“Tas, ka nodokļus nepalielina, ir jauki, taču …” Intervija ar Jāni Endziņu 4
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš atbild uz jautājumiem par uzņēmēju skatījumu uz Covid-19 apkarošanas plānu un 2022. gada budžeta projektu.
Vai Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera atbalsta valdības izsludinātos pasākumus Covid-19 epidēmijas ierobežošanai?
Jāteic, ka jau samērā simptomātiski šie lēmumi ir novēloti – tos vajadzēja pieņemt jau pirms dažiem mēnešiem. Turklāt dažas lietas, kuras uzņēmēju organizācijas ir ieteikušas jau pirms kāda laika, joprojām nav izdarītas.
Viena no tādām ir Darba likuma sakārtošana, kur šobrīd ir izveidojušās vairākas sarežģītas kolīzijas. Piemēram, darba devējs atstādina darbinieku no darba, jo viņam nav Covid vakcinācijas sertifikāta vai izziņas par pārslimošanu, bet darbs saistīts ar biežiem kontaktiem ar klientiem un darba devējs uzskata, ka vakcinācijas sertifikāts nepieciešams.
Maksimālais atstādināšanas termiņš ir trīs mēneši. Kas notiek, ja pēc trijiem mēnešiem nekas nav mainījies un vakcinācijas sertifikāta joprojām nav? Drīkst atlaist no darba vai nedrīkst? Labklājības ministrija ir sagatavojusi skaidrojumu par darba devēju un darba ņēmēju iespējām šajā situācijā, bet vai Latvijas tiesu viedoklis sakritīs ar šo skaidrojumu?
Kāds būs pareizais tiesiskais pamats atlaišanai, ja ir darba vieta, kur nepieciešams vakcinācijas sertifikāts, bet darbinieks vakcinēties kategoriski atsakās un pārcelt citur viņu arī nevar? Un šādu neskaidru jautājumu ir pietiekami daudz.
Otrs, ko esam rekomendējuši jau pirms kāda laika un kas arī nav izdarīts, ir mūsu ieteikums sekot Itālijas pieredzei. Kā viņi izdarīja? Viņi pieņēma lēmumu, ka visiem nodarbinātajiem jābūt vai nu ar vakcinācijas sertifikātu, sertifikātu par izslimošanu, vai arī negatīvu testu – citādi nemaz nevar strādāt.
Vienlaikus viņi ieviesa pietiekami ilgu pārejas posmu, lai visi gribētāji paspēj vakcinēties, bet pēc šā posma beigām tiem, kas nebija vakcinēti vai pārslimojuši, bija jāsāk maksāt par testiem pašiem no savas kabatas.
Līdzīgi izdarīja arī Nīderlande. Mūsuprāt, šāds regulējums, kas visiem ļauj izvēli, dotu labāku motivāciju vakcinācijai, jo testēšanās aizņem pārāk daudz laika un naudas un šāds modelis ir iekļaujošāks.
Tas īsti nepieļauj Latvijā vērojamo diskusiju par to, vai kāds ir vai nav otrās šķiras cilvēks un tamlīdzīgi, jo katram ir izvēle, kā rīkoties, un neviens nedrīkst apdraudēt citus cilvēkus. Mūsuprāt, šis ir veiksmīgāks modelis. Arī šo vajadzēja pieņemt jau pirms kāda laika, bet vēl nav par vēlu.
Skaidrs ir tas, ka Latvijā ir ļoti daudz nevakcinēto riska grupā virs 60 gadiem un šī grupa lielā mērā sakrīt ar pensionāru kopienu – kaut kādu iemeslu dēļ motivācija vakcinēties šajā grupā nav nostrādājusi.
Valdība šobrīd stāv tādas kā izvēles priekšā – izsludināt totālu “lokdaunu” uz vairākām nedēļām, bet tā ir dārga izvēle – šāds “lokdauns” izmaksā pabalstos, negūtajos nodokļos un visā pārējā kādus 150–200 miljonus eiro. Alternatīva tam, manuprāt, būtu finansiāls atbalsts tiem minētās riska grupas pārstāvjiem, kas ir vakcinējušies.
Ja mums ir 440 tūkstoši pensionāru un katram par vakcinēšanos iedotu 100 eiro, tad tas valstij izmaksātu 44 miljonus eiro – arī nav maza summa, bet vismaz trīsreiz mazāka nekā “lokdauna” izmaksas. Pensionāri nav sabiedrības turīgākā daļa, un 100 eiro varētu būt pietiekami motivējoša summa daudziem.
Taču, ņemot vērā bīstamo situāciju, šo piedāvājumu vajadzētu ierobežot laikā – piemēram, noteikt, ka vakcinācija jāveic noteiktā laika posmā, mēneša vai divu laikā. Katrā ziņā – kaut kas ir jādara, vajadzīga aktīvāka pieeja nekā līdz šim (šī saruna notika pirms valdības lēmuma par līdzīgu atbalstu pensionāru vakcinācijas sekmēšanai. – O. Z.).
Pieņemu, ka no teiktā izriet arī tas, ka jūs atbalstāt darba devēju tiesības pārbaudīt darbinieku vakcinācijas sertifikātus un arī tiesības pārcelt nevakcinētos citā darbā, atstādināt no darba, sūtīt dīkstāvē vai galējā gadījumā – atlaist?
Jā, atbalstu, tikai vajadzētu sakārtot likumdošanas pusi, lai visas puses zinātu savas tiesības un pienākumus un likvidētu neskaidrības. Kaut kas ir paveikts ar Ministru kabineta noteikumiem un Labklājības ministrijas informatīvo materiālu, tomēr būtu labi to nostiprināt arī likumos. Būtu bijis labi pieņemt augustā īpašo Covid likumu, kas daudz ko atrisinātu, taču tas netika paveikts un nav īsti skaidrs – kāpēc.
Vai darba devēji tiešām būtu gatavi atlaist darbiniekus, ņemot vērā saspringto situāciju darba tirgū? Cik nu esmu lasījis, citās valstīs tas praktiski nenotiek, pat ja tādas tiesības ir dotas…
Tas atkarīgs no darbinieka un uzņēmuma – būs gadījumi, kad varēs atlaist, būs – kad nevarēs. Tādēļ nepieciešams iekļaujošs regulējums, kas paredz vairākas iespējas – tostarp strādāt arī ar darba devēja nodrošinātiem testiem.
Man šķiet, ka valdības pieņemtie ierobežojumi tirdzniecībā ir diezgan līdzīgi Lietuvā pieņemtajiem un vienlaikus Lietuva saslimstības rādītāju ziņā ir turpat, kur Latvija, un pagaidām progress nav vērojams. Kas dzirdams par Lietuvas uzņēmēju pieredzi?
Lietuvā ir novērojami vairāki efekti. Pirmkārt, tirdzniecības ierobežojumi ir veicinājuši strauju vakcinācijas tempa pieaugumu – tā būtu labā ziņa.
Uzņēmēji, kas strādā abās valstīs, teic, ka Lietuvā vakcinācijas temps un aptvere ir krietni labāka nekā Latvijā.
Sliktā ziņa – šāds regulējums pircējus aizdzina no tirdzniecības centriem uz mazajiem veikaliņiem, un tur nodrošināt distanču ievērošanu, ventilāciju un citas prasības ir krietni grūtāk nekā tirdzniecības centros.
Vai valdības sadarbība ar sociālajiem partneriem – uzņēmēju organizācijām un arodbiedrībām – Covid-19 krīzes laikā ir uzlabojusies vai pasliktinājusies?
Iet kā pa kalniem – brīžiem labāk, brīžiem sliktāk, taču par pēdējo laiku jāteic, ka pasliktinājusies. Šobrīd esam atgriezušies situācijā, kad valdība lemj, praktiski nekonsultējoties ne ar vienu. Kādu laiku tikām aicināti uz Krīzes vadības padomes sēdēm, taču pēdējā laikā tā vairs nenotiek.
Kā uzņēmēju organizācijas vērtē 2022. gada budžeta projektu?
Līdzīgi kā ar Covid-19 ierobežošanas pasākumiem, arī partneru iesaiste budžeta veidošanā ir bijusi maza, man pat šķiet – mazāka nekā jebkad agrāk.
Esam nenogurstoši atgādinājuši, ka viena no svarīgākajām problēmām Latvijai ir tās nespēja konkurēt ar Igauniju un Lietuvu darbaspēka nodokļu ziņā – tas traucē piesaistīt investīcijas, un labi apmaksātas darb avietas rodas kaimiņvalstīs, nevis pie mums.
Kaut kas paveikts ir – palielināts neapliekamais minimums, par vienu dienu samazināsies to slimības dienu skaits, kuras apmaksās uzņēmēji, taču šis progress ir nepietiekams – Lietuva un Igaunija kā investīcijām pievilcīgas vietas joprojām ir mums priekšā.
Cik daudz ir jāsamazina valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), kas laikam ir galvenā problēma, lai mēs būtu konkurētspējīgi darbaspēka nodokļu ziņā?
Latvijas Bankas aprēķini liecina – par 4%, lai pielīdzinātos kaimiņvalstīm. Lai iegūtu konkurences priekšrocību šajā ziņā – tad vairāk, par kādiem pieciem. Nodokļu ieņēmumu ziņā tūlītējais samazinājums būtu ap 300–400 miljoniem eiro.
Tas liekas ļoti daudz, bet, patiesību sakot, valsts budžeta apjoms katru gadu aug par apmēram divreiz lielāku summu. Tas nozīmē, ka, ja mēs vienu gadu nolemtu beidzot spert šo soli, tad ikgadējais budžeta pieaugums, kuru izdalīt dažādām vajadzībām, būtu nevis aptuveni 800 miljoni, bet tikai 400.
Toties pozitīvie efekti sāktu parādīties ļoti drīz – pieaugtu ārvalstu investīcijas, labi apmaksātas darba vietas un nomaksāto nodokļu apjoms. Visai drīz valsts atgūtu šo nodokļu summu atpakaļ.
Kāpēc tas ir svarīgi budžeta kontekstā? Tāpēc, ka Kariņa valdības deklarācijā bija ierakstīts, ka šī valdība panāks, ka Latvija visās algu grupās būs nodokļu ziņā konkurētspējīgākā Baltijas reģionā.
Ņemot vērā, ka 2022. gada budžetā šā solījuma izpilde nav paredzēta un Saeimas vēlēšanas arī ir nākamgad, tad ir skaidrs, ka šis valdības solījums izpildīts netiks.
Protams, ir sperts arī pozitīvs solis – tiek palielināts neapliekamais minimums, kas ir pozitīvi, jo arī samazina darbaspēka nodokļu slogu, taču tas ir nepietiekami.
Vai uzņēmējus iepriecina tas, ka saskaņā ar valdības teikto šis ir pirmais budžets, kuru veidojot netiek paaugstināts neviens nodoklis un finanšu ministrs saka – nodokļi nebūs jāpaaugstina vēl trīs turpmākos gadus?
Tas, ka nodokļus nepalielina, – ir jauki, taču situācija ir tāda, ka nodokļi, konkrēti darbaspēka nodokļi, būtu jāsamazina.
Esat tikko sākuši kampaņu “Kļūdas labojums”, kas vērsta uz pašreizējā VSAOI regulējuma maiņu. Kur tieši ir problēma ar šo nodokli?
Pamatideja, kas ielikta VSAOI izmaiņās, ir pareiza – nepieciešams panākt augstāku sociālās apdrošināšanas līmeni, taču problēma ir divos aspektos.
Pirmais – ir izvēlēts pats sliktākais iespējamais laiks šādai reformai. Daudzi teic, ka nekad nebūs labs laiks nodokļu paaugstināšanai, kas ir taisnība, taču šobrīd mēs tomēr esam nenoliedzamā krīzē.
Otra problēma – valsts izveidotais risinājums ir vienkārši klamzīgs. Esošā risinājuma ietvaros darba devējs praktiski nespēj prognozēt, kāda nodokļa summa viņam būs jāsamaksā par nepilna laika darbinieku.
Ap Ziemassvētkiem liela daļa uzņēmumu saņems dāvanu – VID vēstuli par to, vai un cik viņiem jāpiemaksā par nepilna laika darbiniekiem. Šajā brīdī daļa uzņēmumu attapsies, ka summa, kas par šādiem darbiniekiem jāsamaksā, ir pārāk liela, un sāksies minēto darbinieku atlaišana.
Uzņēmējdarbība cenšas radīt ap sevi prognozējamu vidi. Viens no šīs prognozējamības aspektiem ir uzņēmēja radītā produkta vai pakalpojuma pašizmaksa.
Samaksājamā nodokļu summa, tātad darbaspēka izmaksas, ir viens no pašizmaksas elementiem, un to aprēķināt pašreizējā VSAOI regulējama ietvaros nav iespējams.
Kādas ir uzņēmēja alternatīvas risku samazināšanai šajā situācijā? Atbrīvoties no nepilna laika darbiniekiem – vai nu atlaižot, vai daļu no tiem pārformējot uz pilnas slodzes darba laiku vai arī pats sliktākais variants – pārcelt uzņēmējdarbību uz pelēko zonu.
Par kāda cilvēku skaita atlaišanu ir runa?
Darbinieku skaitu pateikt nevaru, bet nesenā LTRK biedru aptauja liecina, ka 23% uzņēmēju, tātad katrs ceturtais, gatavojas atlaist nepilna laika darbiniekus. Faktisko situāciju mēs redzēsim, kad būs apkopoti 2021. gada nodarbinātības rādītāji.
Kuras ir tipiskās uzņēmējdarbības jomas, kurās tiek nodarbināts liels daudzums nepilna laika strādājošo?
Šīs jomas lielā mērā sakrīt ar tām nozarēm, kas smagi cietušas no Covd-19 krīzes, – sabiedriskā ēdināšana un pasākumu rīkošanas nozare, kuras ierobežojumu dēļ nespēj strādāt ar pilnu jaudu, telpu uzkopšana, kurā darba specifika saistīta ar darbu vakaros vai agri no rīta un nav iespējams nodrošināt pilna laika darba dienu.
Kāds ir uzņēmēju pozitīvais piedāvājums VSAOI reformēšanai?
Pirmais – radīt situāciju, kurā darba devējs spēj skaidri prognozēt, kāda nodokļu summa būs jāmaksā par katru darbinieku. Lai to izdarītu, ienākumu prognozēšanā būtu jāpāriet no trīs mēnešu uz viena mēneša ciklu.
Otrs – VID būtu skaidri jāatšifrē, cik tieši tiek maksāts par katru darbinieku – jo pašreizējais regulējums teic, ka uzņēmējs saņems informāciju par summu, kas jāsamaksā par visiem nepilna laika darbiniekiem.
Tas nozīmē, ka uzņēmējs nevar pārsūdzēt nevienu konkrētā darbinieka nodokļa maksājumu, jo nav pat iespējams uzzināt, cik liels tas ir. Visbeidzot trešais – VSAOI reformu veikt pakāpeniskāk. Pirmajā gadā 50% no nodokļa apjoma pieauguma, bet pilnu pieaugumu – otrajā gadā.
Kā kompensēt sociālā budžeta iztrūkumu, ko radīs šāds priekšlikums?
Normālos apstākļos, ja reiz notiek diskusija par šo jautājumu, vajadzētu būt paredzētiem mazākiem budžeta ienākumiem.
Jāatgādina, ka šo jautājumu izvērtēt ir aicinājis Valsts prezidents un finanšu ministrs izveidojis darba grupu VSAOI reformas apspriešanai un izvērtēšanai.
Diemžēl plānotie budžeta ieņēmumi liecina, ka finanšu ministra izveidotā darba grupa ir vienkārši teātris un darbības imitācija – nekādas izvērtēšanas un iespējamās izmaiņas nav paredzētas.
