Latviešu sievietēm ir iekalts, ka seksuālai un „sliktai” būt ir slikti. Sievietei gribēt ir slikti. Grib tikai „maukas”. Paija ir slikta un Maija ir laba. Latviešu sieviete savu seksualitāti pat apjaust nedrīkst. 0
Kas būs, ja izrādīsies, ka viņai patīk grupveida aktivitātes, anālais sekss, ka viņa patiesībā ir poligāma utt. No kauna tad būs zemē jāielien. Citur tādas nomētā ar akmeņiem.
Latvietei ir jāiet uz Daugaviņu māmuliņu… Tādus failus no galvas labāk ir izdzēst.
Vēl latviešu sievietēm bērni ir viņu krusts. Tāpēc jābūt mātei – mūžīgajai mātei. Ļoti bieži latvietēm pilnīgi pazūd seksuālās vēlmes drīz pēc dzemdībām. Un ja sekss arī ir, tas vairs nav patīkams. Tas viss ir no tās pašas sērijas… ESMU MĀTE! Un latviešu māte nedrīkst būt mauka un nedrīkst gribēt priekam.
Latviešu sievietes bēg no savas seksualitātes mātes lomā. Un bēg caur rūgtumu pret vīru, kura emocionālo briedumu kontrolē māte. Un latviešu sieviete pati kļūs par tādu pašu māti, kas kontrolēs savu bērnu iekšējo emocionālo pasauli.
Dzīves rūgtums ir latviešu SIEVIETES ALGA par savas sievišķības un seksualitātes noliegumu.
Alkoholisms un citas atkarības, slimības un nāve savas mātes (dzīvas vai mirušas) zobainās vagīnas apskāvienos ir latvieša VĪRIEŠA ALGA par savām bailēm no savas emocionalitātes.
Un mīlas trijstūris ir tikai ātrākais ceļš uz galamērķi, kas saucas posts.
Lūk, īsumā darbojošos personāžu ZEMAPZINĀTIE funktieri (kontrakti) latviešu emocionālajā MATRIARHĀTĀ:
Mātes zemapzinātie kontrakti: es negribu būt seksuāla sieviete, es gribu būt MĀTE.
Mans dēls ir MANS vīrietis un es esmu viņa sieviete un ja tā – es nedrīkstu būt seksuāla, es nedrīkstu būt sieviete. Es drīkstu būt māte.
Es zinu, kā dēlam pierādīt, ka es esmu viņa mūža sieviete. Es kontrolēšu viņa emocionalitāti. Man ir vajadzīga bērnu emocionalitāte, jo es taču esmu māte, nevis sieviete. Man nav vajadzīga manas pašas emocionalitāte un mana vīra emocionalitāte.
Ja es būšu emocionāla un laimīga, es nodošu savu māti. Man ir jābūt NELAIMĪGĀKAI par manu māti un dzīvē jāstrebj lielāks rūgtums…
!Vīrieša neapzinātie kontrakti: es NEDRĪKSTU emocionāli pieaugt.
Ja es emocionāli pieaugšu, es mīlēšu. Ja es PATIESI mīlēšu, tad es mīlēšu citu sievieti, nevis savu māti. Ja es mīlēšu citu sievieti, es savu māti nodošu. Es nedrīkstu nodot savu māti – es nedrīkstu emocionāli pieaugt un pieņemt savus nobriedušos lēmumus. Es būšu VAINĪGS PAR MĀTES NODOŠANU.
Man ir jāpaliek MAZAM.
Ja es emocionāli pieaugšu, man būs jāakceptē tas, ka esmu emocionāls. Bet vai tad es tādā gadījumā palikšu par vīrieti? Ko es raudāšu kā tāda bāba vai zilais? Es labāk nodzeršos, nolaidīšu visu pa grunti spēļu automātos, glābšos reliģijā vai slimošu. Es skatos hokeju… un psiholoģija ir sieviešu un zilo padarīšana. Es nedomāšu UN NEKAD PA ĪSTAM NEVIENU SIEVIETI NEMĪLĒŠU, tā es neapbēdināšu savu mammu…
Sievas neapzinātie kontrakti: es gribu bērnus un gribu mierīgu dzīvi. Es gribu, lai man nekas nav jādara savas sievišķības attīstīšanā. Es dzemdēšu bērnus un tad man nekas nebūs jādara, tad es būšu māte. Man būs bērni, kurus es nelaidīšu vaļā. Tā būs mana stabilitāte. Ar vīru vai bez vīra, tas man ir vienalga.
Es gribu vīru, bet viņu arī negribu. Es uzņemšos par viņu rūpes. Tā es viņu noturēšu bērna līmenī. Es vākšu viņu ārā no visiem grāvjiem un man būs mana alga – mans rūgtums (Kristīne un Edgars).
Es negribu sev blakām stabilu un nobriedušu vīrieti, man no viņa ir bail. Man ir pretīga dzīve ar emocionāli nobriedušu vīrieti, jo es neieredzu savu seksualitāti. Es neesmu sieviete, es neesmu sieva.
ES ESMU MĀTE ARĪ SAVAM VĪRAM un tāpēc es par viņu rūpēšos. Es ļauju viņam ar mani pārgulēt, kad viņš ir piedzēries, jo tās arī ir rūpes. Pretīgas rūpes, bet man ir mana alga. MANS RŪGTUMS UN ES BŪŠU NELAIMĪGĀKA PAR SAVU MĀTI, tā es mammu iepriecināšu…
Mīļākās neapzinātie kontrakti: es gribu ģimeni, bet es negribu ģimeni. Es gribu attiecības, bet es negribu attiecības, jo tādas man ir bijušas. Es esmu seksuāla un es esmu slikta. Es esmu tik slikta, ka ar mani nedrīkst veidot īstas attiecības. Ja jau es esmu tāda slikta, tad es būšu slikta. Es gānīšos uz viņa sievu. Es slaukšu to vīrieti. Es paņemšu no viņa visu, jo es negribu ģimeni.
Man ir sevi jāattaisno savās acīs. Es melošu sev, ka es to vīrieti gribu. Es viņam pateikšu, ka viņa sieva ir slikta. Es viņam teikšu, ka es gribu viņu precēt. Kad viņš gribēs mani precēt, es viņu pametīšu un atradīšu citu, jo es esmu slikta.
Es parādīšu savai mātei, cik es esmu slikta. Varbūt mans tētis to arī redzēs, pat ja viņš ir miris. Varbūt tētis mani beidzot atkal ieraudzīs. Tētis labs, es gribu precēt tēti, bet es nevaru. Tētis mani neprec, jo es esmu slikta. Un ja es esmu slikta tētim, es vīriešus neieredzēšu un viņus ļoti gribēšu.
Es negribēšu ģimeni. Es vīriešus izmantošu, jo viņi izmantos mani. Es būšu sliktāka par savu mammu, tad mana mamma būs laba. Es gribu, lai mana mamma ir laba. Es gribu labu mammu…
Kā jau minēju iepriekš, šajā situācijā vainīgo nav, lai arī mīlas trijstūri vienmēr pavada VAINOŠANA ar dažnedažāda veida nosodījumiem. Publiskiem, mazāk publiskiem, ar apelēšanu pie sirdsapziņas un Dieva, vai – bez.
Sakrīt traumas un cilvēki tiek ierauti sāpīgos virpuļos. Tajos tiek patērēts laiks. Daudz laika. Cilvēki mēģina izrauties no trijstūru valgiem. Viņi sev apzvēr, ka nekad vairs netiksies un pēc divām dienām saprot, ka tik ļoti velk, ka nav iespējams tam pretoties. Un atkal jūtas vainīgi, iztukšoti, jo ir tikušies. Mīlas trijstūra enerģija ir ārkārtīgi noturīga. Šajā elles katlā cilvēki var vārīties daudzus gadus un labi, ja var tikt ārā ar nosacīti veselu ādu.
Šajā slimā matriarhāta shēmā iestājas nosacīts līdzsvars: ir divi sliktie (vīrs un mīļākā) un divi labie (sieva un vīrene). Dažkārt vīrenes vietā sieva piesaista bērnus, tiem paskaidrojot, cik tēvs viņiem slikts. Tas iedod grotesku stabilitāti visai šai groteskajai situācijai.
Mīlas trijstūris var atrisināties labvēlīgi un nelabvēlīgi. Pats par sevi mīlas trijstūris NELABVĒLĪGI atrisinās tad, kad šajā sistēmā ir izlietota visa emocionālā enerģija un katrs dabū savu: māte iegūst dēlu, dēls iegūst māti (emocionāls incests ar reāla incesta elementiem), sieva ir pietiekami rūgta, lai pilnīgi izslēgtu sevi kā seksuālu sievieti un kļūst par nākamo incestuālo māti. Mīļākā saprot, ka laimīga viņa nebūs nekad (nekad tēti neapprecēs) un par to atriebjas vīriešiem un sievietēm. Viņa iemīlas arvien nākamajos neiegūstamajos (vēlams precētos) vīriešos.
Labvēlīgi mīlas trijstūris atrisinās, kad vīrietis spēj pateikt mātei to, ka viņa nav un nebūs viņa mūža sieviete un ka viņa ģimene ir viņa sieva un viņa bērni. Un viņš ir gatavs, ka māte var aiz dusmām un bēdām pat nomirt. Un māte tad var atkal kļūt par sievieti, nevis tikai māti. Un sieva spēj atbrīvoties no rūgtuma un atgūt savu seksualitāti un sievišķību. Un var atlaist mīļāko no mīļākās lomas pildīšanas un atzīt, ka mīļākā ir cilvēks, kas ir pelnījis laimi. Atzīt, nevis piedot. Šeit piedot nav ko, JO NEVIENS TE NAV VAINĪGS. Un mīļākā tad var nolikt savu liktenīgās sievietes vainagu un izkāpt no šī burvju loka.
Mīlestības trijstūrī praktiski nav mīlestības. Nevienam. Ne mātei uz dēlu, ne dēlam uz māti, ne mīļākajai uz vīrieti, nedz vīrietim uz mīļāko. Vīrs varbūt mīl sievu un sieva varbūt mīl vīru, bet kamēr par jūtām nerunā, tikmēr to uzzināt nav iespējams.
Izeja no trijstūra ir tikai viena – DARBS AR SAVU IEKŠPASAULI. Visi zvēresti sev un citiem, kaunināšanas, vainošanas, buršanās, vizītes pie astrologiem, zīlniekiem, pārcelšanās uz citiem kontinentiem u.t.t. neko neatrisina un, patiesībā, tikai baro trijstūra enerģiju.
Sievietēm ir vieglāk strādāt ar savu iekšpasauli un atbrīvoties no trijstūra. Vīriešiem ir grūtāk saņemties un saprast, ka tas ir nopietni un savu emocionālās pasaules saprašana un akceptēšana itin nemaz nesamazina viņu vērtību UN NEAPDRAUD VĪRIŠĶĪBU. Tieši pretēji!
