Traģēdija vecticībnieku sādžā Latgalē, kas izmainīja cilvēku dzīves 3
Gleznainais rudens iekrāsojis Daugavpils novada Naujenes pagasta vecticībnieku sādžu Vecpili, kas atrodas dabas parkā “Daugavas loki”. Bet kādā no padsmit sādžas mājām valda depresija un nomāktība.
Saimniece Monika (šis un pārējie traģēdijā iesaistītie vārdi mainīti) man teic, ka šobrīd nav spējīga domāt gandrīz ne par ko citu kā par 2016. gada 6. jūnijā notikušo. Šī diena, kad par kaimiņa, 56 gadus vecā Leonīda slepkavību tika arestēts viņas vīrs, 44 gadus vecais Arvīds, uz mūžu paliks Monikas dzīvē ierakstīta.
Kaut arī vēl notiek izmeklēšana un ekspertīzes, tai skaitā par to, kas īsti bijis pistolei līdzīgais priekšmets, ar ko Arvīds draudējis trešajam – notikuma lieciniekam Tomam, Valsts policijas Daugavpils iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Jurijs Saulevičs norāda, ka lieta ir atklāta, aizdomās turamais, kurš sākumā gan liedzies, tomēr ir atzinies nodarītajā. Jau šogad lieta tikšot nodota prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai.
“Notika dzeršana, kas pārauga konfliktā un vardarbībā. Viss beidzās ar cilvēka nāvi, kas iestājusies no miesas bojājumiem. Dzert vajag mazāk vai vispār nedrīkst, ja ir tieksme uz vardarbību! Konfliktā iesaistītie nebija nolaidušies cilvēki, abiem normālas mājas. Arvīds – interesants, daudzas jomas pārzinošs cilvēks, tiesa, bijis sodīts par braukšanu dzērumā, dokumentu viltošanu,” saka J. Saulevičs.
Monika, kas strādā kādā Daugavpils skolā par sporta skolotāju, savu vīru mēģina saprast, kāpēc viņš gājis pāri laukam pie kilometru attālā kaimiņa dzert. Septiņus gadus rūpējies par sievastēvu, I grupas invalīdu (nomira nedēļu pēc slepkavības), burtiski viņu uz rokām nēsājot. Rūpējās par jaunāko atvasīti, kas tagad ir trīs gadus veca.
“Vīrs jau pie Leonīda negāja bieži, bet, saprotiet, visu laiku pa mājām, rūpējoties par invalīdu un bērniņu, vīrietim nav viegli, arī mugura bija sabeigta no tēva cilāšanas. Norāvās ik pa laikam. Tā Leonīda māja man nekad nav patikusi. Visi runāja, ka tur ir “pritons” – vieta, kur dzer. To zināja arī pagastā, bet neviens no kaimiņiem jau nesūdzējās. A ko mēs desmit gadus kā ienācēji šeit varējam pasākt? Kad bērns nāca no skolas un kaimiņa suns viņam uzbruka, vīrs gāja skaidroties, tad riktīgi dabūja pretim. Nav mums te viegli iedzīvoties, un tagad vēl šī traģēdija,” stāsta Monika, kura novērojusi, ka pie Leonīda bieži braukusi ātrā palīdzība. Vīrietim savulaik bijusi sirds operācija, ielikts sirds stimulators, taču tas viņam netraucējis dzert un tāpēc bieži palicis slikti, stāsta Monika.
“Viens knipis Leonīdam varēja būt liktenīgs. Es nezinu, par ko viņi sakāvās. Cik zinu, tas noticis ap diviem dienā. Četros vēl Leonīds bijis dzīvs, bet vienpadsmitos vakarā mūsu mājās iebruka policijas specvienība maskās un visus nolika gar zemi. Tas bija tāds šoks…” atceras Monika, kura ir neizpratnē par konflikta liecinieku Tomu, kurš pēc Arvīda aiziešanas, redzot, ka Leonīdam, kurš dzīvojis viens, ir slikti, nav viņam palīdzējis un izsaucis ārstus. Par vīra pistoli sieva gan neko nezinot.
Arvīds visu šo laiku atrodas cietumā, kur varot arī strādāt (nesaņemot algu). Advokāte gan sakot, ka uz maigu sodu izredžu tikpat kā neesot – draud krimināllikuma 116. pants, kas par slepkavību paredz no pieciem līdz divdesmit gadiem cietuma.
“Notikušo vairs nevar mainīt. Cilvēku no kapa neuzcels. Cietuma gadi būs ilgi, būs grūti, bet sagaidīsim,” ar asarām acīs saka Monika. Abiem ar vīru viņai ir trīs kopīgi bērni, un viņa atklāj, ka pie sevis pieņēmusi ceturto – vīra atvasi no citas sievietes.
“Naujenes pagastā ir 6000 iedzīvotāju, un es nevaru zināt, kas notiek katrā mājā. Par Leonīdu sūdzību nebija. Cik viņu atceros vēl no kolhoza laikiem, viņš bija kluss un mierīgs un ne ar ko īpašu neizcēlās. Pēdējā laikā nestrādāja, ar sievu bija pašķīries. Arvīdu manīju biežāk, diemžēl arī dzērumā. Ļoti emocionāls. Tai pašā laikā palīdzēja skolai, audzināja un rūpējās par bērniem. Bet vīrs spēka gados dzīvojās pa mājām… Domāju, ka varēja atrast cilvēku, kas rūpējas par sirmgalvi, un pats meklēt algotu darbu – mēs būtu palīdzējuši, ja ģimene būtu vērsusies sociālā dienestā. Un par dzeršanu skaidrs: ja nevari sevi kontrolēt, tad nedzer,” tā situāciju no savām pozīcijām redz Naujenes pagasta pārvaldes vadītāja Ināra Miglāne.
