Emocijas ir mūsu iekšējais kompass. Kā tās regulēt attiecībās ar bērniem? 0
Katra cilvēka navigācijas sistēma ir emocijas, kas ļauj orientēties dzīvē un signalizē par iespējām un draudiem. Tomēr šī sistēma komplicētajā sociālajā realitātē nav nekļūdīga. Lai tā veiksmīgi darbotos vecāku un bērnu attiecībās, veselības centra “Vivendi” klīniskā psiholoģe KRISTĪNE DŪDIŅA palīdz izprast, kā šis iekšējais kompass funkcionē un kā pieregulēt, ja tā darbībā gadās kļūme.
– Cilvēks spēj izjust plašu emociju gammu, un katrai no tām ir sava loma. Prieks parāda, kas ir labs vai vēlams, bailes un riebums signalizē, no kā vajadzētu izvairīties, bet dusmas sagatavo cīņai.
Emocijas sūta ķīmiskus signālus muskuļiem un orgāniem, kas mūs sagatavo un mudina rīcībai. Spēcīgākās emocijas var motivēt rīkoties un rosināt impulsīvas, automātiskas domas un rīcību, vēl pirms esam aptvēruši un apdomājusi situāciju. Dažubrīd tas palīdz – briesmu brīdī spēcīgas emocijas rada rīcību, kas var glābt dzīvību. Piemēram, pastaigas laikā mežā pie kājām kaut kas sakustas… Čūska! Mūs pārņem spēcīga baiļu sajūta, un mēs atlecam malā. Palūkojoties vēlreiz, izrādās, ka tas bija tikai zars, un baiļu sajūta mazinās.
– Emocijas neatšķir reālo un domu pasauli, tādēļ pirmā reakcija ir spontāna, tomēr jau tūlīt seko domas par notikušo, kas emocijas pastiprina vai slāpē. Laikam to pašu vērojam vecāku attiecībās ar bērniem?
– Esat ievērojuši, kā vecāki iepērkas kopā ar bērniem? Un kā vecāki atsakās nopirkt kārotos saldumus? Bērni piktojas, sāk kliegt, raudāt. Vecāki nevēlas pakļauties bērna prasībai, bet jūtas bezspēcīgi un dusmīgi. Viņiem prātā pazib doma: “Ko gan domās citi pircēji? Ka es esmu slikta mamma vai tētis!” Un rodas kauns, pieaug dusmas. Tomēr tad vecāki atceras, cik bieži šādas situācijas redzētas, un nodomā: “Lielākā daļa vecāku ir bijuši šādā situācijā, un mani sapratīs.” Emociju intensitāte mazinās, un vecākiem ir vieglāk pieņemt racionālu lēmumu. Apzinoties automātiskās domas, kas emocijas pastiprina vai slāpē, mēs varam apzināti pārvērtēt situāciju un tās nozīmi, tādejādi pielāgojot arī emocijas.
– Vai emociju regulēšanā ir izmantojami kādi paņēmieni?
– Visbiežāk par nepieciešamību regulēt emocijas mēs iedomājamies tikai tad, kad to intensitāte mums traucē īstenot savas vēlmes vai liek rīkoties pretēji vēlamajam. Nereti ar emociju regulāciju saprot intensīvu emociju apspiešanu, bet tā ir kā ugunsgrēka dzēšana, jo paņēmienu diapazons ir krietni plašāks. Efektīva emociju regulācija ir tad, ja spējam elastīgi izmantot dažādus paņēmienus. Jāņem vērā, ka mums ir izveidojušies arī ieradumi, kā regulējam vai reaģējam uz emocijām. Lai tos mainītu un apgūtu, ir nepieciešams laiks, treniņš un pacietība.
