Arnis Latišenko: Enerģētiskais karš – kādas būs sekas? 11
Arnis Latišenko, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš Krievijas atklātā iebrukuma Ukrainā starp Maskavu un Rietumiem, tostarp Latviju, notiek atklāts ekonomiskais karš. Viena no šā kara sfērām ir karš enerģētiskajā jomā. Nav noslēpums, ka Kremlis ilgstoši ir izmantojis ogļūdeņražus, it sevišķi dabasgāzes piegādes kā ģeopolitisko ieroci. Nav arī noslēpums, ka starp Krieviju un Eiropu ir izveidojusies noteikta savstarpēja atkarība šajā jomā.
Pēc 2021. gada datiem, Krievijas piegādes veido ap 14% no visa globālā piedāvājuma, 40% no visa gāzes patēriņa. 27% no naftas patēriņa Eiropas Savienība importē no Krievijas, taču vienlaikus naftas un dabasgāzes tirdzniecība sniedz Krievijai ap 45% no tās federālā budžeta ienākumiem, kas faktiski padara Krieviju ne vien ietekmīgu šajā sfērā, bet arī ārkārtīgi ievainojumu. Šie apsvērumi padara enerģētisko karu un tā iznākumu par vienu no būtiskākajiem aspektiem, kas var izšķirt Vladimira Putina režīma likteni vidējā vai ilgtermiņa periodā.
Enerģētiskā kara hronoloģija
Kremlis faktiski uzsāka ofensīvu pret Eiropu energoresursu jomā vēl pirms iebrukuma Ukrainā. 2021. gada septembrī Krievija sāka samazināt dabasgāzes piegādes Eiropas tirgum. Tas noveda pie dabasgāzes krājumu samazinājuma Eiropas krātuvēs, vienlaikus strauji palielinot dabasgāzes cenas, ņemot vērā, ka pēc Covid-19 pandēmijas atgūstošajās ekonomikās strauji pieauga tās pieprasījums.
Lai gan šobrīd vēl ir pāragri viennozīmīgi apgalvot, ka tā ir bijusi Kremļa plašāka agresijas plāna sastāvdaļa, lai radītu ekonomiska rakstura spriedzi Eiropā un papildu iekšpolitisku spiedienu Eiropas valstu elitēm brīdī, kad Krievija īstenos pilna apmēra invāziju Ukrainā, tomēr šajā rīcībā arvien vairāk var saskatīt noteiktu loģiku un konsekvenci.
Vienlaikus arī Rietumu valstis, apzinoties energoresursu nozīmīgumu, pretestībā Kremlim nav palikušas pasīvas. To rīcībā ir saskatāma gan drosme un spēja uzdrošināties, gan arī daļēja nedrošība, kas izriet no energoresursu atkarības uzliktiem objektīviem ierobežojumiem. Eiropa nevar pārvarēt atkarību no Krievijas energoresursu piegādēm un sagraut Kremļa militāro ekonomiku diennakts laikā, tas ir intensīvs un pacietīgs darbs pārejai uz alternatīviem energoresursu avotiem, kas pieprasa zināmu laiku. Turklāt Putins kopā ar atsevišķiem “partneriem” Eiropas valstīs divas desmitgades ir “strādājis”, lai izveidotu šādu atkarību, paļaujoties uz šo “partneru” bezrūpību un ticību, ka vienmēr viss būs kārtībā.
Pirmie atbildes soļi enerģētikas jomā tika sperti 8. martā. ASV pilnībā aizliedza Krievijas naftas un gāzes importu savā teritorijā, savukārt 18. martā Eiropas Komisija nāca klajā ar “REPowerEU” plānu, kas izmaksās ap 300 miljardiem eiro un kas paredz līdz 2022. gada beigām par divām trešdaļām samazināt ES atkarību no Krievijas gāzes. Tam sekos pakāpeniska atkarības samazināšana, kuras mērķus ir plānots sasniegt līdz 2027. gadam, izmantojot enerģijas taupīšanas pasākumu kapacitātes spēcināšanu, energoresursu piegāžu dažādošanu un atjaunojamās enerģijas paātrinātu ieviešanu. 3. jūnijā ES pieņēma sesto sankciju pakotni, kas paredz Krievijas jēlnaftas importu pa jūru no šā gada 5. decembra un naftas produktu importu no 2023. gada 5. februāra. Pēc Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas vārdiem, tas samazinās Krievijas naftas piegādes ES par 90% līdz šā gada beigām.
Enerģētiskā kara attīstības perspektīvas
Neskatoties uz to, ka ES ambiciozie plāni potenciāli varētu iedragāt Kremļa spējas finansēt savu karu, Krievija līdz šim ir guvusi ienākumus gandrīz 100 miljardu dolāru (!) apmērā pirmajās 100 kara dienās un turpina gūt peļņu. Piebilstams, ka, sākoties Krievijas invāzijai šā gada 24. februārī, naftas un gāzes cenas pieauga vēl vairāk.
Šie Krievijas ienākumi pārsniedz kopējo rietumvalstu sniegto militāro un humāno palīdzību Ukrainai, un tas piespiež rietumvalstu līderus meklēt ātrākus risinājumus, kā mazināt cenas patērētājiem un radīt zaudējumus Kremļa biznesam. Pēc Baltā nama informācijas, ASV prezidenta Džo Baidena vizītes laikā Tuvajos Austrumos tika panākta vienošanās, ka Saūda Arābija par 50% palielinās naftas ieguvi virs jūlijā un augustā plānotā, lai līdzsvarotu naftas tirgu un cenas.
Kremļa spējas šantažēt ES ar gāzes piegāžu pārtraukšanas draudiem vēl nav izsmeltas, kā to parāda pašreizējā piegādes apturēšana pa “Nord Stream 1” vadu ikgadējās apkopes veikšanai. Tomēr šķietamajiem Kremļa panākumiem ir vienīgi īstermiņa potenciāls. Vienlaikus jāapzinās, ka neatkarīgi no Krievijas spēcīgās lielākā piegādātāja pozīcijas, Eiropas kā lielākā Krievijas energoresursu patērētāja pozīcija ir vēl spēcīgāka. Ja ES spēs salīdzinoši ātri pārtraukt atkarību no Krievijas piegādēm, arī Kremlis būs spiests meklēt alternatīvas naftas un gāzes ieņēmumu kompensēšanai ilgtermiņā. Un te Krievija riskē sastapties ar vairākām problēmām.
Pirmā problēma ir Krievijas spēja atrast jaunus noieta tirgus, primāri, Āzijas reģionā, un kapacitāte tos apgādāt. Galvenais Krievijas energoresursu patērētājs Āzijā ir Ķīna, kas šobrīd iepērk par 55% naftas vairāk nekā iepriekšējā gadā. Savukārt Indija ir palielinājusi Krievijas naftas iepirkumus šajā pavasarī līdz pat sešām reizēm salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.
Tomēr Āzijas tirgu interese primāri izriet no tā, ka Krievija pārdod savus energoresursus lēti un ar atlaidi, nevis saistībā ar noteiktu valstu vēlmi glābt Krievijas ekonomiku kara apstākļos. Līdz ar to, tas nevar risināt Kremļa problēmu ilgākā perspektīvā. Turklāt piegādes kapacitāte uz Ķīnu, izmantojot gan dzelzceļu, gan cauruļvadus, ir praktiski izsmelta pilnā apjomā. Savukārt piegādes pa jūru būs faktiski neiespējamas, jo, pateicoties sankcijām, ir liegts apdrošināt kuģus, kas pārvadā Krievijas energoresursus, bez kā uzņēmumi nepiedāvās transportēšanas pakalpojumu.
Otra no kritiskajām problēmām, kas ietekmēs Krievijas enerģētikas sektoru un spējas attīstīt jaunas atradnes, ir rietumvalstu enerģētikas, kā arī atradņu apkalpes pakalpojumu kompāniju aiziešana no Krievijas. Šo kompāniju vidū ir “Halliburton”, “Schlumberger”, “Baker Hughes” un “Weatherford”, kas pameta Krieviju un pārtrauca investīcijas tajā pēc agresijas Ukrainā. Pēc esošo pakalpojumu līgumu noslēgšanas tās pilnībā izbeigs savas operācijas Krievijā.
Šīs kompānijas nodrošināja nepieciešamās ieguves tehnoloģijas, apmācīja Krievijas enerģētikas kompāniju personālu, kā arī veica jaunu atradņu meklēšanu un izpēti. Ņemot vērā, ka ogļūdeņražu ieguvi Krievijā apgrūtina tās klimatiskie un ģeoloģiskie apstākļi, šo kompāniju pakalpojumi ir vitāli svarīgi, tādēļ to aiziešana pati par sevi rada jautājumus par Krievijas naftas un gāzes industrijas izdzīvošanu tālākā nākotnē.
Secinājumi
Rietumvalstīs arvien acīmredzamāk kļūst skaidrs, ka Krievijas energoresursi ir nevis vienkārša prece, kas tiek pārdota normālu tirdzniecības attiecību ietvarā, bet instruments Kremļa ģeopolitisko un imperiālistisko interešu sasniegšanai. ES ir pieņēmusi stratēģisku kursu, kas paredz atteikšanos no Krievijas fosilajiem kurināmajiem. Savstarpējā atkarība starp ES dalībvalstīm un Krieviju enerģētikas sfērā viennozīmīgi radīs grūtības abām pusēm šo attiecību pārtraukšanas procesā. Pārmaiņas un pielāgošanās jaunai situācijai reti mēdz būt viegla.
Tomēr, ja apskata šo situāciju kā nulles summas spēli, var secināt, ka ilgtermiņā Krievijas izmaksas būs lielākas. Kremļa diktatora politika primāri ir katastrofāla pašai Krievijai, un naftas un gāzes industrijas arī draud kļūt par šīs politikas upuriem.
