Lasot grāmatā citētos politiķu izteikumus, atcerējos sarunu ar mūzikas skolotāju, kura savulaik par bijušā premjera runām televīzijā sacīja, ka tajās mudž tik daudzi nesaprotami vārdi, ka galīgi netop skaidrs, ko politiķis vēlējies pateikt. 6
No vienas puses, politiķim kā vēlētai personai ir svarīgi, lai viņu saprastu pēc iespējas plašāks sabiedrības loks. Bet, no otras puses, politiķis ir elitāras profesijas pārstāvis, un šis statuss nozīmē piederību noslēgtam lokam. Vienalga, vai to atzīst skaļi vai patur zemapziņā, politiķi ir ieinteresēti saglabāt savu varu un neļaut šajā lokā ienākt jauniem cilvēkiem. Skolēniem stāstīju arī, ka ir tādas noslēgtas ļaužu kopienas, kuras veidojas pēc diezgan līdzīgiem principiem, un ir līdzīgi iemesli, kāpēc tās veido savu valodu. Šīs grupas ir – cietumnieki, bandīti, skolēni, studenti un politiķi. Ir vēl arī profesionālās grupas – ārsti, mūziķi –, kas lieto savu žargonu, taču tas ir profesionālais žargons. Savukārt cietumniekiem, skolēniem un politiķiem kopīgs ir tas, ka viņiem ir svarīgi ar pāris vārdiem saprasties savā starpā un, lietojot šos vārdus, atpazīt, atšķirt savējo no svešā, piemēram, atpazīt, vai tas ir profāns, kurš nav bijis Briselē. Cietumnieku gadījumā – vai jauniņais kamerā nav policijas iesūtīts ziņotājs. Skolēniem svarīgi, lai viņu frāzes nesaprastu skolotāji, cietumniekiem – lai nesaprastu apsargi. Savukārt politiķim savtīgais, egoistiskais motīvs ir paslēpties aiz noteikta žargona. Ja viņš runās ar žurnālistiem saprotamā valodā, iespējams, žurnālists arī sapratīs, ka tas politiķis neko nezina vai nedara. Savukārt, ja pratīs izteikties noslēpumainām, garām frāzēm, žurnālists var to “norīt” un secināt, ka patiešām kaut kas tiek darīts, risināts, aktualizēts.
“Vai anglicismi ir kļuvuši tikpat slikti kā savulaik bija rusicismi?” jūs nesenā diskusijā jautājāt literātiem, tulkotājiem un skolotājiem. Tas interesē arī “LA” lasītājus.
Ir dažādi mehānismi vai spraugas, pa kurām latviešu valodā ienāk citvalodu vārdi. Atkarībā no situācijas dažādas ir metodes, kā mēs šos vārdus adaptējam. Daļu vārdu aizgūstam kā lamuvārdus tāpēc, ka mūsu valodā pietrūkst ķengu vārdu. Tā esam aizņēmušies daudzus krievu lamuvārdus. Pavisam cita lieta ir termini. Jau divdesmit gadus ienāk jaunas interneta tehnoloģijas, un mēs mehāniski pārcēlām vai latviskojām kādus terminus – printeri, disketes, faili utt. Kompaktdiskam terminologi ieteica latvisko apzīmējumu – “blīvripa”.
Tas šķiet tikpat neiedzīvojies vārds kā savulaik ķiveres vietā ieteiktā “ciešcepure”…
Ar formālām metodēm nevaram pagūt valodu atjaunot tik ātri, kā mūsdienās situācija prasa. Nākas vērot, kas notiek dabiskā kārtā. Jauno tehnoloģiju – interneta, jauno televīziju – dēļ cilvēki skatās daudz vairāk seriālu un citādu filmēto materiālu nekā agrāk. Seriālu valodas, tur atainotā dzīvesveida ietekme uz cilvēka domāšanu ir ļoti spēcīga. Jaunieši skatās seriālus angliski, redz emocijas un attiecības, zina to apzīmējumus angliski un sarunās lieto tos. Globālajā pasaulē daudz vērības velta iecietības, politkorektuma tēmām. Arī tur rodas jauni termini, kas mums pēkšņi vienā brīdī ir vajadzīgi, bet mūsu valodā tādu nav un trūkstošo ātri aizvietojam ar kādu anglicismu.
Pētot gan rusicismus, gan anglicismus, gan ģermānismus, iedziļinoties to etimoloģijā un uzbūvē, varam pamanīt, ka tur ir daudz kopīgo indoeiropiešu sakņu. Ir vairākas valodnieku teorijas, arī tādas, kas Latvijā gan nav īpaši populāras, par to, ka baltu un slāvu valodām ir bijusi viena kopīga pirmvaloda. Interesanti ir vērot, kā vārdi, kas tiek aizgūti tagad – acīmredzami rusicismi vai anglicismi –, satur kādas saknes vai sastāvdaļas, kas ir izsenis latviešu valodā zināmas un piemītošas.
Pārņemot vārdus, mēs bieži sākam tos lietot citā nozīmē. Piemēram, “konsekvence”. Angliski ar konsekvencēm saprata pirmām kārtām “sekas”, latviski “cilvēks rīkojas konsekventi” nozīmē, ka viņš nemaina savu nostāju, nesvārstās.
