Monika Zīle: Emociju maldugunis 6
Cilvēks ir emocionāla būtne. Arī “Latvijas Avīzei” uzticīgie – protams. Emociju pārpilnas gan lasītāju vēstules, gan pa bezmaksas tālruni izteiktie viedokļi, gan debates avīzes pasākumu un novadu Grāmatu svētku auditorijās, kur diskusijām atvēlētais laika nogrieznis bieži izrādās par īsu. Turklāt – kas īpaši zīmīgi! – līdztekus savu ikdienas problēmu risinājumiem cilvēkiem vienmēr nopietna rūpe par Latvijas attīstību.
Negribas piekrist dažreiz dzirdētajam, ka dzīvojam bezjūtīgā patērētāju sabiedrībā, kas pārāk daudz prasa no valsts un sirgst ar patriotisma trūkumu. Ka patiesībā ir otrādi, liecina mūsu valsts gaita cauri ekonomiskās krīzes purvam. Kaut gan veiksmes stāsta apzīmējums šim ceļam izklausās pārspīlēts, tomēr nav šaubu, ka bez sabiedrības galvenajiem pienesumiem – pacietības, darbīguma, ziedošanās, izturības un cerības piedzīvot gaišāku rītdienu – valsts nebūtu izķepurojusies uz cieta pamata. Tiesa, ikviens Latvijā par to samaksājis lielāku vai mazāku cenu, bet kopsumma veido netveramu morālā kapitāla uzkrājumu. Var to saukt par kolektīvu ticību valstij, iekšēju nepieciešamību atbalstīt Latvijas pastāvēšanu vai kā citādi, bet ir jārēķinās, ka šīs nemateriālās rezerves turpmākais liktenis tagad pilnībā atkarīgs no mūsu varnešu darbībām. Gudra un tālredzīga ekonomiskā stratēģija spēj netaustāmo bagātību novirzīt reālam tautsaimniecības uzplaukumam, turpretī matu skaldīšana sīku politisko mērķu vārdā – izšķiest tādā nevērtē, ka uzkrājuma veidotājiem nolaižas rokas. To piedzīvot negribēdama, sabiedrība patlaban ar neatslābstošu interesi seko Valsts prezidenta kandidātu izvēlei. Lai arī šajā gadījumā likums ierindas elektorātam liedz ietekmēt iznākumu, cilvēki tomēr mēģina, cenšas dot savu ieguldījumu, aicinādami Saeimas deputātus balsot par, viņuprāt, valsts pirmās personas amatam piemērotāko.
Te uzrunu spektrs plašs: ir gan lakoniskas, gan izvērstas un krāšņi esejiskas. Pēdējā laikā daudzos aicinājumos izskan mudinājums deputātiem balsojumā par Valsts prezidentu klausīties savas sirdsapziņas balsī. Pirmajā brīdī šķiet – jā, sirdsapziņa tik nopietnas izvēles brīdī ir pati labākā olekts. Bet, jēdzienu rūpīgāk apsverot, mērs izskatās arvien šaubīgāks. Sirdsapziņa it kā nozīmē visaugstāko morālo kategoriju apvienojumu. Tāda “rožu rožu roze”. Taču nav pamata domāt, ka pareiza visu lietu izpratne ikvienam jau ielikta šūpulī. Priekšstatus par labo un ļauno un par to atšķirībām veido audzināšana, vide, kultūra, tuvākie līdzcilvēki un daudzi apstākļi, sadzīviskās veiksmes un klupienus ieskaitot. Pat svētie, kā liecina viņu mūža gājumu apraksti, ar šīm ietekmēm cīnījušies un nereti kļūdījušies. Manuprāt, nav otra tik staipāma jēdziena kā bieži piesauktā sirdsapziņa. Būdama brīnišķīgs zieds cilvēcisko emociju buķetē, tā var izrādīties nopietnam ceļvedim neizmantojama malduguns. Atcerēsimies kaut vai tos balsojumus, ar kuriem ikvienās vēlēšanās mandātus iegūst pēc “patīkamības” principa atbalstītie, kas vēlāk nespēj attaisnot uzticību nevienā pozīcijā…
Lietišķs un tālredzīgs, no jūtām, sajūtām un izjūtām maksimāli attālināts kandidāta personības un darbaspēju izvērtējums ir vienīgā mēraukla, ko – ļoti gribas cerēt! – Saeimas deputāti 3. jūnijā izmantos, aizpildot Valsts prezidenta vēlēšanu zīmes.
