Emocijas – vai tās gaišākās? 0
Vai Staburags jāizceļ no Daugavas? Mani pārsteidz tāds jautājums. Mani arī pārsteidz, ka Staburagu tagad piemin kā senču svētvietu, kā teiksmām apvītu tautas pieminekli.
Es atceros Staburagu kā varenu klinti skaistā ainavā straujās Daugavas krastā, pār kuru tecēja avotiņš. Atceros Staburagu ziemā kā milzu leduskalnu. Atceros, cik sirsnīgi Valdis apraksta Staburagu savos ”Staburaga bērnos”. Atceros nemierus pret Daugavas ielejas, ne tikai Staburaga, applūdināšanu. Tā bija skaista vieta kā daudzas Latvijā. Bet tagad tas viss ir zem ūdens. Ko tur vairs glābt? Tagad palikušas atmiņas kā par daudz ko, kas zudis un kapā guldīts.
Kas no ”izcelšanas” iznāktu un kā izskatītos dabā, manuprāt, vislabāk izjūt Staburaga kaimiņiene Māra Svīre, kas rakstā (”Grib izcelt Staburagu”, 26.06.2012.) šausminās par ideju radīt trīsdesmit metrus dziļu, mitru, ēnainu bedri, kurā nolaižoties varēs vērot glumu, ūdenszālēm aplipušu, apdrupušu Staburaga klinti. Jūtot aiz betona sienas ūdeni, klausoties kā dūc sūkņi, drēgnajā akā pie slapjās klints emocijas jau būs. Bet vai tās gaišākās?
Un tas par 17 miljoniem latu, ja vēl neskaita postu, ko tāds objekts tapšanas laikā nodarīs vēl palikušajai dabai apkārtnē.
Piemiņai jābūt. Tā jāsaglabā, bet saprātīgi. Te man nāk prātā Rīgas Brāļu kapi – apbedījums, nacionālais dārgums, piemineklis, kas iet bojā, jo trūkst naudas tā saglabāšanai. Te pietiktu ar daļu no tā, ko plāno jaunai Daugavas postīšanai.
Manuprāt, Staburagam pietiks, ja neaizmirsīsim kaut dziesmu par daiļo Staburadzi, kā esam aizmirsuši daudz ko sev dārgāku.
