Endziņš: «Nulles variants» – drauds Latvijas neatkarībai 0
Pilsonības likums Latvijas politikā vienmēr ir bijis ļoti jūtīgs jautājums. Kā atzīst viens no likuma autoriem, bijušais Augstākās padomes Likumdošanas jautājumu komisijas un 5. Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Aivars Endziņš, tas varēja būt izšķirošs gan Latvijas neatkarībai, gan valsts ģeopolitiskajai orientācijai. Vai draudi jau ir pagātnē?
– Šobrīd, kad referenduma ceļā mēģina ieviest tā saucamo pilsonības nulles variantu, ir īstais laiks atgādināt, kāpēc tika pieņemts tieši šāds likums. Kāds ir tā juridiskais un politiskais pamats?
A. Endziņš: – Jāsāk ar to, ka padomju laikā diezgan pamatīgi tika mainīts iedzīvotāju nacionālais sastāvs Latvijā. Tā bija apzināta politika – te tika celti dažādi rūpnieciski objekti un ieplūdināts darbaspēks. 80. gadu beigās pamatnācija – latvieši – bija tikai 52 procenti, un šī proporcija varēja izrādīties drauds Latvijas ceļā uz neatkarību un tās nostiprināšanu. Salīdzinot ar Lietuvu un arī Igauniju, mums bija vissliktākais stāvoklis. Šie apsvērumi bija pamatā, kad pēc augusta puča izgāšanās un Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gada 15. oktobrī Augstākā padome pieņēma speciālu lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”. Tas noteica, ka pilsonība pienākas personām, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, kā arī viņu pēcnācēji, kas reģistrējušies noteiktajā kārtībā. Jāteic, ka šis lēmums paredzēja daudz stingāku pilsonības politiku nekā pašreizējais Pilsonības likums. Piemēram, lai pieteiktos naturalizācijai, Latvijā bija jānodzīvo ne mazāk kā 16 gadi (pašlaik – pieci gadi). Dubultpilsonība sākotnēji vispār netika pieļauta. Trimdas latvieši Latvijas pilsonību varēja iegūt, tikai atsakoties no savas mītnes zemes pilsonības. Sekoja asa reakcija no vairākām ārzemju latviešu apvienībām, un ļoti drīz norma, kas aizliedza dubultpilsonību, no likuma tika izņemta. Bija izveidota darba grupa profesora Jura Bojāra vadībā, kas izstrādāja jaunā Pilsonības likuma projektu, taču tas netika virzīts tālāk.
Jau 5. Saeimas laikā tika iesniegti, šķiet, pieci Pilsonības likuma varianti. Arī tolaik bija priekšlikums visiem Latvijas pilsoņiem automātiski piešķirt pilsonību, kas nāca no “Līdztiesības” frakcijas.
– “Līdztiesība” vēlāk pārtapa par “PCTVL” un faktiski šobrīd atkal mēģina panākt to, kas tolaik neizdevās…
– Jā, tolaik šis ierosinājums, protams, tika kategoriski noraidīts. Par pamatu tika ņemts “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības iesniegtais likumprojekts. Varētu teikt, ka tas bija kompromisa variants, lai arī nosacījumi bija diezgan stingri. Sākotnēji bija paredzēts, ka par pilsoni naturalizācijas ceļā var kļūt tikai ikgadējās kvotas ietvaros un kvota būtu saistīta ar iedzīvotāju dabisko pieaugumu. Vēlāk likumā tika iestrādāts kalendārais grafiks, bet arī to pēc laika atcēla. 1998. gadā tika izdarīti grozījumi, kas deva iespēju kļūt par pilsoņiem bērniem, kas dzimuši pēc neatkarības atgūšanas, ja viņu vecāki izteikuši šādu vēlēšanos.
– Likums laika gaitā ir kļuvis “mīkstāks”?
– Likumā ir noteikts to personu loks, kas nevar pretendēt uz Latvijas pilsonību, un šīs normas joprojām ir spēkā. Tās ir personas, kas ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret Latvijas neatkarību vai pastāvošo valsts varu Latvijā, paudušas fašisma, šovinisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu, un tas konstatēts ar tiesas lēmumu. Tāpat personas, kas bijušas VDK vai kādas citas ārvalsts drošības dienestā, pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās interfrontē vai komunistiskajā partijā. Taču pārējie naturalizācijas nosacījumi mums ir ļoti liberāli.
– Jūs teicāt, ka 90. gadu sākumā automātiska pilsonības piešķiršana būtu drauds Latvijas neatkarībai. Kā tas izpaudās?
– Faktiski tas bija drauds Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanai. Padomju laikā iebraukušo iedzīvotāju “kritiskā masa” bija pārāk liela, lai uzreiz visiem piešķirtu politiskās tiesības. Vēl viens būtisks arguments – 1990. gada 4. maija deklarācija noteica valsts pēctecību, kurai vajadzēja izpausties arī tiesību aktos. Tā nav nekāda “otrā republika”. Ne velti minētais AP lēmums noteica, ka Latvijas Republikas pilsoņu kopums turpina pastāvēt saskaņā ar Latvijas Republikas 1919. gada “Likumu par pavalstniecību” un pasludināja par spēkā neesošu 1940. gada dekrētu, kas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pilsoņiem piešķīra PSRS pilsonību. Toreiz tas tiešām bija “nulles variants”, jo nevienam neprasīja, vai viņš padomju pilsonību vēlas vai ne.
Bet pilsonība pēc būtības ir cilvēka brīvas gribas izpausme. Arī tagad ar referendumu mēģina “uzspiest” pilsonību, lai gan daudzi nepilsoņi to, iespējams, nemaz nevēlas. Kā zināms, nepilsoņiem ir vairākas privilēģijas, kādu Latvijas pilsoņiem nav, piemēram, iespēja bez vīzas braukt uz Krieviju.
– Liberāļi iebildīs, ka kopš PSRS sabrukuma taču jau ir pagājis 21 gads un tagad nekādu draudu vairs neesot. Vai tomēr tādi ir joprojām?
– Lai gan pamatnācijas situācija ir uzlabojusies, es neteiktu, ka šīs izmaiņas ir pārliecinošas un neatgriezeniskas. Daļa nepilsoņu ir pieņēmusi Krievijas pilsonību, bet no nepilsoņa statusa arī nav oficiāli atteikusies. Lai gan nav precīzu ziņu, cik daudz Krievijas pilsoņu dzīvo Latvijā, mēs redzam, kādas rindas vēlēšanu dienās veidojas pie kaimiņvalsts vēstniecības. Latviešu vairākums ir pārliecinošs tikai lauku teritorijās un mazākās pilsētās, bet lielajās pilsētās – Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, daļēji arī Liepājā – dominē tā saucamie krievvalodīgie, kuru politiskais noskaņojums ir stipri atšķirīgs. Tas var būt drauds politiskai sašķeltībai valstī. Līdzīgas iezīmes mēs varam redzēt, piemēram, Ukrainā. Ja Latvijā pilsonība būtu iedota visiem, tad ir liels jautājums, vai mēs šobrīd būtu Eiropas Savienībā un NATO vai arī atrastos Krievijas ietekmes zonā. Vai mēs no tās esam pietiekami attālinājušies? Es domāju, ka ne.
– Varbūt tagad tieši pretēji – Pilsonības likums jāpadara stingrāks, arī paredzot iespēju atņemt pilsonību tiem, kas nodarbojas ar dažādām pretvalstiskām provokācijām? Kā, piemēram, Lindermana partijas aktīvistam, kurš solījis sadedzināt savu pilsoņa pasi.
– Pēc starptautiskiem standartiem, pilsonību vispār nevar atņemt, ja tā ir iegūta dzimstot. Ja pilsonība iegūta naturalizējoties, tad var, taču arī tas nav vienkārši.
Latvija ir pievienojusies starptautiskai konvencijai par bezvalstnieku skaita samazināšanu. Tāpēc no starptautiskā viedokļa vieglāk ir izraidīt kādu valstij nelojālu iebraucēju, nevis atņemt kādai personai pilsonību. Taču personas lojalitāte var būt kritērijs naturalizācijas procesā.
Kā zināms, “PCTVL” aktīvistam Jurijam Petropavlovskim pilsonība netika piešķirta. Tas ir politisks lēmums, kuru pieņem Ministru kabinets. Pie mums dažreiz diskutē – kā izmērīt lojalitāti? Varbūt var ņemt piemēru no Šveices, kur tiek prasīts vērtējums no pašvaldības, kaimiņiem. Bet ja cilvēks atklāti paudis naidīgu vai nicīgu attieksmi pret valsti, tās himnu, karogu, konstitūciju, tad skaidrs, ka pilsonību viņš nav pelnījis.
– Krievvalodīgajā presē ir ļoti izplatīts mīts, ka Tautas fronte solījusi pilsonību visiem Latvijas iedzīvotājiem. Vai jūs kaut ko zināt par tādu solījumu? Otrs mīts, ka lielākā daļa cittautiešu atmodas laikā bijusi uz barikādēm un aizstāvējusi neatkarīgu Latviju. Interesanti gan, kas tad bija tie, kuri balsoja par interfronti?
– Arī Tautas frontes ietvaros bija dažādi viedokļi. Ja runājam par 4. maija deklarāciju, tā paredzēja, ka personām, kas pēc neatkarības atgūšanas paliks Latvijā, tiek garantētas starptautiskajām cilvēktiesību normām atbilstošas tiesības un brīvības. Taču deklarācijā nekas nebija teikts, ka viņiem automātiski tiks piešķirta pilsonība. 90. gadu sākumā gan tika veidotas tā sauktās Pilsoņu komitejas, kas bija izsludinājušas pilsoņu “reģistrāciju”. Iespējams, ka kāds varētu justies aizvainots, ka ir reģistrējies, bet vēlāk pilsonību nav saņēmis. Tomēr neticu, ka tur bija daudz krievvalodīgo. Tie, kas patiesi vēlējās kļūt par pilsoņiem, sen ir naturalizējušies.
– Kāds ir jūsu kā jurista viedoklis – vai pilsonība un valsts valoda ir jautājumi, par kuriem vajadzētu lemt referendumā?
– Ja skatās no pašreizējā tiesiskā regulējuma, nav likumu, kas to aizliegtu.
Mans viedoklis – ja ir savākti desmitās daļas vēlētāju paraksti, tad labāk, lai šis referendums notiek un pilsoņi pasaka skaidru un gaišu “nē”. Tas izbeigtu kaislības un liktu nepilsoņiem saprast, ka Latvijas pilsonība izdāļāta netiks, un vienīgā iespēja to iegūt ir naturalizējoties.
Tomēr ir cits jautājums – cik juridiski korekti noformulēts likumprojekta teksts, par ko tiek vākti paraksti? Piemēram, kā notiktu pilsonības piešķiršana – vai pilsoņa pase būtu kā dāvana nepilsoņiem? Tādā gadījumā te jau ir iestrādāta nevienlīdzīga attieksme, jo mēs visi par pases izsniegšanu maksājam. Tas viss rūpīgi jāizvērtē juristiem.
– Ja pašreiz nav tiesiskā regulējuma, kas aizliedz valsts pamatus apdraudošus referendumus, varbūt vajag to ieviest?
– Satversmē var ierakstīt to jautājumu loku, par kuru Latvijā nevar notikt referendumi. Tas būtu lietderīgi, bet, lai to izdarītu, nepieciešams divu trešdaļu Saeimas deputātu atbalsts. Nezinu, vai pašreizējā Saeima tam būtu gatava un vai varētu iegūt kvorumu. Mēs redzam dažādas politiskās “spēlītes”.
– Otrs variants, ko Saeimā virza un aizstāv jūsu bijusī kolēģe Ilma Čepāne, – padarīt stingrāku pašu referendumu rīkošanas procedūru.
– Es piekrītu, ka pašreizējā referendumu rīkošanas kārtība ir diezgan problemātiska. Savulaik LSDSP Jura Bojāra vadībā bija izstrādājusi jaunu Satversmes projektu, par kuru tika vākti paraksti. Taču šajā dokumentā bija ļoti daudz populisma un pretrunu, taču bija idejas, kas varēja pievilināt atbalstītājus. Par laimi, tas nenotika, taču sekas šādam referendumam varēja būt ļoti nepatīkamas. Tāpat “Tēvzemei un Brīvībai” 90. gados mēģināja vākt parakstus par Pilsonības likumu, kur tāpat bija daudz pretrunu.
Parasti jau šādus referendumus rosina ar kādu partiju saistīti cilvēki, kuru motīvi varbūt ir nevis kādas likuma izmaiņas, bet savas popularitātes celšana. Tāpēc būtu nepieciešams sarežģītāks mehānisms, kas atturētu no šādām avantūrām. Tā nav demokrātijas ierobežošana, bet prasība uzņemties lielāku atbildību.
– Janvārī 30 Saeimas deputāti iesniedza Satversmes tiesā pieteikumu, prasot izvērtēt Lindermana un viņa domubiedru rīkoto referendumu. Pieteikums tika pieņemts, gan neapturot pašu referendumu. Toreiz tas tika nodēvēts par “Zālamana lēmumu”. Nu jau ir pagājis vairāk nekā pusgads, taču mēs neesam saņēmuši pat signālu, ka tiesai būtu gatavs atzinums. Kā jūs uzskatāt, vai lietas izskatīšana ir pārāk ievilkusies?
– Pēc Satversmes tiesas likuma, mēneša laikā ir jāpieņem lēmums, vai ierosināt lietu. Pati lieta ir jāizskata trīs mēnešu laikā, taču, ja tā ir sarežģīta, šo termiņu var pagarināt. Mans personīgais viedoklis, ka šo lietu vispār nevajadzēja ierosināt un tas bija kļūdains lēmums. Tas nav Satversmes tiesas kompetencē.
