Par savu dzīvi vairs nelēmu neko 0
Nākamo reizi tabletes ieriju uz nedēļas nogali, kad nebija jāstrādā. Apreibums turējās veselu diennakti. Bez sekojošas abstinences.
Samērā drīz pats sajutu, cik tablešu vajadzīgs, lai apreibums būtu, bet ne tik liels, lai nevarētu strādāt. Darbs nebija saistīts ne ar garīgu slodzi, ne bīstamām iekārtām. Protams, ka kolēģi manīja manas zaigojošās acis ar milzīgām zīlītēm, taču to varēja norakstīt arī uz kopējo medikamentu terapiju. Deva – nu jau katru dienu.
Kopā ar to pastiprinājās depresija. Bieži vien bija tik smagi, ka nācās ārstēties slimnīcā. Sākās arī abstinence. Ja pēkšņi aptrūkās tablešu, bija briesmīga nomāktības sajūta. Reizēm bija arī fiziskas ciešanas. Sajūtas nav iespējams aprakstīt – sāpes tās nav. Drīzāk tas izpaužas ar spazmām un mokošu stīvumu muskuļos.
Nācās pamatīgi rēķināt – cik dienām pietiks un kādās devās tabletes rīt. Kad doties pie ārsta tās kopā ar pārējiem medikamentiem izrakstīt.
Toksikomānija bija nu jau stabila…
Nereti gadījās arī pārdozēšanas, kas izpaudās ar delīriju un halucinācijām. Tiku tad vests uz slimnīcu ar ātro palīdzību, skalots ar sistēmām, pēc tam ilgstoši turēts stacionārā. Depresijas bija briesmīgas. Man noteica invaliditātes grupu un nopietnu diagnozi. Bija iestājies brīdis, kad vairs nav no svara, kas īsti izraisīja slimību – vai tā bija progresējusi pati, vai galvenā problēma bija toksikomānija, vai arī viss dzīvesveids, kad nenovēršami jāsamierinās, ka pats par sevi vairs neizlemšu neko – to visu manā vietā izdarīs tuvinieki un ārsti. Biju smagi un hroniski slims.
Visu laiku lietoju zāles. Nu jau ļoti spēcīgas. Un to pašu reibinošo līdzekli – to skaitā. Ja visu dienas devu paņēmu no rīta, pietika reibumam. Tā kā zāles man tika izrakstītas regulāri, no abstinencēm nebija pārāk jābaidās.
Lēnām plēnēju.
Citas reibinošās zāles šad tad ielietoju, tomēr stabili biju pieradis tikai pie viena medikamenta. Vēlāk jau labi pratu izlīdzināt devu, lai nebūtu jābaidās no pārdozēšanas, kaut arī tas pa reizei vēl gadījās. Un bija skaidrs, ka visa mana eksistence ir pakārtota šai vielai.
Toreiz psihiatriskajā slimnīcā man bija liels pārsteigums, cik patiesībā narkomānu ir daudz. Nelegālā aprite bija izplatīta visās nodaļās. Dažādus reibinošus līdzekļus slepus nodeva cits citam vai piegādāja no āra. Daudzi pamanījās tabletes nenorīt, un tās vai nu iekrāt devai, vai nodot citiem, nereti iemainot pret cigaretēm.
Nodaļās bija pat labi noslēptas šļirces. Dažādas tabletes tika sadrupinātas, izšķīdinātas ūdenī, un maisījums injicēts vēnā. Bieži vien lietotāji bija vairāki. Šļirci izskaloja ar ūdeni, un padeva tālāk. Kad ar to sastapos, HIV pasaulē tikko kā bija atklāts, un C hepatīts vēl nebija apzināts.
Protams, gadījās arī pārdozēšanas, pat letālas. Atceros, kā reiz sanitāre nikni raustīja un pluinīja gultā guļošu un krācošu vīrieti, liekot tam novilkt pidžamu naktsmieram. Viņa centās to pamodināt nevis no miega, bet no narkozes. Uz rokas tika pamanīta dūriena zīme. Skalošana ar sistēmu vairs nepalīdzēja. Sekoja koma un nāve.
