Enciklopēdija Latvijā ir valsts atbildība. Saruna ar Valteru Ščerbinski 0
2019. gads ir pirmais, kopš darbu interneta vidē sākusi Latvijas Nacionālā enciklopēdija. Ja skatās kvantitatīvi, nepilna gada laikā uzkrāti teju 1400 šķirkļi, kas gan nav daudz, salīdzinot ar citu valstu elektroniskajām enciklopēdijām, taču atcerēsimies, ka Latvijai nācās visu atsākt no nulles.
“Šobrīd elektroniskās enciklopēdijas pārdzīvo savu renesansi. Viltus ziņu un sagrozītas informācijas apstākļos ir ārkārtīgi svarīgi, lai pastāvētu lietpratēju radīts resurss, kam var uzticēties. Šis ir lielisks brīdis, lai enciklopēdija parādītu savu lietderību,” pārliecināts Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.
Tādas vēsmas šobrīd esot jūtamas visā Eiropā. Briselē pavisam nesen notikusi Norvēģijas nacionālās enciklopēdijas “Stora Norske Leksikon” rīkota konference – domu un viedokļu apmaiņa, uz kuru aicināti enciklopēdiju pārstāvji no visas Eiropas un Ziemeļamerikas.
Šī pasākuma ietvaros organizēta arī tikšanās ar Eiropas Parlamenta Kultūras komitejas priekšsēdētāju Sabīni Ferheijenu. Ščerbinska skatījumā, viss liecina par to, ka sadarbība starp nacionālajām enciklopēdijām Eiropas līmenī turpmāk ies plašumā un enciklopēdijas kļūs stiprākas.
Tiesa, runa ir vienīgi par elektroniskajām versijām, jo drukātie sējumi ne vienu vien noveduši līdz bankrotam un jau tiek uzskatīti par vakardienu.
Latvijas Nacionālā enciklopēdija šobrīd ir jaunākā Eiropā. Kā izskatāties uz vecāko fona?
Grīziņkalnā, no kurienes esmu nācis, lielīšanos uzskatīja par netikumu. Bet es gribētu sacīt, ka Eiropas kontekstā esam ļoti lielu darbu izdarījuši. Esam ļoti tehnoloģiski attīstīti, ērti lietošanā. Esam iekļāvuši tādas lietas, par kurām citas enciklopēdijas pat vēl nedomā – audio un video materiālu pievienošana, “Infogram” tabulas un grafiki, kas enciklopēdijās integrētas diezgan maz.
Otra lieta ir saturs – manuprāt, mums ir ļoti augsta šķirkļu kvalitāte salīdzinājumā ar citiem. Sevišķi akadēmiskajos, teorijas jautājumos. Pagaidām gan izceļamies ar to, ka mums, salīdzinot ar citiem, ir ievērojami mazāks šķirkļu skaits – 1385 (intervijas brīdī. – Red.), kamēr citās enciklopēdijās ir 100 un 200 tūkstoši.
Tas izskaidrojams ar to, ka pastāvam tikai gadu. Bet te atkal jāsaka, ka praktiski visas elektroniskās enciklopēdijas savus šķirkļus neveidoja pilnībā no jauna, tikai digitalizēja drukāto materiālu. Mēs no tā apzināti izvairījāmies. Manuprāt, mūsu enciklopēdija ir vienīgā, kur teksts veidots, domājot tieši par interneta lasītāju.
Trešā lieta, kas man dod gandarījumu, – izdevies radīt optimālu redakcijas aparātu, kas ļoti veiksmīgi uztur saikni ar zinātnisko vidi. Mūsu šķirkļiem ir vairāk nekā 450 autoru.
Mūsu lasītājs, latviešu diasporas ārzemēs pētnieks Ilgvars Veigners, pirms kāda laika norādīja, ka drukātajā enciklopēdijas “Latvija” sējumā informācija par emigrācijas vēsturi un latviešu diasporas vēsturi nav diez ko pilnīga. Ir gadījies dzirdēt arī kritiku par elektroniskās enciklopēdijas saturu – kāpēc tur trūkst vienas vai otras svarīgas lietas.
Es pilnīgi saprotu to cilvēku rūpi, kas enciklopēdijā meklē konkrētas lietas, bet tās neatrod. Diemžēl mums vēl nav daudz no tā, kam enciklopēdijā jābūt. Saturs veidojas pakāpeniski. Katras tēmas ietvaros tiek veidots prioritāšu saraksts, vispirms apgūstot lielās, svarīgākās tēmas un apakšnozares.
Nākamais solis ir veidot šķirkļus par tām lietām, kas vajadzīgas skolām un augstskolām, – literatūrā, ģeogrāfijā, matemātikā, teorijās un metodēs. Trešais lielais jautājumu loks ir Latvijas šķirkļi visdažādākajās jomās. Bet mēs ne fiziski, ne finansiāli nevaram uzreiz un visu. Mums ir 57 nozares, ir zināma kārtība, un esam redakcijā tikai septiņi cilvēki.
Sociālajos tīklos vairākkārt izskanējis, ka lietotājs ieraksta “Raimonds Pauls”, bet pretī viņam izlec tikai “Pauls fon Hindenburgs”. Šķirklis par Raimondu Paulu top. To gatavo muzikoloģe Daiga Mazvērsīte.
Arī “Rainis” šobrīd ir rediģēšanas procesā. Ar tekstiem par lielām personām un lietām nav vienkārši, jo tie ir gari un atsevišķi elementi tur var būt dažādi interpretējami. Līdz ar to, ja gribam labu rezultātu, darbs ir ilgs. Protams, ka ar laiku Nacionālajā enciklopēdijā būs atspoguļoti visi periodi un visas lietas, kas ir pietiekami nozīmīgas. Soli pa solim.
Bet kas liek domāt, ka elektroniskās enciklopēdijas šobrīd Eiropā patiešām piedzīvo renesansi?
Manuprāt, tas ir objektīvs process, jo var redzēt sakustēšanos. Es to sauktu par “jauno enciklopēdiju vilni”. Krīzes brīdis ir pārdzīvots. Daudzas enciklopēdijas, savā nodabā darbojoties, ir ļoti labi piemērojušās jaunajiem apstākļiem un atradušas veidu, kā pelnīt.
Tas taisnākais veids ir skolas, izglītības sistēma, kas šo uzticamo produktu pērk. Visi sapratuši, ka sējumi vairs “neiet” un jāpiedāvā digitāls produkts, kura saturs ir zināšanas.
Un vēl visi sapratuši, ka Eiropā visu labāk darīt kopā, ka tā var paveikt lielas lietas – koordinējot savu darbību, pamācot viens otrs, špikojot viens no otra, kas šajā gadījumā nemaz nav slikti. Ja esi tehnoloģiski labi bruņots, tas tiešām funkcionē, jo ir cilvēki, kam to vajag. Vēl pirms gadiem desmit bija citādi, jo vēl bija sapņi par drukātajiem sējumiem, uzskats, ka visu informāciju nodrošinās internets. Šobrīd situācija ir daudz skaidrāka.
Pēc kādiem principiem Eiropas valstis šobrīd vispār veido savas elektroniskās enciklopēdijas?
Zviedrijā nacionālā enciklopēdija “Nationalencyklopedin” ir privāta, finansiāli spēcīga organizācija, kas turklāt iegādājusies grūtībās nonākušo Vācijas “Brockhaus” un radījusi tam jaunus pamatus tālākai eksistencei jau kā zviedru finansētam pasākumam. Jā, Vācijā agrāk bija vēl vairākas enciklopēdijas, bet tās labu laiku vairs neeksistē.
Viena valsts iegādājas tiesības izdot enciklopēdiju otrā?
Tas ir privāts bizness. Rietumeiropas tradīcija vispār vērsta uz to, ka enciklopēdijas ir privātas. Tāda ir “Encyclopédie Universalis” Francijā, “Treccani” Itālijā vai “Encyclopaedia Britannica” Ziemeļamerikā, ko no britiem jau pasen iegādājās amerikāņi un kā redakcija atrodas Čikāgā.
“Britannica” pēc būtības jau ir globāla enciklopēdija, jo angļu valodu vairāk vai mazāk saprot visi. Viņu tirgus ir milzīgs – ap miljons unikālo lasītāju mēnesī, īpaši Indijā, Ķīnā. Līdz ar to viņi strādā stipri atšķirīgi nekā mēs. Privātās enciklopēdijās saturs pilnībā vai daļēji ir par maksu.
Modeļi ir dažādi. Sacīsim, Zviedrijā “Nationalencyklopedin” ļoti plaši pērk un izmanto skolas, taču, tiklīdz izej ārpus skolas, ja nav abonementa, iespējas tajā ieskatīties vairs nav. Arī Katalonijā ir privātā enciklopēdija, taču tā ir bezpeļņas uzņēmums, un viņus uztur dažādi privāti uzņēmumi un iestādes, kam rūp informācijas izplatīšana kataloņu valodā.
Nedaudz līdzīgi ir Norvēģijā, kur “Stora Norske Leksikon” pastāv kā atsevišķa struktūra, kurā piedalās augstskolas, Kultūras ministrija un privāti uzņēmumi, kas katrs dod daļu enciklopēdijas uzturēšanai. Gadā viņiem sanāk aptuveni divi miljoni eiro. Redakcijā viņiem strādā 12 cilvēki.
Un šajā Eiropas daļā?
Centrālajā un Ziemeļaustrumu Eiropā, Baltijā vēsturiski enciklopēdijas tomēr bijušas valsts atbalstītas iestādes. Jāņem vērā apstākli, ka runātāju skaits mūsu valodās ir neliels un enciklopēdija kā bizness nevar būt. To pierāda kaut vai bēdīgais Igaunijas enciklopēdijas TEA liktenis. Tā tika uzturēta privāti, bet šobrīd, cik saprotu, jau bankrotējusi vai tuvu tam.
Drukātie sējumi viņus vienkārši novilka uz leju. Latvijā, Lietuvā, Ukrainā, Gruzijā enciklopēdijas ir valsts atbalstītas. Horvātijā enciklopēdiju uztur valsts Leksikogrāfijas institūts, Melnkalnē enciklopēdija vēl tikai top, un viņi Eiropā būs jaunākie tūlīt pirms mums. Bosnijā un Hercegovinā tas vēl tiek apsvērts, taču viņiem trūkst līdzekļu un izskatās, ka vēl tik drīz nebūs.
Uz šī fona izņēmums ir Polija, jo tā ir milzīga valsts un var atļauties privātu enciklopēdiju, kam pietiekami liels informācijas pieprasījums. Poļiem enciklopēdiju kā blakus rūpalu uztur kāda izdevniecība, kas ar to nodarbojas jau kopš seniem laikiem.
Viņiem pie enciklopēdijas strādā tikai trīs redaktori – diezgan nenopietni regulārai satura atjaunošanai. Arī tehnoloģiski poļu interneta enciklopēdija “PWN” ir diezgan novecojusi.
Nacionālajai enciklopēdijai ir biznesa perspektīva?
Valsts finansējumam Latvijas Nacionālajai enciklopēdijai latviešu valodā alternatīvas nav un nevar būt. Varam vienīgi sapņot, ka Latvija kādā brīdī kļūs ļoti turīga un būs mecenāti, kas sapratīs, ka enciklopēdijai vajag naudu attīstībai.
Taču šobrīd pārticība nav tik liela un enciklopēdija nav tā, kas uzreiz dos taustāmu labumu. Enciklopēdijas ietekme ir ilgtermiņa.
Tā dod cilvēkiem zināšanas un līdz ar to ļauj adekvātāk rīkoties. Tāpēc tā ir lieta, kam Latvijā jābūt valsts atbildībā. Tā pati Norvēģija – viņi ir panākuši ļoti augstu enciklopēdijas popularitāti sabiedrībā ar vairāk nekā miljons unikālu lasītāju mēnesī, pie iedzīvotāju skaita seši miljoni. Tātad sestā daļa valsts vismaz reizi mēnesī ieskatās enciklopēdijā! Es domāju, ja viņi būtu mēģinājuši to taisīt privāti…
Un kāds apmeklējums ir Latvijā?
Visu laiku ir kāpjošs. 11. jūnijā, kad bija vēstures eksāmens 9. klasei, tie bija 917 unikālie apmeklētāji – skatījās gandrīz tikai vēstures šķirkļus. Iepriekšējos mēnešos pirms tam apmeklētāju bija krietni mazāk. Janvārī ap 200.
Vasarā – zem 500. Vispopulārākais bez šaubām bija šķirklis “Sēnes Latvijā”. Tad sākās skolas laiks, septembris un līkne kāpa augšup. Oktobrī esam jau pāri 2000. Nav divu domu, ka pārsvarā apmeklētāji nāk no skolām.
Sestdienās apmeklējuma līkne parasti krīt, sestdienās mūs lasa vismazāk. Vēl viena lieta, kas pieaug, ir atkārtotie apmeklētāji. Tie ir tie, kas mūsu lapā jau reiz bijuši, bet atgriežas, jo acīmredzot uzskata informāciju par labu. Tas ir svarīgs aspekts, ja runā par enciklopēdijas ilgtermiņa lomu.
Kaut simbolisku samaksu neplānojat ieviest?
Nē! Tas nestrādā. Igauņu TEA nebija liela maksa – varbūt 20–30 eiro gadā, bet vienalga. Ja cilvēks internetā “Google” kaut ko meklē pēc atslēgas vārda, piemēram “zobenvalis”, absolūtais vairākums neies sevi apgrūtināt ar reģistrēšanos. Ies tur, kur ielaiž uzreiz. Reģistrēšanās prasa laiku, bet laiks ir nauda. Mūsu uzdevums ir panākt, lai mūsu šķirkļi “Google” meklētājā kāptu uz augšu un būtu priekšplānā.
Bet vai ir drošība, ka valsts arī turpmāk pienācīgi atbalstīs Nacionālo enciklopēdiju?
Tas ir retorisks jautājums. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) sedz mūsu uzturēšanos šajā ēkā. Mums nav jāmaksā ne par telpām, ne siltumu. Zināmā mērā mēs esam LNB organiska sastāvdaļa. Šobrīd izstrādes stadijā ir likuma par LNB grozījumi, kur enciklopēdijas funkcija iekļauta bibliotēkā.
Gribas ticēt, ka lēmumu pieņēmēji labi saprot, ka, kaut kam pēkšņi apstājoties, visam iepriekš padarītajam zūd jēga. Saeimā deputāti līdz šim bijuši atsaucīgi un nekādas apšaubīšanas nav bijis.
Mēs strādājam pie tā, lai mūsu vajadzības katru gadu būtu iekļautas budžeta bāzes finansējumā un nebūtu katru reizi no jauna jāpierāda, ka mums to vajag. Lai tie vismaz 250 tūkstoši eiro gadā būtu.
Ja notiek kāda šūpošanās… Redziet, mums ir izveidotas ļoti labas attiecības ar zinātnisko vidi, kas balstās uz savstarpējo uzticēšanos un reputāciju. Viņi mums sūta materiālus, mēs maksājam honorārus. Ja parādītos tādi jautājumi, ka nebūs naudas… Tas būtu kā kāršu namiņš.
Akadēmiskā vide nav vienkārša.
Kādi rezultāti bija Nacionālās enciklopēdijas drukātajam sējumam “Latvija”? Mīnusos taču nenonācāt!
Nē, rezultāti bija lieliski! LNB izdeva 11 tūkstošu tirāžā, no kuras vēl atlicis mazāk par tūkstoti. Tas bija pilnīgi negaidīti!
