“Emigranti” Daugavpilī 0
Pēc ilgāka pārtraukuma pavadot Daugavpilī pāris dienu, skatoties jaunākos teātra iestudējumus, izmantojot Rotko centra dāvāto iespēju savām acīm aplūkot Marka Šagāla un XX gs. Eiropas avangardistu šedevrus un izbaudot latgaliešiem raksturīgo viesmīlību, parādījās sajūta, ka kultūras dzīve pilsētā sāk piedzīvot kaut ko līdzīgu atmodai. Lai arī Sartrs savulaik izteicās, ka kultūra nekad un neko neglābj, viņš tomēr atzina, ka cilvēks tajā projicē pats sevi un ierauga savu seju. Varbūt beidzot arī mūsu sejā sāk kaut kas mainīties?
Aizejošās sezonas jauniestudējumi Daugavpils teātrī nepārprotami liecina, ka tajā sāk atgriezties nopietni mākslinieciskie kritēriji, profesionalitāte, radošs gars un, kas ir ne mazāk svarīgi, arī publika. Vairāki iestudējumi jau ir kritikas atzinīgi novērtēti, tādēļ pievērsīšos pašam jaunākajam – Slavomira Mrožeka “Emigrantu” uzvedumam, jo tieši ar šo lugu daugavpiliešiem ir izveidojušās īpašas attiecības.
1991. gadā, kad absurda dramaturģijas pirmais vilnis pie mums tikko sāka pieņemties spēkā, lugu Daugavpilī iestudēja Nauris Klētnieks, un kopš tā laika, lai arī diskutabli, tās iestudējums šeit tiek uzskatīts par jauna teātra sākumu. Savukārt pašreizējais teātra direktors Oļegs Šapošņikovs pirmo reizi “Emigrantus” pamēģināja pielāgot savai koncepcijai (tā izcēlās ar jauna režisora tieksmi visai varmācīgi iespiest lugu sabiedrībā aktualizētas situācijas rāmjos) 2004. gadā Dailes teātrī. Toreiz tālāk par filozofiskā slāņa noplicināšanu, haotisku skatuvisko darbību un “pirksta bakstīšanu” jūtīgajā valodas problēmā izrāde netika. Pēc desmit gadiem Daugavpils teātrī režisors, saglabājot savas sākotnējās izmaiņas lugas struktūrā, vēlreiz atgriežas pie šī paša materiāla, taču šoreiz mēģina uz skatuves, cik vien cieši iespējams, pietuvoties emigrācijas cilvēciskajiem aspektiem. Ja pārbīda lugas idejisko smaguma centru, tēlu skatuvisko eksistenci balsta uz spēcīgu reālpsiholoģisku aktierspēli un sižetu uztver kā ekstremālu situāciju, kurā cilvēks parāda sevi, tad jāatzīst, ka teksts to lielā mērā arī pieļauj.
Režisoru īpaši neinteresē, kāpēc Mrožeks ir radījis lugā atainoto situāciju un kādu iemeslu dēļ divi atšķirīgi cilvēki tajā ir nonākuši. Emigrācijas fenomens šodien tik ļoti ir pārņēmis mūsu prātus, ka publikas uzmanības piesaistīšanai pietiek šo situāciju izspēlēt kā likteni jeb varas pārstāvju ciniskās politikas sekas, un Šapošņikovs to arī veiksmīgi izmanto. Lai uzsvērtu emigrācijas milzīgos apjomus, viņš abiem intelekta pretpolos novietotajiem lugas varoņiem pievieno trešo – asumus izlīdzinošo coca-colas cienītāju un tolerances sludinātāju afroamerikāni XA. Neko vairāk par apbružāto saukli – dzīvosim draudzīgi – šis Džordža Stīla tēls gan izrādē nepiedāvā, tāpēc režisora vēlme to staipīt no viena iestudējuma uz otru joprojām izskatās mazliet bērnišķīga.
Īstā situācijas traģikomika, protams, atklājas tajā, kas notiek starp lugas “oriģinālajiem” tēliem. Jaunajā iestudējumā režisors tos nepūlas aranžēt pēc sava prāta, bet samērā strikti ievēro autora remarkas un koncentrējas uz spēles psiholoģiskajiem aspektiem. Primitīvais darba rūķis XX jau sešus gadus trimdā smagi strādā, beidz kopā savu veselību un nopelnīto naudu paslepus stūķē plīša sunītī, lai kādreiz atgrieztos pie ģimenes un uzceltu sev labāko māju ciematā. Viņa taupība jau sen pāraugusi skopumā, kuru uz savas ādas izbauda arī istabas biedri, un novedusi pie suņu barības lietošanas pārtikā, jo tā ir lētāka. Mihails Samodahovs uz skatuves to visu atveido ar apbrīnojamu tēla iekšējās pasaules izjūtu, liekas, aktieris ir pilnībā iesūcis sevī visu personāža infantilo domāšanas veidu, un tas absolūti precīzi izpaužas katrā viņa replikā, katrā atbildes reakcijā un katrā neprognozējamās rīcības momentā. Naudas saplēšana un mēģinājums pakārties afektētā atklāsmes brīdī ir tik spēcīgs mūsos paslēpta “brīva cilvēka apziņas” uzplaiksnījums, kādu reti nākas redzēt uz skatuves. Lielisks aktierdarbs!
Arī Egila Viļumova iemiesošanās provocējošā intelektuāļa AA lomā ir ļoti organiska un pārliecinoša. Aktieris nevainojami saglabā sava sarežģītā teksta jēdzieniskos centrus un situācijas sasaisti ar pateikto, tomēr režisoriskajā konceptā šī loma paliek nedaudz izplūdusi. Atņemot tēlam it kā neatbilstīgo disidentismu kā emigrēšanas iemeslu, notiek pārbīde AA rīcības motivācijā, kas padara neskaidru viņa atrašanos šajā kompānijā. Cēloņa vietā izspēlēt solīto pētījumu par “cilvēkā mītošo ideālo vergu” izrādē īsti neizdodas, jo režisors faktiski fokusējas tikai uz status quo ar iespējami aptverošāku un emocionāli iedarbīgāku cilvēka pašizjūtu izpēti šajā nomācošajā situācijā.
Vienkāršoto skatījumu šoreiz pilnībā kompensē labi niansēta un piesātināta reālpsiholoģiskā spēle, kurai abi aktieri atdodas ar Daugavpilī sen neredzētu intensitāti. Iespaids, kuru tā dāvā ar savām traģiskajām un komiskajām cilvēka rīcības izpausmēm, ir gana spilgts, lai katram skatītājam kaut uz brīdi ļautu ieslīgt pārdomās par to absurdo situāciju, kuru savās “Eiropas mājās” mēs pašlaik tik cītīgi kultivējam.
Vērtējums
Režija – 4
Aktierspēle – 4
Scenogrāfija – 4
Maksimālais vērtējums – 5
Uzziņa
Iestudējums “Emigranti” Daugavpils teātrī
Lugas centrā – bēgšanas un emigrācijas pieredze, ko izstāsta trīs aktieri – krievs, latvietis un tumšādainais amerikānis.
Režisors: Oļegs Šapošņikovs, kostīmu mākslinieks Egils Viļumovs, gaismu mākslinieks Sergejs Vasiļjevs.
Lomās: Mihails Samodahovs, Egils Viļumovs, Džordžs R. Stīls.
