Māris Antonevičs: Krievijas kultūras ministra zelta un briljanta saraksts 1
“Mēs vedam uz Latviju teātri, “Jauno vilni”, “Jurmaļinu”, KVN. Tāpēc man būtu jābūt pat ne baltajā, bet zelta sarakstā. Visiem Krievijas Kultūras ministrijas un tās partneru darbiniekiem jābūt briljanta sarakstā un Rīgas lidostā jāuzņem kā VIP viesi. Tas ir mājiens Latvijas varai,” šis laikam ir spilgtākais Krievijas kultūras ministra Vladimira Medinska izteikums no viņa Rīgas apmeklējuma nedēļas nogalē.
Lai gan mūslaikos tā dēvētais “kultūrtrēģerisms” (no vācu “Kulturträger” – kultūras nesējs) šķiet kaut kas vēsturiski tāls, V. Medinskis acīmredzot tīri labi jūtas šajā tēlā. Sevis iekļaušana “zelta sarakstā” un citu privilēģiju pieminēšana drīzāk gan atgādina populāro krievu televīzijas parodiju “Naša raša”, kurā divi blēdīgi politiķi viens otru nepārtraukti uzmundrina ar apgalvojumiem: “Zelta cilvēks tu esi, Jurij Venediktovič, par sevi nemaz nerūpējies, tikai par tautu…” Protams, ka tauta bez šādām “rūpēm” labprāt iztiktu, bet kurš tad to ļaus. Tāpat arī “krievu pasaules” produkti Latvijai tiek piegādāti bez īpašas prasīšanas, vai mēs tos vēlamies vai ne.
Medinska pieminētie pasākumi gan drīzāk attiecināmi uz izklaidi, nevis kultūru. Jau tuvāk šai tēmai ir rakstnieks Valentīns Pikulis, kuram veltītās plāksnītes atklāšana it kā bijusi Krievijas amatpersonas vizītes galvenais iemesls. Ļeņingradā 1928. gadā dzimušais padomju rakstnieks V. Pikulis uz Rīgu pārcēlās 1962. gadā, un tas esot noticis vairāk sadzīvisku, nevis kādu garīgu iemeslu dēļ – dzimtajā pilsētā rakstniekam neesot izdevies tikt pie savām vēlmēm atbilstoša dzīvokļa, bet Rīgā viņam tādu piešķīra. Viņš bija ražīgs vēsturisko romānu autors, kura darbos apjūsmoti gan padomju laika, gan cariskās Krievijas impērijas varoņi. Padomju laikos tas bija pat nedaudz “slideni”, taču mūsdienās kļuvis ļoti parocīgi, jo Krievijas identitātes veidošana notiek, mēģinot sakausēt šos šķietami pretrunīgos vēstures posmus. Pikulis Krievijai izrādījies politiski aktuāls, un V. Medinskim, kurš pats iepriekš bija vairāk zināms tieši kā šādu vēsturisku lubeņu autors, varētu būt īpaši tuvs. Taču ne tikai tas.
Lai gan oficiāli Medinskis ir Krievijas kultūras ministrs, precīzāk viņu būtu dēvēt par Krievijas ideoloģijas ministru. Kultūras jomas tehniskai pārraudzīšanai Krievijā droši vien varētu atrast arī kādu labāku kandidātu, kamēr ideoloģiskais darbs prasa īpašas spējas. Bet kultūra labi noder kā instruments ideoloģisku mērķu sasniegšanai – vairāk valsts iekšienē, taču arī ārpusē. Reizēm kultūras (ideoloģijas) ministram tiek doti specuzdevumi. Piemēram, šā gada 9. maijā, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins devās simboliskā vizītē uz tikko sagrābto Krimu, V. Medinskis kopā ar citu spilgtu personāžu Krievijas politikā – Dmitriju Rogozinu – lidoja uz pašpasludināto Piedņestras republiku Moldovā, lai no turienes it kā atvestu vietējo iedzīvotāju parakstītu lūgumu pievienot šo teritoriju Krievijai. Vēlāk internetā tika izplatīta bilde, kur abi “emisāri” smaidīgi makšķerē uz laipas Dņestras upes krastā, sak, tūlīt vēl viena zivtiņa būs mūsu tīklā. Lidojums beidzās ar starptautisku skandālu, jo gan Ukraina, gan Moldova slēdza savas gaisa telpas Krievijas amatpersonu lidmašīnai, un tām Krievijā nācās atgriezties pa aplinku ceļiem, taču abi politiķi par to bija ļoti gandarīti.
Latvijas Ārlietu ministrija svētdien gan pauda satraukumu par noslēpumaino zemūdeni pie Zviedrijas krastiem, taču Medinska vizīti tepat Rīgā publiski nekomentēja.
