Lielākoties jāārstē ķirurģiski 0
Ja endometriozes perēkļi ir lieli un izraisa nepatīkamas sajūtas, radikālākais paņēmiens ir to ķirurģiska likvidēšana. Tas nepieciešams, ja ir spēcīgas sāpes, kā arī pastāv risks, ka tā var plīst, vai ja perēklītis atrodas zem ādas un var būt gan sataustāms, gan redzams, gan sāpīgs.
Daudz sarežģītākas operācijas jāveic, ja endometrioze ieviesusies mazā iegurņa orgānos – urīnpūsli vai zarnu traktā.
Parasti operāciju mērķis ir pēc iespējas plašāk likvidēt visus atrodamos perēkļus, lai mazinātu slimības tālāku attīstību un simptomu atkārtošanās jeb recidīvu risku, tomēr praksē tas dažkārt mēdz būt ļoti komplicēti.
Vai līdzēs hormonālās zāles?
Dažos gadījumos var lietot hormonālos medikamentus, bet tie nevar pilnībā likvidēt endometriozi. Ar zālēm slimību var apturēt uz laiku. Preparātus var izmantot, lai sagatavotu pacienti pirms operācijas, novēršot recidīvu risku pēc operācijas, vai lai mazinātu nepatīkamās sajūtas, ja konkrētajā brīdī operācija nav nepieciešama vai iespējama. Kā medikamenti iedarbojas? Endometrijam atrodoties dzemdē, tas ir hormonāli aktīvs, proti, reaģē uz sievietes cikliskajiem hormoniem. Arī ārpus dzemdes esošie perēkļi ir hormonāli aktīvi. Tātad, ja vēlas šo slimību ierobežot, jāsamazina sievietes dabisko hormonu aktivitāte. To panāk ar zālēm, kuras vienlaikus iespaido perēkļu aktivitāti. Parasti gan tas nav ilgtermiņa risinājums, jo hormonālajiem preparātiem bieži vien piemīt nevēlamas blaknes – piebremzējot hormonus, sievietes organismā rodas menopauzei līdzīgi apstākļi. Jaunākās paaudzes hormonālie medikamenti rada mazāk blakņu, tos var izmantot ilgāk. Arī parastie hormonālās kontracepcijas preparāti to lietošanas periodā var paglābt no sūdzībām par sāpēm menstruāciju laikā, tomēr tie neietekmē slimības gaitu.
Nepamanīta mūža garumā
Endometriozei mēdz būt atšķirīgi vaibsti, katrai pacientei traucējumu vai problēmu spektrs, ko izraisījusi slimība, var atšķirties. Endometrioze var noritēt asimptomātiski – tā neizraisa īpašas sajūtas vai netraucē. Sieviete mierīgi dzīvo, pat nenojaušot par slimība. Tā neapgrūtina pat visa mūža garumā – nav ne sāpīgu mēnešreižu, ne grūtību ar grūtniecības iestāšanos. Dažkārt slimību konstatē nejauši – kādas citas vēdera dobuma operācijas laikā ginekologs vai ķirurgs pamana raksturīgā izskata perēklīšus uz vēderplēves vai vēdera dobuma orgāniem, un šādi gadījumi nav retums.
Cēloņus vēl pēta
Ārste Ieva Briedīte atzīst – medicīnā vēl nav gūta pilnīgi skaidra atbilde uz jautājumu, kas izraisa endometriozi “Ir vairākas teorijas, katrai no tām ir daudz zinātnisku pamatojumu un pierādījumu. Jādomā, ikvienā no tām ir pa druskai taisnības,” spriež ginekoloģe.
“Ar lielu varbūtību pirmcēlonis meklējams ģenētikā,” uzskata ārste. “Ir jābūt predispozīcijai, jo līdzīgos apstākļos vienai sievietei veidojas endometrioze, bet citai – ne. Augstāks risks saslimt ir tad, ja šī slimība bijusi kādai radiniecei – mammai, vecmāmiņai, māsai vai māsīcai.”
Ir meklēti arī endometriozi veicinoši faktori. Par tādu uzskata, piemēram, tā dēvētās retrogradās menstruācijas jeb mēnešreižu asiņu nonākšanu pa olvadiem vēdera dobumā. Tā var notikt, mēnešreižu laikā sportojot vai aktīvi mīlējoties. Tomēr šis pieņēmums nav guvis simtprocentīgu apstiprinājumu: līdzīgos apstākļos kādai sievietei asiņu šūnas pieķersies vēderplēvei un, iespējams, veicinās endometriozi, turpretī citai nekādu kaitējumu nenodarīs. Tātad asiņu nonākšana vēdera dobumā nenozīmē, ka noteikti sāksies slimība. Cita pētnieku grupa pieļauj, ka endometriozes perēkļi slimības skartajās zonās veidojas paši no sevis de novo (no sākuma – lat.) vai kļūdainas mutācijas dēļ.
Vai tad, ja sieviete domā par savu veselību un regulāri apmeklē ginekologu, ārsts spēs laikus diagnosticēt endometriozi, vai tomēr to iespējams arī nepamanīt? “Patiešām, palaist garām ir ļoti viegli, ja sievietei nav nekādu sūdzību un ir tikai sīki endometriozes perēkļi uz vēderplēves, kurus iespējams pamanīt, vienīgi veicot kādu operāciju vēdera dobumā,” atzīst Ieva Briedīte. “Parastās apskates laikā to nav iespējams diagnosticēt. Nav neviena veida, kā to redzēt vai just. Regulārajā apskatē ar ginekoloģisko izmeklēšanu un sonogrāfiju var atklāt tikai tādas endometriozes formas, kam ir vizuālas pazīmes. Piemēram, ārsts apskates brīdī var pamanīt perēklīšus uz ārējiem dzimumorgāniem, maksts sienām vai dzemdes kakla. Ultrasonogrāfiski iespējams diagnosticēt olnīcu cistas, izteikt aizdomas par adenomiozi, pamanāmu perēkļu gadījumā dažreiz var sonogrāfiski vizualizēt vai apskates laikā sataustīt lielus infiltratīvās endometriozes perēkļus aiz dzemdes.”
Izmeklēšana ar magnētisko rezonansi ļauj precīzāk aplūkot mīksto audu struktūru. Ja ir sūdzības par sāpēm vai neauglību, var mērķtiecīgi domāt par šīs diagnozes iespējamību. Bet, ja nav sūdzību vai ārēji redzamu pazīmju, diagnosticēt šo slimību ir ļoti grūti. Pat ja sievieti moka sāpes vai bažas sagādā grūtības tikt pie bērniņa, ne vienmēr var uzreiz nonākt līdz pareizajai diagnozei. Dažkārt iespējami mazi perēklīši, kas rada lielas problēmas neauglības ziņā, bet plaša vēderplēves endometrioze ilgstoši nesagādāt nekādas problēmas un tikt atklāta nejauši.
Noteikt diagnozi iespējams, aplūkojot vēdera dobuma orgānus mazinvazīvas laparaskopiskas operācijas gaitā. Tad var gūt apstiprinājumu vai noliegumu endometriozei un to vēl apstiprināt audu analīzē. Ja nepieciešams, uzreiz var ķerties pie ārstēšanas – likvidēt perēkļus, atdalīt saaugumus, izlobīt cistas.
Operācijas nepieciešamība un turpmākā taktika jāizvērtē katrā situācijā individuāli, jo slimība un tās izpausmes ļoti atšķiras.
