Atgriešanās dzīvē un psihiatriskā slimnīca – tikai sapņos 0
Pēc tam lēnām, bet neatlaidīgi sāku atgriezties dzīvē. Nokristījos. Pamatīgu stimulu deva viena no tā sauktajām netradicionālajām metodēm. Valsts iekārtām mainoties, tādas allaž parādās. Vēlāk gan šī metode pārauga harizmātiskajā draudzē, un šo kopu pametu (tāpēc nosaukumu neminu). Atspēriena punkts tajā bija tas, ka tiku tūlīt pieņemts vidē, pret mani neattiecās kā pret puscilvēku, ja tā var teikt. Tur tika izmantoti dažādi psihotreniņi.
Zāles joprojām lietoju, taču jau mazākās devās. Pamazām atradinājos no apreibināšanās. Depresija mazinājās. Beidzot nolēmu pārtraukt lietot zāles vispār, neraugoties uz ārstu stingro pārliecību, ka bez tām dzīvot nespēšu.
Milzīga nozīme bija arī sastaptai mīlestībai, kura deva dzīvei pavisam citu izjūtu. Frančiem atkal taisnība – meklējiet sievieti!
Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus esmu vesels, spēcīgs un visnotaļ laimīgs cilvēks. Pa retam joprojām psihiatrisko slimnīcu redzu baisos sapņos. Reizēm arī sevi, salietojušos tabletes. Tie ir biedējoši sapņi. Labi, ka tādus redzu reti.
Pa visiem šiem gadiem neesmu lietojis nevienu psihotropo medikamentu, nevienu baudvielu. Alkoholu – retu reizi.
Vienmēr līdzīgos stāstos tiek pieminēts – ko varētu ieteikt citiem?
Tieši to pašu, ko saka gandrīz jebkurš – nepamēģināt! Nekad un neko!
Iesākumā var likties, ka patīkamā sajūta ir pietiekami nevainīga un kontrolējama. Nav ne tieksmes, ne abstinences, kuru žargonā dēvē par “lomku”. Un var atrasties draugs, kurš lieto pastāvīgi, bet ar visu lieliski tiek galā. Kāds, kurš “uzcienā”.
Šādas ilūzijas bieži vien maksā dzīvības.
Katra organisms uz konkrētām vielām reaģē pilnīgi dažādi, ko nav iespējams paredzēt iepriekš. Likumsakarīga parasti ir atkarības izveidošanās, nevis tās neizveidošanās. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Jau labu laiku sabiedrībā karsti diskutē par marihuānas legalizāciju. Daudzi apgalvo, ka šī baudviela ir praktiski nekaitīga. Ārsti, kuru viedoklis ir pretējs, tiek apvainoti nekompetencē vai alkohola un tabakas ražošanas lobēšanā. Viens “dzelžains” arguments – “zālīte” nekad un nevienu nav nogalinājusi!” Otrs – “ja tabaka un alkohols ir legāli, tad arī marihuānai jābūt atļautai!”
Esmu savām acīm redzējis jaunu vīrieti, kuram paliekošs smadzeņu bojājums ar šizofrēnijai līdzīgu simptomātiku ir radies pēc pusgada regulāras kaņepju smēķēšanas. Marihuāna rada paliekošas izmaiņas smadzenēs, kaut arī parasti ne ar smagu simptomātiku. Noteikti, ka tās ietekmē notiek arī dažādi negadījumi, jo marihuānas efekts ir ilgstošs. Statistiku veikt šādos gadījumos gan ir grūti.
Nenoliedzama “zālītes” bīstamība ir ilūzija par reibuma nekaitīgumu un sekojoša stiprāku baudvielu nomēģināšana.
Jauniem cilvēkiem – zināt, ka depresija ir pietiekami nopietna problēma, taču, pirmām kārtām, jāmēģina iemācīties dzīvot ar to, ja tā uzbrukusi. Zāļu līdzekļi jāatstāj kā galējais, bet nevis pirmais izvēles līdzeklis.
Vecākiem noteikti būtu jāizglīto bērni. Ideāli, ja tēvs vai māte būs tuvākais draugs un padomdevējs gan par narkotiku un citu bīstamo baudu briesmām, gan kontracepciju, gan jebkuru citu jauniešu problēmu.
Narkotikas nogalina! Vienīgais drošais ceļš – nekad tām nepieskarties! Tas ir atvars, no kura izķepurojas retais.
Paldies Ārim par uzticēto pieredzes stāstu!
Ja jums ir stāsts par narkotikām un jauniešiem – izlaušanos vai noslīgšanu narkotiku postā, pieredzi, kad pamanītas pirmās pazīmes un nelaime novērsta, – aicinām to uzticēt mums. Tāpat – ja redzat nepilnības pašreizējā likumdošanā saistībā ar narkomāniju, rakstiet portāla Veselam.lv redaktorei Lindai Rozenbahai: l[email protected]
