Tā zāļu deva, kuru izdzēru, bija vismaz trīskārt nāvējoša 0
Daudziem iepazīšanās ar reibinošām zālēm notika slimnīcā. Nereti tas pārauga lielākā interesē – sajūtas bija patīkamas. Tālāk – atkarība.
Nezinu, cik informēts par notiekošo bija personāls. Daudz neatļauto vielu atrada un atņēma, tomēr pacientu viltības kopumā bija krietni pārākas.
Daudzi mira. Pārsvarā no miega līdzekļu pārdozēšanas, kad apstājās elpošana. Narkomāni citu vidū bija labi atpazīstami – izdiluši, nosirmojuši un ar tumšbrūnām apdrupušām zobu saknēm mutē. Kad bija tikuši pie “kaifa” – pēc zvīļojošām acīm. Nereti gadījās arī pamatīgas abstinences turpat nodaļās. Mira arī no veselības problēmām, kas radās, – sirds vai aknu mazspējas. Dažiem narkotikas bija nogrāvušas smadzenes līdz pilnīgai plānprātībai.
Manis lietotais medikaments pats nenogalināja, tomēr atļaujos uzskatīt, ka tieši tas bija galvenais iemesls, kurš norakstījis nebūtībā ļoti daudz likteņu. Padarījis par bezcerīgi un hroniski slimiem daudzus. Mani pašu – uz divpadsmit gadiem. Pirmkārt, tādēļ, ka bija daudziem viegli pieejams, pat neraugoties uz stingro uzskaiti aptiekās. Visi kā viens sāka ar “pamēģināšanu”. Ļoti drīz izveidojās pierašana ar spēcīgu tieksmi un smagu abstinenci. Šis līdzeklis tika nozīmēts lielajam vairumam. Bez tā sevi lika manīt smagi pamatzāļu blakusefekti.
Pirmais lūzuma punkts manā nelaimē bija neizdevusies pašnāvība.
Varu apliecināt, ka tā zāļu deva, kuru izdzēru, bija vismaz trīskārt nāvējoša – pēc visiem toksikoloģijas kanoniem. Noriju pilnīgi visas zāles, kādas mājās bija. Tā kā medikamentus šad tad mainīja, iekrājums bija prāvs.
Pamodos pēc trijām diennaktīm savā gultā mājās. Pēc tā visa pilnīgi veselas bija palikušas gan aknas, gan nieres, gan sirds.
Toreiz atskārtu pilnīgi noteikti, ka tā bija vēlējis Dievs. Drīz Viņš man sūtīja arī zīmīgu sapni, kura nozīmē nevar kļūdīties. Tas bija gadā, kad Latvijā vizītē tika gaidīts pāvests Jānis Pāvils II. Sapnī viņš man pienāca un klusi teica latviski: “Dēls! Tu tā nedrīksti darīt! Tev ir jāpadara savs darbs!”
