Emīls Jakrins par migrāciju, garo lēmumu pieņemšanas ķēdīti, bedrēm un “Rail Baltica” projektu 0
Cik patiesībā liela ir migrantu problēma un vai vairums no šeit iebraukušajiem viesstrādniekiem Latvijā apmetas uz dzīvi? Kā panākt, lai cilvēki kuri no Latvijas aizbraukuši uz citām Eiropas valstīm, atkal atgrieztos mājās? Kāpēc “Rail Baltica” projekts līdzinās caurai mucai, kurā ber naudu cik gribi, vienalga nepietiek, un kādēļ mēs pat pie nepabeigta ātrgaitas dzelzceļa varam justies samērā droši. Par šiem un citiem jautājumiem saruna ar bijušo Rīgas domes Satiksmes departamenta direktoru Emīlu Jakrinu, kurš pašvaldību vēlēšanās kandidēs no partijas “Latvija pirmajā vietā”.
Pirms kāda laika intervijā teicāt, ka par to naudu, kādu saņem šeit no Vidusāzijas iebraukušie cilvēki, neviens Eiropietis nestrādās. Vai tiešām iebraucējiem no trešajām valstīm darba devēji var maksāt tik maz, lai visi riski atmaksātos?
Pirmsšķietami tā tiešām ir. Pārsvarā Indijas izcelsmes cilvēki, kuri strādā Boltos un Woltos par to minimāli noteikto atalgojumu, kurš, ja nemaldos, ir apmēram 800 eiro mēnesī, dara to ar prieku un vēl sūta savai ģimenei naudiņu. Tikmēr ēdināšanas sektorā tāda atalgojuma sen vairs nav un neviens vietējais cilvēks par tādu naudu nav gatavs strādāt. Domāju, ka būvniecībā situācija ir tieši tāda pati.
Tomēr tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses ir labi, ka šie cilvēki atbrauc pie mums un par salīdzinoši nelielu atalgojumu ir gatavi šos darbus veikt, no otras – nav garantijas, ka pēc darba līguma beigām viņš no Latvijas tiešām aizbrauks. Ir kāds kontrolējošais mehānisms, lai noteiktu, vai cilvēks tiešām izbraucis uz savu valsti vai turpina šeit strādāt nelegāli?
Latvija, paldies Dievam, nav gala mērķis šiem austrumu cilvēkiem. Ja viņi arī mēģina kaut kādus ceļus uz nelegālu darba tirgu meklēt, tad tas ir Eiropas vidienē – Vācijā, Francijā, Itālijā, šī reģiona valstīs. Līdz ar to Latvijā saistībā ar šo lielas problēmas nav. Kas attiecības uz nelegālo nodarbinātību, tad tās ierobežošanā ir diezgan liela kārtība. Vismaz būvniecības sektorā nav novērots, ka tāda parādība masveidā eksistētu.
Attiecībā uz nodarbinātības veicināšanu zāles ir visai vienkāršas – dodam darbu mūsu pašu cilvēkiem, maksājam viņiem adekvātas algas, un nebūs nekādas vajadzības ievest šeit strādniekus no Vidusāzijas valstīm. Kāpēc šīs normālās samaksas nav?
Samaksa ir tikai viens no faktoriem. Skaidrs ir arī tas, ka dažādu Latvijas valdību pieņemto lēmumu ietekmē simtiem tūkstošu cilvēku ir aizbraukuši no mūsu brīnišķīgās zemes. Tas, ka darbaspēja trūkst gandrīz visos sektoros, diemžēl ir fakts. Mūsu visu interesēs būtu mēģināt pēc iespējas atgriezt atpakaļ tos cilvēkus, kas izvēlējušies doties darba meklējumos uz Eiropas un Skandināvijas valstīm. Tas būtu daudz pareizāks risinājums, kā mēģināt piesaistīt darbaspēku no Indijas un citiem Āzijas reģioniem.
Doma ir pareiza, bet kā to reāli izdarīt? Ir visai grūti iedomāties, ka ģimene, kura jau nostabilizējusies, teiksim, Lielbritānijā, un kurai tur ir māja un darbs, bet bērniem – dārziņi, pēkšņi sadomātu kravāt mantas un braukt atpakaļ uz Latviju. Kādi ir argumenti?
Ir tikai viens veids, kā to izdarīt. Proti, būtiski kāpināt kopējo valsts labklājību, lai radītu cilvēkos vēlmi atgriezties šeit atpakaļ un viņi varētu dzīvot tādā pat vai augstākā līmenī, kā tajās Eiropas valstīs, kur viņi šobrīd atrodas. Citas iespējas nav. Tikai ar patriotiskiem saukļiem vien maizi vai pienu neviens veikalā nenopirks.
Vēl paliek tāda lieta kā infrastruktūra – skolas un bērnudārzi. Diemžēl pēdējos gados visā Latvijā ir iezīmējusies tendence izglītības iestādes nepietiekamā bērnu skaita dēļ slēgt. Protams, paliek vēl privātās skolas un pirmsskolas izglītības iestādes, taču tās ne katram vecākam būs pa kabatai.
Tas ir komplekss jautājums, pie kā politiķiem, kuriem mēs kā nācija un sabiedrība maksājam algas, būtu intensīvi katru dienu jāstrādā un šīs problēmas jārisina.
Ja raugāmies uz Rīgu, tad problēma tā, ka cilvēki arvien vairāk pārceļas dzīvot arī ārpus pilsētas, kā rezultātā galvaspilsēta kļūst arvien tukšāka, uzturēt šo infrastruktūru proporcionāli kļūst arvien dārgāk, un nekas netiek darīts, lai Rīgas pievilcību jauno ģimeņu acīs vairotu. Tāpat netiek uzturēta rīdzinieku vēlme dzīvot pilsētā, nevis Pierīgā.
Ik pa laikam tiek runāts, ka pašvaldībai būtu jāceļ daudzdzīvokļu ēkas ar īres dzīvokļiem, kurus tad par saprātīgu samaksu varētu īrēt jaunās ģimenes vai cilvēki, kuriem to vai citu iemeslu dēļ, sava mājokļa nav.
Šis ir diskutējams jautājums. Nedomāju, ka pašvaldībai būtu jānodarbojas ar māju būvniecību. Ja ir kritiska situācija un privātais sektors ar to netiek galā, tad, protams, to var darīt. Domāju, var atrast brīnišķīgus instrumentus, kā sadarbojoties privātiem attīstītājiem un pašvaldībai, var cilvēkiem piešķirt šos dzīvokļus, nevairojot pašvaldības aparātu un dažādus birokrātiskus riskus par to, ka pašvaldība nodarbojas ar māju celtniecību. Šis droši vien nebūs pats efektīvākais veids minētā jautājuma risināšanai. Ņemot vērā ekonomikas stagnāciju, it sevišķi Rīgas pilsētā, pašvaldībai vajadzētu atbalstīt privātos investorus, tai skaitā, iespējams, ar nākotnes īrnieku nodrošināšanu.
Problēma tā, ka tas investors uzliek tādu īres cenu, ko jaunā ģimene vai cilvēks ar vidējo algu nemaz nevar atļauties. Viņi varbūt gribētu, taču, ko nevar celt, to nevar nest, un cilvēki ir spiesti pārcelties vai nu uz laukiem vai kādu citu Eiropas valsti.
Tas noteikti būtu publiskais iepirkums. Ja pašvaldībai nosacīti šāda īres maksa varētu izmaksāt 500 eiro mēnesī, tad publiskā tenderī varētu panākt šādu cenu arī privātā sektorā, netērējot līdzekļus Pilsētbūvnieka uzturēšanai.
Labi, bet kā to panākt?
Domāju, tas ir politiskās gribas jautājums.
Kā panākt, lai politiķi, kā valsts, tā pašvaldību līmenī, ieklausās sabiedrības viedoklī un ņem vērā tās intereses? Vai, citiem vārdiem, kā šo “politisko gribu” pagriezt ar seju pret cilvēkiem?
Tā ir liela Latvijas politikas problēma. Domāju, jāņem piemērs no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur liela cilvēku daļa vēlējās iet konservatīvas politikas virzienā un šobrīd tādu ir saņēmusi. Latvijā acīmredzami ir jāatkārto šis piemērs.
Jūs domājat, mums ir vajadzīgs savs “DOGE”, kas nodarbotos ar birokrātijas iztrenkāšanu?
Tai skaitā. Liela problēma Latvijā, arī pašvaldībās, ir darba grupu veidošana teju par katru jautājumu, smagnēja lēmumu pieņemšana. No lēmuma, ka jāasfaltē iela “X”, līdz fiziskai darbu norisei paiet vairāki gadi, un šie termiņi pazūd kaut kādās birokrātijas dzirnavās.
Rīga vispār ir bēdīgi slavena ar savām bedrēm un bedrītēm. Tā vietā, lai labotu un pienācīgā kārtībā uzturētu galvaspilsētas ielas, mēs būvējam jaunus veloceliņus…
Ceļu prioritātes jautājums būtu liekams daudz augstākā plauktiņā. Pilsēta proporcionāli ļoti maz naudas tērē ceļu uzturēšanai. Ja kopējais naudas apjoms budžetā ir apmēram pusotrs miljards, tad ceļu uzturēšanai tiek tērēti daži desmiti miljoni gadā. Savukārt, piemēram, Štutgarte, kura pēc izmēra ir analoģiska Rīgai, ceļiem un ielām tērē gandrīz miljardu eiro gadā. Štutgartes budžets, ja nemaldos, ir kādi septiņi miljardi eiro vai vairāk, bet šo tēriņu proporcija vienalga ir nesalīdzināma. Tiem ir jābūt nevis dažiem procentiem, bet dažiem desmitiem procentu.
Kamēr es dažus gadus vadīju Rīgas domes satiksmes departamentu, mēs īsā laikā noasfaltējām visas Rīgas galvenās ielas, sākot ar Brīvības, Valdemāra, Stabu, Dzirnavu ielām un pēc saraksta uz priekšu. Ja ir politiskā un administratīvā griba, izdarīt to var, bet jāsaprot, ka šis administratīvais slogs, ko pilsēta uzliek pati sev ar nenormāli ilgu lēmumu pieņemšanu, rezultējas tajā, ka nekas arī netiek izdarīts. Ja šobrīd Rīgas dome izdomātu, ka vēlas kaut ko izdarīt, tad paveiktā faktu mēs redzētu pēc kādiem pāris gadiem.
Kas gan tik sarežģīts ir shēmā – pieņēmām lēmumu un uzreiz arī izdarījām?
Liela problēma ir tajā lēmumu pieņemšanas ķēdē. Politiķi, protams, vienmēr var skaisti runāt un visu kaut ko apsolīt, bet, ja viņi nespēj šos lēmumus novadīt līdz saviem darbiniekiem, kas bieži vien nav tie paši talantīgākie izpildītāji, viss bremzējas un sekas mēs varam novērot uz Rīgas pilsētas ielām.
Ilglaicīgas muļļāšanās ziņā, tāpat kā nespējā ātri pieņemt lēmumus, nepārspēts laikam gan būs “Rail Baltica” projekts. Taču tas ietekmē gan visu Latviju, gan Rīgu, bet pie atbildības neviens saukts nav.
Kā atceramies, bija parlamentārās izmeklēšanas komisija, kura nosauca sarkanos vainīgos, oranžos vainīgos un dzeltenos vainīgos. Tur ir visi pēdējo gadu satiksmes ministri un valdības vadītāji pēc kārtas. Speciālistu pasaulē, kuru pārstāvēju vēl apmēram piecus gadus atpakaļ, es personīgi toreizējam satiksmes ministram Tālim Linkaitim signalizēju, ka projekta sadaļa par Centrālās stacijas un lidostas “Rīga” savienošanu tādā veidā nav iespējama, jo izmaksā astronomiskas miljardu summas, nemaz nerunājot par to, ka līdz galam nav skaidrs, kā tas ir paveicams. Toreiz speciālistu viedoklis bija, ka principā būtu jāveido viena stacija, kas atrodas lidostā. Skaidrs, ka jebkuram Latvijas iedzīvotājam, arī rīdziniekam, ja viņš ir plānojis braukt uz Tallinu vai uz Berlīni, nav nekādas vajadzības doties uz pilsētas centru, kur tāpat nav ne kur normāli atstāt mašīnu, iekāpt vai izkāpt. Daudz loģiskāka vieta ir lidosta “Rīga” kā transporta mezgls, un mēs būtu ietaupījuši vairākus miljardus eiro. Taču politiķi ļoti stingri turējās pie vēlmes, ka “Rail Baltica” jābūt Centrālai dzelzceļa stacijai, par kuru, kā mēs šobrīd labi saprotam, ir liela iespējamība, ka tā netiks darbināta nekad. Ja tomēr Centrālā dzelzceļa stacija kādreiz tiks darbināta kā galvenā “Rail Baltica” vieta Latvijā, tas notiks pēc desmitiem gadu.
Jārēķinās, ka tas “zelta pālis” Daugavā stāvēs kā piemineklis politiķu pieņemtajiem lēmumiem vēl daudzus gadus.
Kāpēc politiķi neieklausās speciālistu argumentos? Tā ir aplam saprasta sava nozīmīguma sajūta? Vai arī vēlme no visiem šiem projektiem dabūt kādu labumu arī sev vai savai partijai? Kā domājat, vai, tautas valodā runājot, “viņi visi zog” vai tomēr nezog?
Kas ir administratīvā resursa tērēšana, desmit gadu garumā, kur “Rail Baltica” administrācijai, ja nemaldos, ir izmaksāti 15 miljoni eiro? Savādāk, kā par naudas līdzekļu izšķērdēšanu, to ir grūti nosaukt. Ja tev maksā daudzus tūkstošus eiro mēnesī par rezultātu, kura nav, skaidrs, ka tā ir tīrākā izšķērdēšana.
Izskanējis, ka “Rail Baltica” lielākā problēma ir Latvijas neprasmē šādus lielus projektus vadīt. Kas būtu darāms, lai nākotnē līdzīgu projektu realizācijā mēs nekāptu uz tiem pašiem grābekļiem?
Manā skatījumā ir vairākas lietas, kas šajā konkrētajā projektā bija absurdas. Viena no tām, ka tika konkursēta visa trase vienā piegājienā, neraugoties uz to, ka šajā trasē ir vairāk kā sešdesmit projektu kopums. Līdz ar to maksimālais tenderu daudzums varētu būt līdzvērtīgs šo būvprojektu daudzumam. Daudz loģiskāk, manuprāt, būtu bijis konkursēt to apjomu, sadalot viņu ģeogrāfiski saprotamos segmentos. Proti, no Igaunijas robežas līdz Salaspilij; no Salaspils līdz Daugavas otrajai pusei tur, kur nogriežas dzelzceļš uz lidostu; tālāk no šī punkta līdz Lietuvas robežai. To sadaļu, kas savieno Salaspili ar Centrālo dzelzceļa staciju un lidostu “Rīga” atlikt uz to laiku, kad Latvija atradīs naudu.
Tagad viss tika notenderēts neesot fiziski izstrādātiem būvprojektiem, un līdz ar to tas piedāvājums, ko mēs saņēmām no Francija-Polijas kopsabiedrības ir ar ieslēgtiem miljardu vērtiem riskiem, jo neviens šobrīd nezina, vai pie Salaspils kūdras purvs būs jāizrok divus metrus vai 50 metrus. Tas viss šobrīd ir ietverts tajos miljardos, ko mēs redzam attiecīgajās cenās. Savukārt Latvijas uzņēmumi nemaz nevarēja tajā tenderī piedalīties, jo viņiem gluži vienkārši nav tādu finanšu resursu, lai iesniegtu finanšu garantijas par šiem miljardiem. Tiltu, nosacīti pāri Gaujai, māk uzbūvēt arī latviešu tiltenieki, tur nav jāpārmaksā francūžiem, lai viņi sauc uz šejieni savus speciālistus.
Mums Latvijā ir atvērtas filiāles vairākām lielām, miljardus vērtām Eiropas būvkompānijām, kuras, kā tas vidēji pasaulē šajā sektorā notiek, tērē ap 7% no
izmaksām tikai administrācijai vien. Rēķinot uz miljardu projektiem, tie ir simti miljoni, ko mēs jau startā varētu ietaupīt, ja šo darbu veiktu Latvijas būvkompānijas. Ārzemju lielie būvniecības milži reti kad atved savas būvniecības vienības uz šejieni, viņi tāpat ņem Latvijas apakšniekus un viņiem “izgriež rokas”. Mēs esam cietēji dubultā – pārmaksājam par administrāciju un vietējie strādnieki nesaņem pienācīgu atalgojumu.
“Rail Baltica” projekts pēdējā laikā arvien biežāk tiek minēts drošības kontekstā. Proti, vajadzības gadījumā pa šo ātrgaitas dzelzceļu līdz Latvijai ātri un operatīvi tiks nogādātas NATO kravas un karavīri.
Manā skatījumā šis jautājums, paldies Dievam, šobrīd jau ir atrisināts, jo “Rail Baltica” Lietuvā fiziski pieiet Polijas robežai. Līdz ar to šīs militārās tehnikas vienības Militāriem mērogiem lielie tūkstoš kilometri no Eiropas vidienes līdz Lietuvas – Polijas robežai var atvest. Tālāk veikt loģistiku var arī esošā dzelzceļa tīkla ietvaros. Tā kā šis jautājums ar mūsu lietuviešu kolēģu spēkiem ir atrisināts jau šobrīd.
