Liāna Langa: „Karš Ukrainā nešaubīgi saasinājis to, kā mēs uztveram realitāti šodien” 0
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tikko LTV mums demonstrēja divas vietējā ražojuma filmas – seriāla “Emīlija. Latvijas preses karaliene” sesto sēriju “Nodevība” un pēc Laura Gundara scenārija tapušo režisora Jurģa Tūbeļa filmu “Drosmes diena”, veltītu latviešu politisko pretestībnieku tiesām un Gunāram Astram.
Seriālam ir četri režisori, man nav zināms, kurš veidojis sesto, manuprāt, vispārliecinošāk izstrādāto sēriju, kurā izgaismota padomju varas monstrozā brutalitāte un neizmērojamais latviešu naivums, savā vidū lolojot nodevējus, NKVD aģentus. Nomainoties varai, tie savus lolotājus un darba devējus ciniski represē un iznīcina.
Augstākās tiesas tiesnese Rudīte Vīduša tvīterī rakstīja: “Skatīties “Emīlijas” pēdējo sēriju Ukrainas kara laikā ir, mazākais, neomulīgi.” Man viņai jāpiekrīt. Vēl pavisam nesen “Panorāmā” varējām vērot žurnālista Iļjas Kozina “māksliniecisko noformējumu” sižetam par Gunāra Astras pieminekļa atklāšanu un interviju ar savulaik Ļvivas padomju propagandistu augstskolu beigušo Aleksu Dubasu, kurš ieradies no Maskavas Ostankinas TV mūs integrēt. Arī šos sižetus vērot bija neomulīgi.
Nezinu, vai daudzi to pamanīja, bet filmā “Drosmes diena” Lidija Lasmane-Doroņina ar maigu un atbrīvotu smaidu sejā pirmo reizi publiski nosauca sava nodevēja vārdu. Viņš bija Lidijas draugs un uzticamības persona. Filmā izskan arī politisko prāvu prokuroru un tiesnešu latviešu vārdi. Kā mēs – arī valstiskā līmenī – attiecamies pret šādiem cilvēkiem?
“Drosmes diena” ir oriģināli un talantīgi veidota filma ar animētiem iestarpinājumiem. Tajā sekmīgi satiekas vecākā un jaunākā paaudze, lai kopā izstāstītu stāstu par to, kādā vērtē ir brīvība un kādu cenu atsevišķi varoņi bija gatavi par to maksāt ar savu dzīvi.
Gunārs Freimanis, Jānis Vēveris, Gunārs Astra, Jānis Rožkalns, Knuts Skujenieks, Pāvils Brūvers, Lidija Lasmane-Doroņina. Viņi kopā ar Bruno Javoišu, nacionālajiem partizāniem un daudziem citiem latviešu pretestībniekiem okupācijas varai ir mūsu nācijas zelts un viedokļa līderi. Kamēr vēl varam, ieklausīsimies viņos! Saviļņojoši, ka filmā stāstnieces lomai piesaistīta aktrise Lidija Pupure, grupas “Helsinki-86” dalībnieka Konstantīna Pupura radiniece.
Karš Ukrainā nešaubīgi saasinājis to, kā mēs uztveram realitāti šodien. Melnbaltajā kara pasaulē tikuši pasteidzināti virkne iekšzemes jautājumu, kuros buksējām gadu desmitiem, tostarp arī jautājumā par monumentu Uzvaras parkā, ko tautā dēvē par okupekli. Varbūt vērts paskatīties uz to ar Gunāra Astras un Emīlijas Benjamiņas acīm? Esmu diezgan pārliecināta, ka viņi būtu gauži izbrīnīti, uzzinot, ka tas vēl joprojām atrodas parkā, un novēlētu mums beidzot saņemties un valstiskā līmenī nonākt līdz savai drosmes dienai, kad tas tiktu demontēts.
Abas filmas ir vajadzīgas mūsu sabiedrībai un sevišķi jaunākajām paaudzēm, jo tās pat nenojauš, cik dārgi maksā brīvība un sava valsts, kā arī to, kas ir un kā izskatās nodevība.
Tās skatoties, iespējams arī nonākt pie mums visiem kopā tik nepieciešamā secinājuma, ka tie ir indivīdi, kas, darbinot savu gribu un morāli, rada visai sabiedrībai vajadzīgās apziņas vertikāles. Nevis rīkojumi un pavēles no augšas.
