Kādēļ vajadzīga reforma, kas pati par sevi rada jaunu krīzi? Saruna ar Jāni Endziņu 2
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš ir bijis viens no asākajiem valdības iecerētā mikrouzņēmumu nodokļa režīma reformas un minimālā VSAOI ieviešanas kritiķiem. Tieši par to arī saruna ar viņu.
Jūs un Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kamera ir samērā asi kritizējuši valdības plānus par minimālās Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) ieviešanu? Vai valdībai, jūsuprāt, ir citas, labākas alternatīvas pietiekama sociālās drošības “spilvena” veidošanai?
J. Endziņš: Jā, ir. Covid-19 laiks jau tāpat ir pietiekami sarežģīts, un LTRK rekomendācijas attiecībā uz minimālā VSAOI ieviešanu bija – nesākt tās nākamgad, bet gan gadu vēlāk. Grūti nepiekrist, ka esošais alternatīvo nodokļu režīmu skaits ir pārāk liels un tie ir pārāk sarežģīti, un skaidrs, ka tos vajag unificēt un vienkāršot.
Tādēļ mūsu rekomendācija bija – šīs reformas sasaistīt ar darījumu konta uzņēmējiem ieviešanu, kas varētu būtiski atvieglot grāmatvedības operācijas sīkajiem uzņēmējiem – šajā gadījumā alternatīvo nodokļu reformas nāktu arī ar pozitīvo piedāvājumu, aizstājot daudzos alternatīvos režīmus ar vienu vienkāršu.
Diemžēl tā visdrīzāk nenotiks – nodokļu izmaiņas sīkajiem uzņēmējiem stāsies spēkā jau 2020. gada sākumā, bet darījumu konta likumprojektu diez vai var paspēt izveidot agrāk kā 2021. gada vidū. Tā kā Finanšu ministrija ir pret šādu izmaiņu veikšanu gada vidū, tad reālais darījumu konta ieviešanas laiks tiek atvirzīts uz 2022. gada sākumu.
Tādēļ visticamākais nākotnes scenārijs ir šāds – nākamā gada sākumā tiks izjaukti un sagrauti esošie alternatīvie nodokļu režīmi, sekos gads kaut kāda nesaprotama starpstāvokļa, kuru daudzi sīkie uzņēmēji varētu arī nepārdzīvot, un tad 2022. gada sākumā beidzot parādīsies viņiem domātais darījumu konts, kas atvieglos dzīvi. Šajā sliktajā ekonomiskajā situācijā šāds scenārijs diez vai ir vēlams.
Kas tieši uzņēmējiem nepatīk iecerētajās alternatīvo nodokļu režīmu reformās?
Nu, piemēram, viena no iecerētajām pārmaiņām ir tā, ka mikrouzņēmuma nodokļa režīmu būs aizliegts izmantot sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, kas ir populārākā uzņēmējdarbības juridiskās konstrukcijas forma. Tās būtība slēpjas tajā, ka uzņēmēja atbildība ir ierobežota ar biznesam nošķirto mantu, nevis visu viņa mantu.
Bizness ir riskanta lieta jau pēc definīcijas, sīkais bizness ir vēl riskantāks, jo bieži vien ar to nodarbojas cilvēki bez pietiekamām zināšanām par uzņēmējdarbību. Viņiem tagad būs jāriskē ar visu savu mantu, kas ļoti daudziem būs iemesls atteikties turpināt uzņēmējdarbību. Vai tieši tas ir mērķis, kuru valdība vēlas sasniegt?
Otra lieta, kas izskanējusi jau plaši, – nodokļu likmju pieaugums. Ir smaga ekonomiskā krīze, un tiks krass nodokļu likmju pieaugums sīkajiem uzņēmējiem, mūsuprāt, beigsies slikti – liela daļa būs spiesti pāriet ēnu ekonomikā, maksāt aplokšņu algas.
Tas pats ar minimālā VSAOI ieviešanu – uzņēmēju organizācijas piekrīt, ka virziens ir pareizs, tikai darīt to vajag vairākos posmos un izstiept šo procesu vairāku gadu garumā un vienlaikus piedāvāt ne tikai pātagu, bet arī burkānu, piemēram, ko iegūs no paaugstinātiem nodokļiem.
Vai tad jums šķiet, ka Covid-19 krīze nav pietiekami definējusi ieguvumu no sociālā nodrošinājuma?
Man šķiet, ka līdz galam tomēr ne. Pieņemsim, ka šobrīd ir kāda persona, kas strādā par auklīti, viņa ir izvēlējusies patentmaksas nodokļu režīmu un maksā patentmaksu.
Vai tiešām kāds tic, ka, “aizklapējot” ciet patentmaksas režīmu, šī pati auklīte reģistrēsies kā saimnieciskās darbības veicējs un maksās 170 eiro VSAOI katru mēnesi? Atļaušos to apšaubīt. Viņa pāries pelēkajā zonā – saņems par saviem pakalpojumiem skaidrā naudā un nemaksās vairs neko.
Vai, jūsuprāt, mēģinājums uz gadu atlikt alternatīvo nodokļu režīmu reformu nav tikai politiska taktika šīs ieceres “torpedēšanai”? Pirmkārt, tāpēc ka nav nekādas garantijas, ka pēc gada krīze būs beigusies. Un, otrkārt, tāpēc ka vēsture liecina – tieši krīžu laikā parasti notiek būtiskas reformas, jo “ūdens smeļas mutē” un politiķi ir gatavi rīkoties, savukārt labajos laikos nevienam negribas “šūpot laivu”.
Par to var diskutēt, taču ar iecerētajām mikrouzņēmuma nodokļa reformām ir divas acīmredzamas problēmas. Pirmā – laiks. To nedarīja pirms dažiem gadiem, to nevarot atlikt uz dažiem gadiem, tādēļ tas jādara tagad – pašā krīzes karstumā.
Taču tā nav vienīgā problēma – otra ir reformas saturs. Finanšu un Labklājības ministrijas piedāvātais modelis nozīmē, ka uzņēmēji būs spiesti atteikties no dalītajām slodzēm uzņēmumos, kuras daudzi izmanto. Tas notiks tādēļ, ka piedāvātais modelis paredz, ka nomaksājamo VSAOI summu uzņēmēji uzzina reizi ceturksnī retrospektīvi – tā tiek rēķināta no pēdējo trīs mēnešu algām.
Jebkurš biznesa īpašnieks vēlas prognozējamību un izpratni un centīsies samazināt riskus un neskaidrības. Reizi ceturksnī uzzināmā VSAOI summa ir šāds risks un no tā centīsies atbrīvoties, atbrīvojoties vismaz no puses dalīto slodžu darbiniekiem. Cilvēki nokļūs uz ielas bez iztikas līdzekļiem – vai šādu rezultātu mēs vēlamies. Kādēļ vajadzīga reforma, kas pati par sevi rada jaunu krīzi?
Bet, grūti taču noliegt, ka valdības pārmetumi mikrouzņēmumu režīmam, tā darbinieku sociālajai neaizsargātībai ir visai pamatoti…
Nu, labi, izanalizēsim valdības argumentus. Pirmais arguments – mikrouzņēmumu režīms rada milzīgu skaitu sociāli neapdrošinātu darbinieku, kas rada ilgtermiņa riskus – viņiem nebūs pensiju, ierobežotas iespējas saņemt citus sociālos pakalpojumus utt. Šis arguments varētu būt patiess attiecībā uz tiem darbiniekiem, kas strādā tikai mikrouzņēmumos.
Cik tādu ir? Saskaņā ar pagājušā gada datiem šādu darbinieku, proti, tādu, kuru sociālās iemaksas veiktas no summas, kas mazākas par minimālo algu, ir apmēram 35 tūkstoši. Tie ir apmēram 3,9% no visiem nodarbinātajiem.
Vai nepilni 4% nodarbināto ir tāda megaproblēma, par kādu tas tagad tiek uzpūsts? Ja skatāmies uz to sistēmiski, tad būtu vēl jāatbild arī uz jautājumu – cik ilgu laiku šie cilvēki ir strādājuši tikai mikrouzņēmumu režīmā? Ja šādā režīmā strādā no skolas sola līdz pensijai, tad neapšaubāmi ir problēma. Bet – vai tas tiešām tā ir?
Manā rīcībā esošā informācija liecina, ka ne – vairākums mikrouzņēmumu režīmā strādājošo paralēli dara arī kaut ko citu, saņem par to algu un maksā nodokļus. Nu, piemēram, man pašam pieder pirms desmit gadiem izveidots mikrouzņēmums, kas iznomā mobilās pirtis, kublus, nojumes un citas ballītēm vajadzīgas lietas.
Tomēr mans pamatdarbs ir LTRK – man te maksā pieklājīgu algu, no kuras tiek nomaksāti visi nodokļi, mikrouzņēmums rada vien nelielus papildu ieņēmumus. Apgalvot, ka esmu sociāli neapdrošināts tikai tāpēc vien, ka man ir mikrouzņēmums, nav pilnīgi nekāda pamata. Zinu arī daudzus citus līdzīgus gadījumus.
Otrs arguments – mikrouzņēmumi tiekot izmantoti nodokļu optimizēšanai. Šis arguments liekas nopietns līdz brīdim, kad iepazīstas ar mikrouzņēmumu statistiku. Tā ir tāda – Latvijā ir apmēram 33 tūkstoši mikrouzņēmumu. Apmēram 5000 no tiem nav nekāda apgrozījuma kontā, tie faktiski nefunkcionē, un neko optimizēt tur nav iespējams.
Otriem pieciem tūkstošiem mēneša apgrozījums ir līdz 80 eiro, diez vai te iespējama kāda optimizēšana. Seko vislielākā grupa – 20 tūkstoši uzņēmumu, kuriem mēneša apgrozījums ir līdz 980 eiro, arī mans uzņēmums ir šajā grupā. Atļaušos teikt, ka arī ar šādiem ieņēmumiem nekāda optimizēšana nav iespējama – ir jāsedz saimnieciskās darbības izdevumi, kādam jāmaksā alga un jāsamaksā mikrouzņēmuma nodoklis.
Visbeidzot pēdējā ir nelielā mikrouzņēmumu grupa – aptuveni 3600 uzņēmumu, kuriem ir lielāks darbinieku skaits un mēneša ieņēmumi ir aptuveni 3000 eiro. Šajā grupā kaut kādas optimizācijas darbības jau būtu iespējamas, taču tā ir neliela uzņēmumu grupa, apmēram 10% no visiem, un Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir pietiekami daudz jaudas, lai šo grupu spētu cieši pieskatīt.
Ja ir aizdomas, ka tieši šajā uzņēmumu kategorijā notiek nodokļu optimizācija vai kādas nelikumīgas darbības, tad ir iespējams izveidot attiecīgus pārbaudes režīmus to pieskatīšanai, bet tagad iznāk, ka tiek sodīti visi mikrouzņēmumi, tādēļ ka par dažiem no tiem ir kādas aizdomas.
Trešais arguments – tiekot kropļota konkurence, jo mikrouzņēmumi piedaloties valsts iepirkumos. Šis arguments arī neiztur pārbaudi ar skaitļiem, jo vienīgā mikrouzņēmumu grupa, kas teorētiski būtu spējīga piedalīties valsts iepirkumos, ir tā nelielā uzņēmumu grupa, kuras apgrozījums ir 3000 eiro mēnesī. Arī šeit ir spēkā iepriekš teiktais, ka, ja par šo grupu ir kādas aizdomas, tad VID varētu samērā viegli tikt ar tām galā.
Kad paskatāmies uz valdības argumentāciju ar faktiem rokās, tad redzam, ka šī argumentācija neiztur kritiku.
