Uzzinām vairāk par endoprotezēšanu + indiešu dejas meistares Vijas Vētras pieredzes stāsts 0
Gadiem ejot, locītavas, tāpat kā viss cits cilvēka organismā, nolietojas. Diemžēl visai bieži kādas locītavas derīguma termiņš beidzas tad, kad cilvēkam vēl ilgs mūžs priekšā. Mokošas sāpes un kustību apjoma mazināšanās apgrūtina ierastās ikdienas gaitas vai pat padara tās neiespējamas, neļaujot izkustēties no mājokļa. Šādos gadījumos nodilusī locītava, gluži kā salūzusi detaļa, jānomaina, veicot endoprotezēšanu.
* Visbiežāk endoprotezēšana nepieciešama gūžas un ceļa locītavām, jo tām jāiztur viss ķermeņa svars un liela slodze. Retāk nepieciešama pleca, elkoņa, pēdas vai citas locītavas nomaiņa. Ļoti bieži nolietojums saistāms ar profesijas specifiku. Piemēram, elkoņu locītavas nereti nodilst mežstrādniekiem, jo, cērtot, zāģējot un cilājot kokmateriālus, tās tiek intensīvi nodarbinātas.
* Veselas locītavas virsmas klāj gluds un nedaudz elastīgs skrimslis, kas nodrošina brīvu kustību, novērš berzi un mīkstina triecienus. Pēc 45 gadu vecuma vairāk nekā 10% cilvēku pamazām attīstās deformējošā artroze jeb osteoartrīts, proti, skrimslis vietām sāk nodilt. Pirmais slimības simptoms ir sāpes kustoties. Piemēram, celis var iesmelgties, ja to stipri saliec vai palielinās slodze skrienot un lecot. Lai apsēstos un pieceltos no krēsla, nākas sev piepalīdzēt, atbalstoties pret celi ar roku.
* Ja artrozi neārstē, prognoze ir bēdīga. Slimībai progresējot, sāk nodilt arī kaulaudi, kas ir ļoti labi inervēti, tāpēc sāpes kļūst aizvien spēcīgākas. Visbiežāk locītavas virsmas nodilst nevienmērīgi, tādēļ tās deformējas, mazinās kustību apjoms. Piemēram, ja deformējošā artroze ir abiem ceļiem, kājas var izliekties X vai O veidā. Pienāk brīdis, kad cilvēks spēj pārvietoties tikai ar spieķīti vai ratiņkrēslā, smagākos gadījumos paliek piekalts gultai.
* Artrozes cēlonis var būt ilgstoša locītavas pārslodze, trauma, liekais svars, iekaisums (reimatoīdais artrīts) vai ģenētiska nosliece. Visbiežāk tā skar cilvēkus pāri pusmūžam, taču var piemeklēt arī agrāk.
* Tiklīdz parādās sāpes locītavā, vajadzētu konsultēties ar traumatologu ortopēdu. Tām, protams, var būt cits iemesls, tāpēc jāveic locītavas rentgenuzņēmums. Reizēm vajadzīga magnētiskā rezonanse vai datortomogrāfija. Ja aizdomas par deformējošo artrozi apstiprinās un ārsts prognozē, ka tuvākajā nākotnē būs nepieciešama operācija, pacients tiek uzņemts gaidīšanas rindā uz valsts apmaksātu endoprotezēšanu. Pašlaik to gaida vairāk nekā 20 000 cilvēku. Finansējums ik gadu ļauj veikt vien četrus tūkstošus operāciju, tāpēc tiem, kuri rindā iestājušies pēdējie, savu kārtu nāksies gaidīt vismaz piecus gadus.
* Endoprotezēšanu veic vien tad, ja neefektīvas izrādījušās citas metodes, kas neprasa ķirurģisku iejaukšanos. Viena no tām ir liekā svara mazināšana. Pētījumos atklāts, ka atbrīvošanās no pieciem kilogramiem sāpes mazina četrkārt un, protams, aizkavē slimības progresēšanu.
* Bojātajā locītavā var ievadīt hialuronskābi, kas to ieeļļo un mazina kaulu galu berzēšanos vienam pret otru. Zinātnieki pierādījuši, ka tā iespējams ne vien mazināt sāpes, bet arī apturēt skrimšļa dilšanu un pat veicināt tā atjaunošanos. Protams, ja slimība jau bojājusi kaulu, šo metodi izmantot ir par vēlu. Atkarībā no preparāta nepieciešamas 1–5 injekcijas, cena svārstās no 50 līdz 250 eiro par reizi. Efekts saglabājas pusgadu līdz gadu, jo hialuronskābe laika gaitā uzsūcas organismā.
* Sāpes var mazināt ar ārstniecisko vingrošanu, peldēšanu, riteņbraukšanu un distanču slēpošanu. Šīs aktivitātes nostiprina muskuļus, kas satur locītavu, tāpēc slodze uz tās virsmām kļūst mazāka. Piemēram, peldot 40 minūtes divreiz nedēļā, stāvoklis ievērojami uzlabojas jau pēc pāris mēnešiem.
* Savukārt tādi sporta veidi kā skriešana, basketbols, volejbols, vieglatlētika un kalnu slēpošana veicina deformējošās artrozes attīstību, jo ceļu un gūžu locītavas regulāri saņem triecienus. Piemēram, skrienot ceļi un gūžas ķermeņa svaru izjūt kā trīsreiz lielāku. Ja cilvēks sver 100 kilogramu, kājai atduroties pret pamatu, locītavas saņem 300 kilogramu smagu triecienu. Slodze ir nedaudz mazāka, skrienot pa mīkstu segumu, piemēram, meža takām, ar speciāliem, triecienus amortizējošiem apaviem.
* Diemžēl pacienti pie ārsta visbiežāk ierodas, kad vaina ir ielaista un vienīgais risinājums ir endoprotezēšana. Ja ir strauji progresējoša artroze, proti, kauls gada laikā nodilst par centimetru, ārstu konsilijs lemj par steidzamu operāciju. Diemžēl valsts piešķirtais finansējums to ļauj veikt tikai pēc gada vai pusotra.
Visbiežāk strauji progresējošu artrozi konstatē sievietēm pēc 55 gadu vecuma, kurām ir osteoporoze jeb trauslo kaulu slimība, taču no tās nav pasargāti arī vīrieši.
* Pacients var uzrakstīt iesniegumu, apņemoties maksāt pusi no valsts noteiktajiem endoprotezēšanas izdevumiem. Izvēloties šo ceļu, par ceļa endoprotezēšanu pacientam pašam jāmaksā ap 1150 eiro, par gūžas operāciju – ap 742 eiro, par plecu – ap 1675 eiro. Tad operācija iespējama aptuveni pusgada laikā. Ātrāk tikt pie endoprotēzes var vienīgi tad, ja sedz pilnīgi visus operācijas izdevumus.
* Operācijas laikā noņem bojāto locītavas virsmu – gan skrimsli, gan daļu kaula – un aizvieto ar endoprotēzi jeb mākslīgo locītavu. Atkarībā no dažādiem faktoriem jauno virsmu vai nu stiprina pie kaula ar speciālu medicīnisko cementu, kas desmit minūšu laikā sacietē, vai fiksē tajā mehāniski. Tā dēvēto bezcementa locītavu saķeres virsma ir nelīdzena, tāpēc kauls ar to 2–4 mēnešu laikā ļoti labi saaug.
* Agrāk endoprotēzes gatavoja no materiāliem, kuru nodilums pēc 10–15 gadiem bija tik liels, ka dažas mākslīgās locītavas daļas vajadzēja mainīt. Tagad izmanto modernus materiālus, kuri turpina kalpot arī pēc 20 gadiem. Pašlaik par izturīgāko uzskata keramiku, kas ir ārkārtīgi cieta un gluda. Bezcementa locītavas ir gatavotas galvenokārt no titāna, kura biomehāniskās īpašības ir tuvas kaula īpašībām.
* Pirms endoprotezēšanas nepieciešama vispārējā veselības stāvokļa pārbaude, lai noskaidrotu, vai nav kontrindikāciju, un, ja iespējams, tās novērstu. Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā šim nolūkam ir izveidota speciāla Pirmsoperācijas sagatavošanas nodaļa, kur veic vajadzīgos izmeklējumus un gādā par veselības stāvokļa uzlabošanu. Piemēram, operēt nav ļauts, ja ir paaugstināts cukura līmenis (diabēta slimniekiem) vai organismā ir iekaisuma perēklis (teiksim, urīnceļos vai mutes dobumā), no kura infekcija var pārceļot uz operācijas brūci. Iekaisums jāizārstē, savukārt cukura līmenis ar medikamentiem jāsamazina līdz pieļaujamajam. Sagatavošanās operācijai parasti ilgst no nedēļas līdz mēnesim.
* Dzirdēts viedoklis – solīdā vecumā no nopietnas operācijas labāk atturēties, jo pēc tās var nepamosties. Taču profesors Konstantīns Kalnbērzs tam nepiekrīt, sakot, ka viena lieta ir bioloģiskais un pavisam cita – fizioloģiskais vecums. Dažam 70 gados organisms ir labāk saglabājies un veselības problēmu mazāk nekā citam 40 gados. Ķirurgam bijuši 90 un pat 100 gadu veci pacienti, kuri veiksmīgi pārcietuši operāciju. Piemēram, ja senioram pēc kritiena ir sadragāts gūžas kakliņš, ir tikai divi varianti: vai nu riskē un veic endoprotezēšanu, vai cilvēks kļūst par gultai piekaltu, kopjamu pacientu.
* Arī tas, ka pēc operācijas pusgads jāguļ gultā, ir mīts. Patiesībā iegulēšanās ir sliktākais, kas var būt, jo atrofējas muskuļi un atsākt kustēties kļūst aizvien grūtāk. Jau nākamajā dienā pēc operācijas fizioterapeita uzraudzībā jāizpilda vingrojumi gultā. Ir sāpes, taču tās izraisa operācijas brūce, nevis locītava. Otrajā dienā, atbalstoties uz kruķiem vai pret āzīti, jāceļas kājās un jāsper pirmie soļi. Trešajā vai ceturtajā dienā, izmantojot atbalstu, jau lēnītēm jāstaigā, pašam jāmēro ceļš līdz labierīcībām. Ceturtajā vai sestajā dienā pacientu parasti izraksta no slimnīcas, un viņš turpina rehabilitāciju mājās.
* Ar kruķiem jāstaigā 4–6 nedēļas. Ja ir sēdošs darbs birojā un nav daudz jāstaigā, pie rakstāmgalda var atgriezties pēc viena vai diviem mēnešiem. Fiziska darba veicējiem var būt nepieciešami 2–3 mēneši, lai atkal varētu tikt galā ar saviem pienākumiem. Smagākos gadījumos, kad pacienta kustības ilgstoši bijušas ierobežotas, var nākties meklēt palīdzību rehabilitācijas centrā.
Pašlaik rindā uz valsts apmaksātu endoprotezēšanu gaida vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Tāpēc pie traumatologa ortopēda vajadzētu doties, tiklīdz jūtami pirmie deformējošās artrozes simptomi.
36,6 °C konsultantsKONSTANTĪNS KALNBĒRZS,traumatologs ortopēds, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, Latvijas Gūžas un ceļa locītavas endoprotezēšanas asociācijas prezidents
