plantācijām, kurās kombinēti audzē gan kokaugus, gan lauksaimniecības kultūraugus atšķirīgiem mērķiem, ir vairākas priekšrocības – tās nodrošina ilgtspējīgu saimniekošanas sistēmu, ievērojami paplašina iegūstamās produkcijas spektru un izlīdzina finanšu līdzekļu apriti.
Pasaulē un Eiropā jau kopš pagājušā gadsimta 80.–90. gadiem šāds saimniekošanas veids ir pazīstams ar terminu ilgtspējīga lauku mežsaimniecība, kas nozīmē iedzīvotāju ekoloģisko, ekonomisko un sociālo vajadzību apmierināšanu. Tas ir kopīgs apzīmējums zemes un tehnikas izmantošanas sistēmai, kur vienuviet līdzās lauksaimniecības kultūraugiem un/vai dzīvniekiem tiek kultivēti arī koki. Šādā sistēmā pastāv ekoloģiska un ekonomiska mijiedarbība.
Sarmīte Rancāne, Zemkopības zinātniskā institūta pētniece, stāsta, ka lauku mežsaimniecības priekšrocība ir paaugstināta resursu izmantošanas efektivitāte, augi mazāk konkurē savā starpā barības vielu ziņā, kokus mazāk ietekmē ilgstošie sausuma periodi, tādējādi tiek nodrošināti stabili ikgadēji biomasas pieaugumi. Lauku mežsaimniecība zināmos apstākļos ir bioloģiski produktīvāka, ekonomiski izdevīgāka un daudz ilgtspējīgāka nekā mežsaimniecības vai lauksaimniecības monokultūras.
S. Rancāne: “Runājot par atjaunojamās enerģijas ražošanas apjomu pieaugumu, neizbēgama ir atkritumproduktu – koksnes pelnu un digestāta – daudzuma palielināšanās. Ir svarīgi šos atkritumproduktus atbilstoši utilizēt, rast tiem lietderīgu izmantojumu, jo minētie produkti satur ķīmiskos elementus ar vērā ņemamu mēslošanas līdzekļu vērtību.
Dūņas ir bagātīgs slāpekļa un fosfora avots. Digestāts ir anaerobās raudzēšanas gala produkts, kas ir līdzīgs vircai un satur daudzus augu augšanai nozīmīgus mikro un makro elementus. Pelni ir bagātīgs kālija, kalcija, sēra, kā arī hlora un silīcija avots. Visi minētie elementi ir nozīmīgi augu dzīvē. Viens no drošākajiem minēto atkritumproduktu utilizēšanas veidiem ir to izmantošana enerģētisko augu plantāciju mēslošanā. Tā ir arī lieliska iespēja daļu biomasas veidošanā izmantoto augu barības elementu nogādāt atpakaļ augsnē, tādā veidā palielinot augsnes auglību un kāpinot plantācijas produktivitāti.”
ERAF projekta ietvaros 2010.–2011. gadā Skrīveros, Zemkopības institūta izmēģinājumu laukos, LVMI Silava vadībā tika ierīkota daudzfunkcionāla plantācija. Tās mērķis – izveidot un demonstrēt dažādu kokaugu un zālaugu stādījumu un sējumu modeļus koksnes un nekoksnes produktu nepārtrauktai ieguvei. Plantācijā tiek skaidrota iespēja biomasas ieguvei audzēt dažādas kokaugu un zālaugu sugas atsevišķi un kombinēti. Inovatīvs risinājums plantāciju izveidē ieguldīto līdzekļu ātrākai apritei ir daudzgadīgo zālaugu audzēšana koku pasējā.
Ierīkotajā plantācijā tiek vērtētas atšķirīgiem izmantošanas mērķiem paredzētas kokaugu sugas: kārkli, papeles, melnalkšņi, baltalkšņi, hibrīdie alkšņi, bērzi, saldie ķirši, apses, liepas, kļavas u. c., kā arī daudzgadīgie zālaugi: miežabrālis, niedru auzenes tipa auzeņairene, daudzgadīgā mazalkoloīdā lupīna un austrumu galega. Līdzšinējos pētījumos Latvijā un mūsu kaimiņvalstīs šīs zālaugu sugas atzītas par potenciāli piemērotām bioenerģijas ieguvei, jo tās ir ilggadīgas un ražīgas.
Vai enerģētisko kultūru audzēšana tiek atbalstīta?
Zemkopības ministrijā paskaidroja, ka Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) neparedz īpašu atbalstu enerģētisko kultūr¬augu audzēšanai, jo “KLP Stratēģiskā plāna projektā nav identificētas risināmās vajadzības, saistītas ar enerģijas kultūraugu (apse, kārkli, baltalksnis) audzēšanu, kas dotu ieguldījumu KLP mērķu sasniegšanā.
Un, ņemot vērā to, ka koksne kā kurināmais Latvijā ir plaši pieejama un šādu plantāciju ierīkošana konkurē ar lauksaimniecības sektora attīstību (zemes resursu), nav paredzams, ka tuvākajā laikā aktīvi tiktu veicināta enerģijas plantāciju ierīkošana”.
Latvijā patlaban enerģētiskās plantācijas kopā varētu būt nepilns tūkstotis hektāru. Tās attīstījušās bez īpaša atbalsta plantāciju ierīkošanai.
Taču saskaņā ar tiešmaksājumu noteikumu nr. 126 64. punktu vienoto platības maksājumu (VPM) un zaļināšanas maksājumu var saņemt par platību, kurā stāda un audzē viena vecuma īscirtmeta atvasāju sugas – apsi (Populus spp.), kārklu (Salix spp.) vai baltalksni (Alnus incana) – ar piecu gadu maksimālo cirtes aprites laiku un kurā saskaņā ar meliorācijas kadastra datiem pēc stāvokļa 2011. gada 1. jūlijā nav reģistrētas meliorācijas sistēmas, kā arī pēc 2011. gada 1. jūlija nav no jauna izveidota meliorācijas sistēma.
Provizoriskā 2021. gada VPM likme ir 92 eiro/ha, un zaļināšanas maksājuma provizoriskā likme ir 54 eiro/ha. Faktiskās atbalsta likmes noteiks Lauku atbalsta dienests (LAD) pēc vienotā iesnieguma datu apkopošanas un valstī kopējās atbalsttiesīgās platības noteikšanas.
LAD apliecināja, ka minētās platības var pieteikt VPM saņemšanai, par šīm platībām var saņemt zaļināšanas maksājumu, kā arī jaunā lauksaimnieka atbalstu un mazo lauksaimnieku maksājumu. Lai saņemtu maksājumu, šīm platībām jābūt apsaimniekotām un koptām. Saskaņā ar LAD datiem 2020. gadā VPM apstiprināts 521 ha kārklu un 210 ha apšu stādījumu platībai. Reģistrā šobrīd ir apmēram 500 enerģētisko koku audzētāju. Lieli stādījumi ir Ziemeļkurzemē un Vidzemē, pārējie ir mazāki par 100 ha vai pavisam nelieli.
Selekcionēto kārklu audzētāju asociācija ir aktīvi iestājusies par MK noteikumu nr. 126 maiņu. Jānis Knipšis, minētās asociācijas pārstāvis, publiskajā telpā paudis: “Spēkā ir norma, kas liedz kārklu audzētājiem saņemt platību maksājumus meliorētās platībās. Reģistros lielākā daļa lauksaimniecības zemju skaitās meliorētas, bet patiesībā lielā daļā meliorācijas sistēmas sen ir degradējušās un nefunkcionē.
Noteikumos iekļāva datumu (2011. gada 1. jūlijs), līdz kuram meliorētās platības bija jānoraksta, lai vēlāk varētu saņemt atbalsta maksājumus. Taču, ja platības noraksta, piemēram, šogad, un sāk audzēt kārklus, Eiropas tiešmaksājumi nepienākas. Tā, mūsuprāt, ir absurda situācija, un tam nav loģiska pamatojuma. Turklāt nav pierādīts, ka kārklu sakņu sistēma tiešām degradē meliorācijas sistēmas. Līdzīga sakņu sistēma taču ir arī, piemēram, augļu kokiem…”
Asociācijas pārstāvis arī atzīmē, ka ES kā vienu no lielākajiem mērķiem skaidri un gaiši ir definējusi cīņu ar klimata pārmaiņām un ilgtspējīgu sabalansētu attīstību. Un, ņemot vērā kārklu audzēšanas atbilstību ES kopējiem mērķiem un pozitīvo ietekmi uz sabiedrību kopumā, selekcionēto kārklu audzēšanai atbalsts pienāktos pat vairāk nekā citām kultūrām. Citur Eiropā kārklu audzētājiem ne tikai piešķirot tiešmaksājumus, bet nodrošina arī citus būtiskus atbalsta mehānismus.
Eksperta viedoklis
Dagnija Lazdiņa, LVMI Silava vadošā pētniece:
– Domāju, kārklu audzēšanas uzsākšanas laiks ir nokavēts. To var darīt tad, ja pieejams lēts zemes resurss vai ja ir mērķtiecīgs atbalsta maksājums. Patlaban nav nedz viena, nedz otra. Ja zeme jāpērk par tādu naudu, kā tā šobrīd maksā, tad audzēt, piemēram, kārklus pārdošanai, neatmaksājas.
Tie, kas kārklus iestādīja pirms gadiem pieciem, tagad tos pļauj. Un, iespējams, darīs to arī turpmāk. Jauni audzētāji diezin vai uzradīsies.
Skandināvijā un arī Lietuvā enerģētisko augu audzēšana iet uz urrā, Latvijā šī nozare nav tā īsti sakārtojusies, jo tad, ja šos kokus un citus augus mērķtiecīgi audzētu tieši biomasas ieguvei, tā faktiski būtu intensīvās lauksaimniecības nozare, pret kuru būtu jāizturas tāpat kā pret jebkuru citu. Plantāciju ierīkošana prasa pietiekami lielas investīcijas, jo, piemēram, kārklu novākšanai vajadzīga specifiska tehnika.
Tāda investīcija labākajā gadījumā varētu atmaksāties pēc gadiem pieciem vai pat septiņiem astoņiem – tas ir, pēc nākamās aprites. Ņemot vērā jūtamās klimata pārmaiņas, nepastāvīgās ziemas, ir grūti prognozēt, kāds tirgū būs pieprasījums pēc malkas vai šķeldas. Tikpat svārstīgi un neprognozējami ir arī visi atbalsta nosacījumi. Tāpēc cilvēki baidās riskēt ar šādām ilgtermiņa kultūrām.
Enerģētiskās biomasas audzēšana ir un, domāju, arī turpmāk būs tikai nišas bizness, kas piemērots mazvērtīgo lauksaimniecības zemju apsaimniekošanai. Un prātīgi ir šīs kultūras audzēt nevis vienam mērķim, piemēram, šķeldai, bet jāraugās plašāk, jo tie paši kārkli ir izmantojami gan žogiem, rokdarbiem un mēbeļu ražošanā, gan farmācijā un kosmetoloģijā, tie ir vērtīgi nektāraugi utt.
LVMI Silava ir partneris Apvārsnis 2020 projektā Lauksaimniecībai mazpiemērotas (marginālas) platības: apgrūtinājuma pārvēršana iespējā (MAGIC), kas tiek finansēts no Eiropas Komisijas programmām.
Pētījuma mērķis ir veicināt ilgtspējīgu resursefektīvu un ekonomiski izdevīgu industriālo kultūraugu audzēšanu maznozīmīgās zemēs, ņemot vērā to, ka no industriāliem kultūraugiem iespējams ražot augstas pievienotās vērtības produktus un bioenerģiju.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
