Emociju refleksijas mākslā un tekstā 0
Luīzes Pastores grāmata “Bez nosaukuma” ar mākslinieces Elīnas Brasliņas ilustrācijām ir sestais izdevums, kas pēc ilgāka laika turpina “Mākslas detektīvu” sēriju (iepriekšējās piecas grāmatas tika izdotas viena pēc otras 2015. – 2016. gadā), turpinot Teo, Pogas un viņas uzticamā pavadoņa takšeļa Komata neticamās dēkas mākslas pasaulē.
Lai gan pamatprincips, protams, visā sērijā ir nemainīgs (izvēlētā mākslas darba reprodukcija grāmatas sākumā, īsas ziņas par mākslinieku izdevuma beigās, galveno varoņu trio, iekļūšana mākslas darbā un tā autora dzīves laikā un vidē, izmeklēšanas vērtu notikumu atrašana), Luīze Pastore ik pa laikam ievieš kādu jauninājumu, kas var skart mākslas darba izvēli, tēlojuma mākslinieciskos paņēmienus, centrālo varoņu grupējumu utt.
Piemēram, ceturtajā grāmatā “Operācija “Maska”” par inspirācijas avotu izvēlēta nevis glezna, bet gan telpisks objekts – Miervalda Poļa radītais pašportrets jeb “Alter Ego” galvas mulāža, tam izvirzot arī savus spēles jeb vēstījuma uzbūves un tēlojuma noteikumus. Proti, Teo kļūst ne vien par laikmeta un mākslas darba tapšanas aculiecinieku, bet par mākslinieka otro “es”. Savukārt piektajā grāmatā “Pēdējais ķēniņš” tiek pieteikta jauna galvenā varone – Pogas jaunākā māsa, kas gan, priekšā pasakot, jaunā izdevuma “Bez nosaukuma” notikumos vairs nepiedalās.
Grāmatas “Bez nosaukuma” uzmanības centrā ir mākslinieka Marka Rotko daiļrade un, konkrētāk, tieši tāda paša nosaukuma darbs, radīts 1951. gadā. Marka Rotko specifiskajam pasaules un mākslas redzējumam pakārtota arī virkne izmaiņu ierastajā scenārijā, paverot krietni plašākas tā interpretācijas iespējas.
Pirmkārt, Poga, Teo un Komats vairs nav vienīgie izredzētie, kam lemts pārkāpt mākslas darba robežas, iekļūstot mākslinieka dzīves laukā.
Otrkārt, grāmatas sākumā ierasti nešķiramais detektīvu pāris vairs nav sabiedrotie, bet teju ienaidnieki, savstarpējas neuzticības un naida pārņemti.
Treškārt, Marka Rotko glezna atšķirībā no iepriekš aplūkotajiem darbiem vairs nepieļauj vienkāršu, buramvārdos balstītu iekāpšanu darbā, bet gan prasa iedziļināšanos sevī un savās emocijās.
Ceturtkārt – un te nu sākas būtiskākie pavērsieni – šoreiz varoņi nevis vienkārši nonāk citā laikā un telpā, gleznu izmantojot kā portālu, bet, autores skubināti, kāpj lielu soli augstāk – nokļūst pasaulē, kurā ietikt lemts vien tiem, kas “pazūd mākslinieka darbu varā” (47. lpp.).
Tā kā Marka Rotko māksla iekļaujas abstraktā ekspresionisma virzienā un tā galvenais uzdevums ir atspoguļot sarežģītas emocijas, arī mākslas detektīvi iekļūst Vietā, kas atrauta no reālā laika un telpas un kur noteicošās ir emocijas: “Vietai nav īstas vietas un nav arī nosaukuma. Tagad te izskatās šādi, pēc brīža jau citādi, atkarībā no tā… kā uz gleznu skatās. [..] Vietā viss notiek par, ap un iekš jums!” (48. lpp.)
Tādējādi, lai atrisinātu šīs sērijas detektīvuzdevumu, varoņiem ne tik daudz jāanalizē apkārt notiekošais, kā savas emocijas, kur redzamais ir tikai personisko emociju un rīcības atspulgs un reakcija apkārtējā pasaulē, turklāt tiek runāts arī par šī atspulga nereti deformēto veidolu: “Kas ĪSTENĪBĀ bija noticis? Varbūt viss bija norisinājies tikai manā galvā?” (66. lpp.)
Ja līdz šim par mākslinieciski veiksmīgāko sliecos uzskatīt sērijas trešo grāmatu “Svešinieka atnākšana”, tekstam cieši sabalsojoties ar Niklāva Strunkes gleznu “Cilvēks, kas ieiet istabā”, kur centrā izvirzās plakņu nosacītība, to savstarpējā saspēle, telpas un laika robeža nojaukšanu, tad šobrīd jāatzīst, ka šādā aspektā sestā grāmata “Bez nosaukuma” tai cieši tuvinās, gan gleznā, gan vēstījumā dominējot krāsām.
Vēl labu brīdi pirms Marka Rotko daiļrades pieteikšanas tekstā lasītājs jau tiek ievadīts vizuāli emocionālajā sprādzienā: “Tomēr KAUT KAS – kāda nomācoša sajūta, kam nezināju nosaukumu, – karājās kā negaisa mākonis starp mums. Sākumā tas spītīgi zibeņoja tieši virs galvas, tad šņācoši dzirksteļoja rokas stiepiena attālumā, pēc kāda laika tikai klusi kvēloja kā dziestošas ogles pie pamales – tālu pie apvāršņa. Dusmas bija pazudušas. No Pogas pāri nebija palikušas pat tās, un vispār – no Pogas pāri palicis nebija nekas.” (14. lpp.)
Tomēr jāatzīst, ka vietumis Marka Rotko daiļrades un varoņu emociju saspēlē vērojama neliela pārcentība, daži uzsvērumi ir tik akcentēti, ka kļūst jau lieki. Pie tādiem var minēt, piemēram, burtisko salīdzinājumu 44. lappusē (“Jutu, kā pilsētas intensīvais ritms ieplūst arī manā asinsritē, gandrīz izkliedzot sarkanu (SARKANS!, SARKANS!, SARKANS! – jutu, kā pulsē mana sirds) – nu gluži kā Rotko glezna”), kā arī vairākkārt nomācoši atkārtotais Rotko gleznu salīdzinājums ar deviņstāvu ēku nospiedošo pārākumu (27., 37. lpp.).
Luīzes Pastores darbiem kļūstot aizvien daudzdimensionālākiem, kā arī paplašinoties noslēpumā iesaistīto varoņu lokam, gribas cerēt, ka sestā nav sērijas “Mākslas detektīvi” noslēdzošā grāmata un ka arī turpmāk autore atradīs svaigus un nebijušus aspektus mākslas un teksta saspēlē.
