Emocijās izdzīvot Latgali 3
Tuvojoties 2018. gadam, aizsākusies jauna programma Latvijas valsts simtgadei veltīto kultūras pasākumu jomā – Latvijas Radio kora un tā mākslinieciskā vadītāja Sigvarda Kļavas iecerētais “Latvijas gredzens”. Četros koncertuzvedumos plānots klausītājiem un skatītājiem parādīt Latvijas vēsturisko novadu identitāti un īpašo iezīmību, turklāt šim nolūkam katrreiz izvēlēta atšķirīga forma – novembrī gaidāmais “Kurzemes gredzens” tiks īstenots kā lielkoncerts “Pūt, vējiņi”, tam sekojošais “Vidzemes gredzens” – kā muzikāla izstāde “Kalns uz augšu ies”, bet noslēdzošais “Zemgales gredzens” – ar kino koncertu “Vēstures palos”. Pašā sākumā izskanēja “Latgales gredzens” – koncertizrādi “Rakstiem un skaņai”, tāpat kā pārējos uzvedumus, klātienē varēja iepazīt Latgales vēstniecībā “Gors”, Jelgavas kultūras namā, koncertzālē “Cēsis” un vēl 5. maijā – Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”. “Latgales gredzena” pirmizrāde Rēzeknē jau notikusi, savukārt es 26. aprīlī pārliecinājos, kā šo programmu uzņem Zemgales publika.
Uzreiz jāteic, ka uzņēma ļoti labi – pēc izvērstā viendaļīgā uzveduma beigām Jelgavas kultūras namā publika cēlās kājās, un tas ļauj uzskatīt, ka “Latgales gredzena” veidotāji atraduši un spējuši iedzīvināt tādu mentālo kodu, kas ir aktuāls ne tikai konkrēta reģiona ietvaros, bet arī plašākās nacionālās dimensijās. Vienlaikus var diskutēt par to, vai šī iecere bija guvusi pašu piemērotāko īstenojumu – vai tas vietām tomēr nebija pārāk vienkāršots, vai idejas autori pārlieku nebalstījās uz vispārzināmām un populārām tēmām un izteiksmes līdzekļiem un vai viens otrs akcents nevirzījās uz melodramatiska efekta pusi. Viennozīmīgu atbildi, visticamāk, nebūs iespējams rast pat pēc visu “Latvijas gredzena” programmu izskanēšanas, tādēļ tagad pirmām kārtām jāpiemin “Latgales gredzena” spilgtākās kvalitātes – spēja emocionāli uzrunāt klausītāju, prasmīgi veidota mākslinieciskā dramaturģija un konceptuāli daudzveidīgs priekšnesums, kur sava vieta atrasta ikvienam uzveduma dalībniekam.
Dalībnieku un viņiem piešķirto funkciju koncertuzvedumā tiešām bija daudz – katrs Radio kora dziedātājs vienlaikus īstenoja arī daļiņu no instrumentālās partitūras, kurā ietilpa ne tikai no 38 māla podiem konstruētais lamellofons, bet arī citi pūšamie un sitamie rīki; pats lamellofona autors Aleksandrs Maijers spēlēja Latgales muzikantu grupā, piecu teicēju vidū bija arī “Latgales gredzena” režisore Inese Mičule, bet pieciem katoļu priesteriem līdzās deklamācijām palaikam nācās ieskandināt Tibetas gongus vai pūst dūdas un trompeti. No konceptuālā skatpunkta – priekšnesumā savijās Latgales folkloras tradīciju un katoliskās identitātes izpausmes, liturģiskais teksts – ar fragmentiem no Andrīva Jūrdža “Mūžīgā kalendāra” un dzejnieces Broņislavas Martuževas balss ierakstu, visdažādākā rakstura latgaliešu tautasdziesmas – ar tradicionālajiem psalmu dziedājumiem, kopumā uzburot priekšstatu par harmonisku, daudzslāņainu un iekšēji piesātinātu pasaules ainu.
Līdzīgu iespaidu radīja arī koncertizrādes muzikālais ritējums, kura dramaturģisko veidolu bagātināja krāšņi un izteiksmīgi kontrasti – brīdī, kad šķita, ka meditācijas tūlīt būs par daudz, pēkšņi ieskanējās Latgales muzikantu ansamblis ar varen līksmiem un aizrautīgiem deju motīviem. Citkārt vispārējas jautrības vietā stājās gluži nopietna lirika, un rezultāts tad arī izvērtās emocionāli saistošs. Un šādas mākslinieciskās idejas pakāpeniskas atklāsmes gaitā “Latgales gredzena” autoriem izdevās ne tikai panākt krāsainu noskaņu miju, bet arī sasniegt dziļāku līmeni – sajūtu par metafizisku dimensiju klātesamību, par vispārcilvēcisku un vispārnozīmīgu vēstījumu. Un tas jau ir ļoti daudz.
Vēlreiz pieminot Latgales muzikantu grupu, kam koncertizrādē bija ļoti būtiska loma, patiesībā jānosauc visi tās dalībnieki – ne tikai brīnišķīgās etnomūziķes Aiga Sprindža un Kristīne Kārkle, bet arī Gunārs Igaunis, Einārs Lipskis, Jurģis Lipskis, Aleksandrs Maijers un Mārcis Lipskis. Tāpat arī vairākas no spilgtākajām uzveduma virsotnēm saistāmas ar teicēju – Ineses Mičules, Daces Strautmanes, Gundegas Krūmiņas, Kristīnes Barkovskas un Līgas Paegles – dalību. Salīdzinājumā ar šiem mūziķiem palika iespaids, ka Latvijas Radio korim doti pārāk elementāri uzdevumi, kurus viņi, protams, īstenoja meistarīgi, tomēr kaut kā pietrūka. Pieņemu, arī tādēļ, ka mūzikas aranžējumi paši par sevi bija visnotaļ vienkārši, kora harmonijās un faktūrās te būtu grūti atrast ko tādu, kas tiešām iedvesmotu – īsi sakot, Radio koris ar tādu pašu aizrautības pakāpi spētu atrisināt arī muzikāli interesantākas un sarežģītākas kompleksitātes. Iedziļinoties Latgales kultūrtelpā, noteikti varētu gūt vēl saistošākus un neordinārākus atradumus, un šai ziņā vairāk pārliecināja video mākslinieces Katrīnas Neiburgas veikums, no viņas puses radot iespēju pilnvērtīgam muzikāli vizuālam kontrapunktam. Interesanti, cik lielā mērā šīs iespējas tiks izmantotas “Kurzemes gredzenā” šogad un “Vidzemes gredzenā” un “Zemgales gredzenā” Latvijas valsts simtajā gadskārtā.
“KZ” VIEDOKLIS
Sakrālā un laicīgā saplūsmē
“Bija prieks, cik apbrīnojami ietilpīgu un precīzu stāstu par Latgali var izstāstīt ierobežotā laikā. Un cik plūdeni savijas kopā laicīgais un sakrālais, un cik dažādu pieredzi var sakausēt vienā veselumā, kurā ir gan etnomūziķu priekšnesumi, gan priesteru skandētie Svētie Raksti, gan ticējumi, gan stāstījums par latgalisku svētku svinēšanu, kuros pēc “čarkas mīkstāka šnapsta” atkal skan dziesma. Priesteru vārdos klausoties par to, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes, iedvesmojoties izlūgties no Viņa palīdzību sirdij atvērties mīlestībā, lai paštaisnība un ļaunums tur vietu neatrod, skatītājs var atcerēties un iztēlē ieraudzīt Aglonas svētkus un cilvēku pulcēšanos un rituālus citos Latgales skaistajos dievnamos. Bet tūliņ jau skatītājs tiek ievests pavisam citās emocijās, līdzi dzīvojot puisim, kuram viņa mīļā ir tālumā un kurš pošas ņemt stallī sirmo zirgu, lai jātu satikt mīļo. Latgale jaunu puišu vidū izdaudzināta kā skaisto meitu novads, bet ko darīt tai meitai, kurai daba devusi mazāk daiļuma? Arī te rodams padoms: kad meita “pavisam nesmuka”, lai iet uz mežu, atrod čūskas ādu, sadedzina un lai tos pelnus tur pie sevis. Tad puisis viņā ieskatīsies un nelaimīga meita kļūs laimīga…”
DACE KOKAREVIČA
“LATGALES GREDZENS”: KAS, KUR, KAD?
* Nākamā izrāde: 5. maijā – Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”.
* Koncertuzveduma mākslinieciskā un radošā komanda: Latvijas Radio koris, tautas muzikanti, priesteri, muzikālais vadītājs: Sigvards Kļava, videomāksliniece Katrīna Neiburga, scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš, gaismu mākslinieks Egils Kupčs un režisore Inese Mičule.
