5. diena 0
Ceļā no Lodes mums izdodas atrast un atklāt meža taku, kas izved uz P17 ceļa pie Unguriņiem. Šis ceļš slavens kā viens no Baltijas ceļa posmiem. Kartēs šī dubļainā, meža tehnikas izdangātā taka nav uzrādīta. Tā atbilst visiem enduro standartiem un ar attiecīgu tehniku ir izbraucama.
No Unguriņiem gar pašu robežu pa stigām braucam Pīkas kalna (105 m)virzienā. Kalns varētu būt augstākais kalns Ziemeļvidzemes pierobežā un varbūt pat visā Latvijā. To meklēdami, iebraucam Oliņu mājās, kur laipnā saimniece Anita labprāt izstāsta mums ceļu un aicina uz tasi kafijas.
Anita pati jaunībā bijusi aktīva motobraucēja – ar IŽ “Plaņeta” kopā aizvadīti 16 gadi. Vīrs, kurš nesen aizgājis citā saulē, bijis viens no Naukšēnu motokluba biedriem un regulāri piedalījies motokrosa sacensībās.
Anita viena pati apsaimnieko 20 hektārus aramzemes un 20 piena govis, slaucot tās ar rokām. Saimniecībā piepalīdz mazbērni, vilku sugas suns Hūberts, kurš noķēris 17 jenotus un 4 lapsas, kā arī runcis Bonis. Par dzīvi Anita nežēlojas, ir dzīvespriecīga un pārliecināta, ka katrs Latvijas laukos var atrast darbu – tikai nevajag sēdēt uz krāsns un bieži skatīties televizoru.
Pirms Pīkas kalna mūs pārsteidz spēcīgs, balta negaisa lietus, vienā mirklī izmērcējot līdz ādai. Pa pielijušo, mālaino taku lēnām uzbraucam virsotnē, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Vidzemes augstieni.
Dīvaini gan šķiet, ka puse tik, mūsuprāt, svarīgā, kultūrvēsturiskā objekta ir ciniski norakta, atstājot vien izstrādātu karjeru, kas nolemti un mēmi raugās debesīs. Kalna galā arī atrodama robežzīme vai kupica no cara laikiem ar atzīmēm.
Pa interesantu, līkumainu zemes ceļu nokļūstam Naukšēnos, kur iepazīstāmies ar vietējo vīndari Jāni, kurš pārņēmis uzņēmumu pēc tēva nāves pirms diviem gadiem un ar pārliecību raugās nākotnē. Pēdējos gados atjaunotas vecās dzirnavas un ledus pagraba ēkas, kurās izveidotas ražošanas telpas cidoniju un ābolu vīnu un sidru gatavošanai.
Naukšēnu vīna darītava tagad var lepoties ar labiem panākumiem valsts līmenī, pārņemot stafeti no alus darītavas, kas bijusi slavena līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem.
Tādus, lūk, veiksmes stāstus mēs satikām šoreiz Latvijas ziemeļu pierobežā un ceram, ka tie turpināsies!
TURPINĀJUMS SEKOS
