Bērnus nosargāja, bet neredzēja izaugam: Emīlijas Liepiņas Sibīrijas stāsts 5
“Mājas Viesis” ir jaunās Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronika” atbalstītāju pulkā. Filma veidota pēc rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna “Veļupes krastā” motīviem. Pirmizrādi gaidot, mēs, žurnālisti, veidojam savu hroniku – stāstus par stiprām sievām, kas izturēja Sibīrijas badu un salu un atgriezās dzimtenē.
Kad viņai lika parakstīt dokumentu, ka Sibīrijā ieradusies labprātīgi, viņa to saplēsa. Citi izsūtīto bērni mira, viņai tikai viens, četri izdzīvoja, jo bija mācīti mežā ēst lapu dzinumus, saknītes. Koldunja! – tā vietējie sauca Emīliju Liepiņu, ko izsūtīja ar vīru un pieciem bērniem. Par to LNA Latvijas Valsts arhīva virtuālajā izstādē “1941. gada 14. jūnijs Latvijas apriņķos” stāsta viņas meita DAIRA MUNCE. Devāmies uz Rencēniem, lai sastaptu Dairu un šo stiprās sievas stāstu domās pievienotu jaunās filmas “Melānijas hronika” vēstījumam.
Skaistās rozes pie Dairas Munces mājas sals vēl nav nokodis. Lielajā istabā dižojas milzīga palma (tās stādiņš reiz vests no Sočiem) un smags, skaisti veidots galds, pie tā reiz sēdējis pats Kārlis Ulmanis. Valsts prezidents viesojies Mazsalacā, un kurš gan cits viņu uzņems, ja ne aizsargu priekšnieks, vietējās pienotavas direktors Aleksandrs Liepiņš – Dairas tēvs. Vēl viens Valsts prezidents – Valdis Zatlers – redzams bildē aiz grāmatplaukta stikla. Prezidents Dairai Muncei par bibliotekāres darbu piešķīra Atzinības krusta I pakāpes goda zīmi. Kā nu ne – 47 gadi Rencēnu bibliotēkā nostrādāti un vēl arī deju kolektīvi vadīti. Daira mūs uzņem tik viesmīlīgi kā tādus prezidentus. Un sāk stāstu.
– Dzīvojām Mazsalacā pienotavas mājā, kur otrajā stāvā manam tēvam kā pienotavas direktoram bija dzīvoklis. No turienes visu Liepiņu ģimeni – tēvu, māti un mūs, piecus bērnus – Uldi (9), Ināru (8), Astru (5), mani (2,5) un četrus mēnešu veco brālīti Alvi – 1941. gada 14. jūnija naktī apbruņoti vīri aizveda vispirms uz Sniedzēnkalnu, tad kopā ar citām ģimenēm uz Valmieras vilciena staciju. Mūs sadzina lopu vagonā, tur bija ļoti, ļoti daudz cilvēku, balsu murdoņa, tumsa, vagona abos galos restoti mazi lodziņi. Reizēm pie tiem varēja pietikt un paskatīties. Redzēju telefona stabus, mežus garām skrienam, atceros vilciena riteņu klaudzoņu. To skaņu vēl tagad varu izsaukt atmiņās jebkurā brīdī.
Daugavpilī vīriešus, arī manu tēvu, nošķīra no pārējiem, jo esot neētiski vīriešiem un sievām ar bērniem braukt kopā, gan jau galā satikšoties. Tēvs mūs katru paņēma klēpī un apmīļoja. Mēs viņu vairs neredzējām, viņu nošāva Soļikamskā 1942. gada 14. jūlijā.
Uz Krasnojarskas apgabalu braucām ļoti, ļoti ilgi. Katrā pieturvietā mamma skrēja pirkt pienu mūsu mazajam brālītim. Kad nonācām galā, mammai lika parakstīt dokumentu, ka Sibīrijā ieradusies labprātīgi un apņemas divdesmit piecus gadus šo vietu nepamest. Mamma bija skolotāja, prata krievu valodu (tāpat arī franču, angļu, vācu, latīņu), izlasīja un saplēsa to papīru. Par šādu rīcību mammu ielika cietumā, mani bērnunamā, kur lielākie bērni pa to laiku palika, neatceros. Tas bija murgs. Vietējiem ļautiņiem bija iestāstīts, ka esam fašisti un mežoņi. Mammai neviens nedeva iespēju strādāt, jo viņa taču bija tautas ienaidnieks. Viņa tika smagos darbos, taigā mežu gāzt, zāģēt baļķus, ziemā Jeņisejā zāģēt ledu un likt tīklus. Apavu nebija, ko ēst nebija, pretī runāt nedrīkstēja.
Dzīvojām zemļankā (zemnīcā). Mamma gāja darbos, un mēs visu nedēļu bijām vieni paši. Mums bija hierarhija. Visi klausīja vecākajam brālim, un tad pa pakāpi uz leju. Bet aiz manis neviena nav, jo mazais brālītis nomira izvešanas gada rudenī. Kad vecākais brālis un māsa devās laukā, mani kā atslēgu atstāja zemnīcā. Bija tik ļoti bail. Pa būdas stūri tiku augšā, pieplaku pie velēnu jumta un redzēju, kā garām aizslīd daudzi, daudzi baltu ragu pāri. Katru dienu garām gāja ganāmpulks.
Divas sajūtas nevaru aizmirst – badu un aukstumu. Mamma mums bija noteikusi, lai ēdam pumpurus, zāli, saknītes, savvaļas ķiplokus, ko krievi sauca par kolba. Nebija jau tā, ka izej ārā un saplūc, ko sirds kāro. Gājām meklēt. Balandas bija garšīgas, nātres, arī usnes var ēst. Visu varētu vārīt, bet nebija miltu vai putraimu saujas, ko piemest klāt. Reizēm gājām zagt ēdamo uz cūku fermu. Cūkām sutināja turnepšus, tas ir tāds dārzenis starp kāli un bieti. Kad kolhozs novāca kartupeļus, pa mežmalīti pielavījāmies pie lauka un atradām kādu kartupeli. Tie bija puspuvuši, bet, kad uzlikām uz plīts, pacepām no vienas un otras puses, varēja ēst. Bet sasalušie kartupeļi, kad atkusa, bija sīksti. Tā bija cita garša. Brālis ar vecāko māsu mežos meklēja putnu olas, kādreiz arī izdevās atrast. Brālis cilpās ķēra burundukus, kad vairākus noķēra, vārījām. Burundukam ribas vien ir, nieres bija ēdamas. Reiz bija lieliski Ziemassvētki. Mamma bija dabūjusi piecas bietes – vienu lielu, trīs vidējas un vienu mazu. Mēs tās izcepām. Es kāri skatījos, tomēr sapratu, ka man kā mazākajai droši vien tiks mazākā biete. Klusībā lūdzos, kaut man iedotu vismaz vidējo. Un tik tiešām, mamma paņēma sev maziņo un man iedeva vidējo bieti. Cik tā bija garšīga!
Ziemās bija ļoti auksti, jo mamma drēbes pa vienai vien bija sādžā samainījusi pret kaut ko ēdamu. Vienā ziemā klepojām visi korī. Šmita un Klāna kundzes, kas dzīvoja zemnīcas lielajā istabā, to nevarēja pārdzīvot un iedeva mums šķipsniņu rupja sāls. Kad to sūkā, vienu brīdi ir miers. Kad abas kundzes kaut kur pārvietoja, mēs tikām viņu istabā, un tur bija krāsns. Mēs ar māsu gulējām krāsns mutē, jo uz krāsns visiem nebija vietas. Reiz mamma ar brāli nomušīja suni, vispirms nocirpa, no savērptās suņa vilnas mamma man vēlāk uzadīja jaciņu. To suni izcepām, apēdām pat ādu, jo atlikušo vilnu nosvilinājām. Garšīgs suns bija. Tā bija izdzīvošana. Mamma mūs noturēja pie dzīvības, tas bija brīnums. Reiz mamma brāli pēra un pati raudāja. Viņš bija sūtīts pakaļ mazam gabaliņam maizes, ko mammai deva par bluķu vilkšanu no upes, un brālis nebija nocieties un maizīti apēdis. Mamma izmācījās par baržas škiperu. Baržas brauca pa Obu un tīrīja upes gulti, ar vinčām vilka celmus ārā. Reiz mammai uz rokas uzmetās briesmīgs augonis, tad māsa Ināra kādu laiku gāja mammai palīgā. Uz baržas bija miltu maisi, no tiem varēja izkratīt kādu sauju miltu kopā ar drazām. Bijām priecīgi, nu varējām vārīt putru.
Mājās brīžam dziedājām gan “Dievs, svētī Latviju!”, gan “Līgo laiva uz ūdeņa”. Mēs zinājām, ka to nedrīkst darīt. Un, ja nu kāds nāk un tincina, kas tās par dziesmām, uzreiz jādzied: “Ļeņingrad mi ņe sdaģim, krasnuju Rossiju. Čerez more pereiģom, staņim za Rossiju” (aptuveni tulkojot no krievu val.: Ļeņingradu neatdosim, pāri jūrai pāriesim, aizstāvēsim Krieviju).
1946. gadā uzņēmīgi cilvēki no Latvijas brauca uz Sibīriju un vāca izsūtīto bērnus, lai vestu uz Latviju. Man šķiet, tas nebija valsts organizēts pasākums. Tā mēs no mammas šķīrāmies. Vispirms visus bērnus aizveda uz bērnunamu, tad gaidīja ešelonu, kas vestu uz Latviju. Manam brālim laimējās, ka nebija vēl sešpadsmit gadu, citādi viņš netiktu prom. Mamma teica, ka viņa mums sekos, tiklīdz vien varēs. Tā arī šķīrāmies. Tad vēl nezinājām, ka uz trīspadsmit gadiem.
Kad pārbraucām no Krievijas, nonācām Kuldīgas ielā bērnunamā. Un tad vectēvs mums atbrauca pakaļ un aizveda uz Burtniekiem. Bet tur tolaik visus sastūma kolhozā, gotiņu noņēma, zirdziņu noņēma. Tobrīd vectēvam bija 74 gadi. Viņš stipri kašķējās ar savu otro sievu, jo bija ļoti vīlušies. Mūsu mamma viņiem rakstīja: paņemiet, lūdzu, bērnus pie sevis, es drīz būšu mājās, bet mammu nelaida. Gadi iet, naudas nav, kaut gan viņš strādāja par naktssargu kolhoza “Cerība” govju fermā. Mēs, četri bērni, viņiem uz kakla. Vectēvs burkšķ – ko mēs esam izdarījuši!? Bet visi izaugām.
Mammu atbrīvoja 1957. gadā. Taču viņa bija piesardzīga. Mēs bijām jau izauguši, viņai līdz pensijai bija palikuši nepilni divi gadi, un tos viņa vēl palika Sibīrijā un izpelnīja pensiju. Jo skaidri zināja, ka šeit savā vecumā un ar savu biogrāfiju darbā iekārtoties nevarēs. Ja palasām Melānijas Vanagas grāmatu “Veļupes krastā”, viņai bija tieši tāpat. Lai arī Melānija bija izglītota un varētu strādāt daudzus darbus, labākajā gadījumā viņu paņēma kolhozā par gani.
Mamma atbrauca uz Latviju 1959. gada rudenī. Man, viņas jaunākajam bērnam, bija 21 gads. Biju pabeigusi Bulduru Dārzkopības tehnikumu un cerēju Rencēnu kolhozā “Zelta druva” iekopt dārzniecību. Mamma sākumā gribēja būt patstāvīga. Viens krievu virsnieks Rīgā bija viņu sarunājis par aukli. Bet tas nebija ilgu laiku, jo man piedzima pirmais dēls un mamma atnāca manu bērniņu auklēt. Viņa nodzīvoja mūsu ģimenē līdz savai nāvei 1988. gadā. Kad mamma stāstīja par izsūtījuma gadiem, mans vīrs teica, ka klausīties jau to var, bet tā tas nevar būt. Mamma stāstīja, ja pēc dienas kolhoza tīrumā pieķer, ka tavos zābakos ir iebirusi sauja graudu, par to var nošaut. Un ne vienu vien nošāva. Mans vīrs jautāja – kā tad tā var, bez tiesas? Viņš domāja, ka mammai ir tik ļoti nodarīts pāri, ka viņa savos stāstos pāršauj pār strīpu. Bet tā bija patiesība, tā bija viņas pieredze. Mamma bija ellei cauri gājusi. Bet pati lielākā netaisnība – viņa neredzēja, kā mēs izaugam. Tie bija trīspadsmit atšķirtības gadi. Ko neviens un nekas nevar atdot.
