Kuri ir interesantākie Latvijas un ārzemju blogeri? 2
Tas ir ļoti individuāli un atkarīgs, par kādu tēmu ir interese. Var būt izcili uzrakstīts blogs par kāda ikdienas gaitām ar 10 lasītājiem un var būt izcils blogs par nukleāro medicīnu ar miljoniem lasītāju visā pasaulē. Pie mums pēdējos gados populārāki ir kļuvuši dažādi dzīvesveidu, stila, kulinārijas, māmiņu, fitnesa blogi, kas interesē visai plašu auditorijas loku, tomēr man vairāk patīk ļoti specifiski un šauras nišas autori, kas ar sirdi un dvēseli veido saturiski izcilu vietu, kur apmainīties ar info kaut ar pāris līdzīgi domājošiem un nemaz nealkst pēc uzmanības no malas. Ja to mērķtiecīgi dara tādēļ, ka pašam patiesi patīk un interesē, tad tas nešaubīgi aizved krietni tālāk par bloga robežām – par to esmu pārliecinājies arī pats. Pateicoties blogam, esmu iepazinies ar lieliskiem cilvēkiem, kurus bez tā nebūtu saticis, bijis vietās, par kurām bez blogošanas pat nenojaustu, un, tieši pateicoties savam copes blogam, nu jau gadu esmu kļuvis arī par rakstu autoru vienīgajam Latvijas makšķernieku žurnālam Copes Lietas.
Kādus blogus pats lasāt? Cik laika dienā veltāt blogošanai?
No Latvijas blogiem regulāri apskatos vien tos, kas saistīti ar manu hobiju – spiningošanu. Runājot par ārzemju autoriem, regulāri ieskatos pāris blogos, kas saistīti ar cilvēka prāta un uzvedības pētījumiem. Pārējos blogus lasu neregulāri – tad, kad sociālajos tīklos ieraugu kādu saistošu tēmas pieteikumu ar linku uz rakstu vai arī meklējot sev vēlamo informāciju Googlē.
Saviem blogiem laiku veltu tad, kad man ir ko teikt, un tad, kad man ir tam brīvs laiks, jo ikdiena man paiet sabiedrisko attiecību aģentūrā. Speciāli no sevis ārā neko nespiežu. Līdz ar to man nav konkrēta laika, ko tam veltu. Ir ieraksti, kas prasījuši pa dažām stundām vairākas dienas vai pat nedēļas informācijas apkopošanai, bet ir arī tādi, kas tapuši 15-20 minūtēs. Daru to tad, kad man ir iedvesma, un tā, kā es to gribu, jo blogošana man nesaistās ar sevis spīdzināšanu, lai par katru cenu no sevis kaut ko izspiestu, jo “vajag”. Manuprāt, piespiešanās ir pirmā pazīme, ka emuārs drīz kļūs ļoti, ļoti vientuļš.
