25.marts: Emocionāla mazdēla saruna ar izsūtīto vectēvu, kuru viņš nekad nesatika 10
LABRĪT, MANA TAUTA!
LABRĪT, MANA RĪGA!
LABRĪT, MANA LATVIJA!
LABRĪT, VECOTĒV!
Trešās okupācijas vara pirms 68 gadiem atņēma Tev Latviju un izveda Tevi uz Sibīriju. Es vēl nebiju piedzimis… Tu biji pārdzīvojis 1940. gada 17. jūnija okupāciju, tad Baigo gadu, kurā sistemātiski un precīzi Latvijas gudrākie un spējīgākie cilvēki tika iznīcināti, Tu biji pārdzīvojis 1941. gada 14. jūniju, kurā tika izsūtīti no Latvijas uz Sibīriju vairāk kā 15 000 cilvēku. Dievs Tevi pasargāja un Tu pārdzīvoji vācu okupāciju un Otrā pasaules kara šausmas.
Tu turpināji dzīvot un strādāt arī pēckara Latvijā, zem PSRS karoga. Sakostiem zobiem, sirdī nesot sāpi par 1940. gada 17. jūnijā atņemto brīvvalsti Latviju. Tu tāds juties, jo biji brīvvalsts Latvijas patriots. Strādāji un kopi zemi, cerot, ka Latvija atkal kādreiz būs brīva. 1949. gada 25. martā Tevi un Tavu ģimeni no dzimtās zemes izrāva, ielika vienā no sešdesmit sešiem lopu vagoniem, atņēma visdārgāko mantu – brīvību.
…un tagad Tu mūža miegā dusi, tālu, svešā zemē Krievijā – Sibīrijā. Kopā ar Tevi izsūtīja no Latvijas 13 624 ģimenes, no Igaunijas 7 488 ģimenes, no Lietuvas 9 518 ģimenes. Kopā 94 779 cilvēkus – strādīgus savas zemes patriotus.
Vecotēv, es nekad neesmu dzirdējis Tavu balsi, pieskāries Tavām rokām. Tu nekad neesi noglāstījis manu galvu. Tu nekad neesi man devis padomus dzīvei. Es nekad neesmu Tevi saticis, Vecotēv! Fakti ir fakti, un nesakiet, ka tie ir nepareizi. 1949. gada 25. martā tika aizlauzts manas Rūtenbergu dzimtas koks.
Un tomēr, Vecotēv, Tava mīlestība pret Latviju, zemi un darbu turpina kūsāt manī un manos bērnos, bet mana dvēsele raud. Man sāp, ka Latvijas lauki aizaug ar krūmiem un patiesais Latvijas zemes saimnieks vairs nevar uzturēt savu ģimeni Latvijā. Man sāp, ka iedzīvotāju rīcība nesaskan ar Latvijas likumiem un 25 gadus valsts valodu mīda dubļos. Man sāp, ka Rīga un Latvija nav vienotas, un Rīgas superdārgie, smalki aprīkotie trolejbusi un autobusi brauc pa nekoptajām Rīgas ielām un Rīgas mēram par to nav kauns. Man sāp, ka sveši zābaki vēl bradā pa Latvijas pilsoņu patriotiskajām dvēselēm, turpina noliegt vēstures faktus un daļa imigrantu otrā, trešā un ceturtā paaudzē nicina valsti Latviju un slavina PSRS. Man sāp, ka mēs dzīvojam izkropļotā demokrātijā un nesakoptā vidē.
Es vēlos, lai mājās atgriežas “Latvijas gājputni”! Es vēlos, lai Rūtenbergu dzimtas koks zaļotu patiesi demokrātiskā Latvijā. Es vēlos, lai ikviens Latvijas pilsonis zinātu īsto Latvijas vēsturi, nekad nepiedzīvotu trīskāršu valsts okupāciju un 1949. gada 25. martu, netiktu politiski apdraudēts, represēts, nogalināts, pret paša gribu ievilkts karā, būtu pasargāts pret agresiju un drošs par Latvijas valsts nākotni! Es vēlos, lai mani sadzird ikviens Latvijā, Eiropā un pasaulē.
VECOTĒV, SVĒTĪ “MŪSU LATVIJU”!
Vēstules autors ir Dainis Rūtenbergs
