1836 enduro maršruta iezīmēšana, trešā diena 1
Uzmācīgie odi un lēkājošo karūsu plunkšķi dīķī uzstājīgi liek mums celties un priecāties par vēl vienu saulainu Latvijas maija rītu.
Novācam nometni un aizejam ekskursijā uz Ipiķu veco, 1939. gadā celto skolu, kas šobrīd diemžēl atrodas nožēlojamā stāvoklī un ir izdemolēta. Vēl viens kliedzošs piemineklis migrācijas sekām attālajos valsts novados.
Tikai svētelis, kurš nolūkojas uz mums no skolas jumta, ir palicis uzticīgs ligzdai un mēmi rāda piemēru tukšajām klasēm aiz izlauztajiem logu rāmjiem.
Ipiķu apkārtne ir īpaši bagāta ar interesantiem, lieliem akmeņiem. Šajā nomaļajā apvidū akmeņi netika saskaldīti un atrodas to sākotnējā novietojumā.
Ziemeļvidzemes ģeoparka izveidotajā kartē par mērķi izvēlamies Pārrobežu dižakmeni, kas atrodas tieši uz Latvijas un Igaunijas robežlīnijas un oficiāli izpētīts tas ir samērā nesen, 2011. gadā.
Ceļš vai taka kartēs piekļuvei pie akmeņa nav uzrādīti, bet mums ir GPS koordinātes un izaicinājums tam piekļūt ar motociklu. Izpētījuši kartes, apspriežam maršrutu un metamies piedzīvojumā.
3. diena fotogrāfijās
Pavisam netālu mežā, aizaugusi un izdemolēta, atrodas vecā dzelzceļa līnija, kas agrāk savienojusi Rīgu ar Pērnavu, bet beigusi eksistēt 1995. gadā. Husqvarna Motorcycles un mums pašiem tas ir lielisks pārbaudījums un treniņš, kas turpinas apmēram 10 km un beidzas pie Latvijas ziemeļu tālākā punkta uz robežas.
Turpmāk nomaldāmies un nokļūstam pie vecās Ramatas muitnīcas. Meklējumi turpinās vairākas stundas un vienubrīd jau abi ar Renāru esam gatavi padoties, bet Fredis tādu domu pat nepieļauj. Esam iebraukuši Igaunijas teritorijā, līdz Fredis nolemj iebraukt vecā saimniecībā, kur padzīvojusi igauniete, kura runā tikai savā valodā, kaut kādā mistiskā veidā uztver jautājumu un ar žestiem Fredim dod norādes. Pēc brīža uz aizaugušas robežstigas tiešām to ieraugām un jūtamies kā atraduši pirāta Melnbārža dārgumus un priecājamies kā mazi bērni.
No Latvijas puses tam ar motociklu piekļūt nav iespējams, to var paveikt tikai no Igaunijas puses.
Ir jau četri pēcpusdienā, visiem trīs močiem ir iedegusies degvielas rezervju lampa, kas nozīmē, ka bākās ir apmēram trīs litri, bet tuvākais benzīntanks atrodas Mazsalaca. Vistaisnākā līnija līdz pilsētai ved pa veco dzelzceļu un mēs atgriežamies uz tās. Pēc 20 sarežģītiem kilometriem beidzot izbraucam uz lauku ceļa, par ko vislielākais prieks ir par vati pārtapušajām plaukstām un pirkstiem. Pirms pašas Mazsalacas benzīns beidzas Fredim un pilsētā arī man. Pieķeramies pie Renāra mugursomas lencēm un lēnām, ar otro ātrumu braucot, pēc diviem kilometriem laimīgi ieripojam benzīntankā. Juhūū!
Kopā pa trijām dienām nobraukti 430 km.
Pirmais 1836 motociklu ekspedīcijas posms ir lieliski noslēdzies.
Gatavojamies nākamajam.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv – Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
